Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +26 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 27. maijs
Loreta, Dzidra, Gunita, Dzidris

Oriģinalitāte nav tik svarīga. Intervija ar mākslinieku Kristianu Mārkliju

Nevēlos izgudrot pasauli no jauna, tajā jau pietiek visa kā, tāpēc es reaģēju uz to, kas ir man apkārt, uzsver leģendārais mākslinieks Kristians Mārklijs. Savā jaunajā izstādē Londonā viņš aplūko durvju alegorisko potenciālu

Kristians Mārklijs ir viens no dižākajiem mūsdienu māksliniekiem, kurš ir unikāls ar to, ka viņa darbus publika pazīst daudz labāk nekā viņa seju. Kristians Mārklijs ir klusais ģēnijs, laikmetīgās mākslas gigants, kurš nealkst uzmanības. Viņš nefotografējas blakus saviem darbiem, bet labprāt par tiem stāsta. Es satiku mākslinieku 5. septembrī viņa personālizstādes Durvis atklāšanā Londonas galerijā White Cube Mason’s Yard. Ekspozīciju veido skulptūras, kas radītas no atrastām durvīm, un videoinstalācija, kas samontēta no visdažādāko filmu kadriem, kuros ir redzama durvju atvēršana un aizvēršana. Video Durvis/Doors ir vēl viens Kristiana Mārklija šedevrs – tas tapis desmit gadu, un to novērtēs gan kinomāni, gan Kristiana Mārklija grandiozā videodarba Pulkstenis/The Clock fani. 

Nevainojamā ritmā

2010. gadā pabeigtais Pulkstenis jau ir laikmetīgās mākslas klasika un viens no slavenākajiem XXI gadsimta meistardarbiem. Pulkstenis ir atnesis Kristianam Mārklijam 2011. gada Venēcijas mākslas biennāles galveno balvu Zelta lauva un labākā mākslinieka titulu. Kopš tā laika Pulkstenis ir apceļojis lielākos muzejus pasaulē. Pēc Pulksteņa panākumiem Kristiana Mārklija manieri un paņēmienu sāka atdarināt, piemēram, McDonald’s ir izveidojis reklāmu, samontējot klasisko filmu kadrus, kuros ir redzami tīkla restorāni un tiek minēts uzņēmuma nosaukums.

Kristiana Mārklija Pulkstenis atbilstoši nosaukumam darbojas kā laikrādis – videoinstalācija samontēta no desmit tūkstošiem kino un televīzijas filmu kadru, kuros ir redzams pulkstenis, kas rāda noteiktu laiku. Katrā muzejā un galerijā, kurā tiek rādīta šī unikālā 24 stundu filma, tā tiek sinhronizēta ar vietējo laiku – tādējādi mākslīgais kino laiks kļūst par reālu laiku. Instalācijā ir iekļauti kadri gan no slavenām, gan mazpazīstamām filmām, kas tapušas 100 gadu garumā, – drāmām, trilleriem, vesterniem, zinātniskās fantastiskas darbiem. Skatītāji redz pilsētas pulksteņus, rokas pulksteņus, modinātājus, digitālos pulksteņus, norādes uz laiku televīzijas ziņās, kā arī dzird aktieru balsis, kuras paziņo laiku. Lai īpašos seansos sniegtu publikai iespēju noskatīties Kristiana Mārklija 24 stundu filmu no sākuma līdz beigām, muzeji un galerijas strādā visu diennakti. 

Kadrs no Kristiana Mārklija videoinstalācijas Durvis (2022) 

Mākslinieka jaunākā filma Durvis veidota pēc līdzīga kolāžas principa – tā plūst ļoti dinamiski un ir piepildīta ar drāmu, spriedzi un humoru. Kristiana Mārklija ritma izjūta ir nevainojama. Durvis ir gan vizuāla opera, gan skulpturāls multimediju darbs, kas ievelk sevī un ilgi nelaiž vaļā. Šoreiz gan netiek atklāts video ilgums, galerijas White Cube Mason’s Yard kinozālē tas tiek demonstrēts kā nepārtraukta cilpa. Izstāde Londonā būs aplūkojama līdz 30. septembrim. 

Kolāžas meistars

Kristians Mārklijs dzimis 1955. gadā Kalifornijā, studējis Šveicē un ASV. Tagad mākslinieks dzīvo un strādā Londonā. Viņš ir viens no nozīmīgākajiem multimediju māksliniekiem, kurš sevi ir pieteicis arī mūzikas pasaulē un sadarbojies ar komponistu Džonu Zornu un grupu Sonic Youth. Kristians Mārklijs sāka karjeru 70. gados Ņujorkā, tolaik viņš daudz eksperimentēja ar vinilatskaņošanu, veidoja skaņas un vizuālo tēlu kolāžas. Jaunībā mākslinieku iedvesmojis Džons Keidžs, Joko Ono, Vito Akonči, Jozefs Boiss un kustība Fluxus.  

Jau vairāk nekā četras desmitgades Kristians Mārklijs apvieno tēlotājmākslu un audiokultūru, viņš izpaužas dažādos medijos – tēlniecībā, video, fotogrāfijā, kolāžā un performancē. Šajos darbos skaņa un mūzika nereti iegūst redzamu, fizisku formu. Tādējādi mākslinieks pēta skaņas uztveres robežas. Viņam allaž ir bijusi tuva kolāžas tehnika, piemēram, savā agrīnajā sērijā Recycled Records (1980–1986) Kristians Mārklijs sadalīja un no jauna salika vinila plates, kas kļuva par hibrīdobjektiem, kurus var atskaņot un klausīties pēkšņus skaņu un toņu lēcienus. Sērijā Body Mix (1991–1992) viņš radīja kolāžas no dažādu mūzikas albumu vākiem, piemēram, slaveniem diriģentiem, kuri rotā kompānijas Deutsche Grammophon izdoto ierakstu vākus, tika pievienotas Tīnas Tērneres kājas no viņas albumu vākiem. 

Kolāžas estētikā ir veidotas vairākas Kristiana Mārklija videoinstalācijas. Darbā Telefoni/Telephones (1995) viņš ir samontējis fragmentus no filmām, kurās varoņi runā pa telefonu. Videokvartets/Video Quartet (2002) ir četru ekrānu projekcija, ko veido epizodes no filmām, kurās aktieri un mūziķi rada skaņu vai spēlē instrumentus. Četru ekrānu instalācijā Krustugunis/Crossfire (2007) ir izmantoti filmu fragmenti, kuros aktieri izmanto ieročus un šauj. Šis darbs ir arī muzikāla kompozīcija, kurā šāvieni veido spēcīgu ritmisku skaņu celiņu. Video Radīts, lai tiktu iznīcināts/Made to Be Destroyed (2016) ir samontēti filmu fragmenti, kuros tiek iznīcināti mākslas darbi. Visas šīs videoinstalācijas ir sava veida kinohronika, kas atspoguļo dažādu paņēmienu attīstību pasaules kino pēdējā gadsimtā.

Kristianam Mārklijam ir arī pilnīgi klusi darbi un tādi, kas strādā ar skaņu un tās uztveri tikai skatītāju atmiņās un iztēlē.

Viltus Vorhols

Savā jaunajā ekspozīcijā Londonā mākslinieks ir pievērsies durvīm. "Durvis ir aizraujoši objekti, kas ir piepildīti ar simboliku. Tās var slēpt un atklāt, izteikt pretstatus – gaismu un tumsu, ārpusi un iekšpusi. Tās var būt atvērtas vai aizvērtas. Durvis ir gan ikdienišķas, gan nepazīstamas. Mēs interesējamies, kas ir otrā pusē, kurā mēs varētu nonākt. Ar nezināmo saistās bailes un trauksme, bet vienlaikus arī gaidas un potenciāls," saka Kristians Mārklijs, izstādes Durvis atklāšanā iepazīstinot ar jaundarbiem. "Neesmu vienīgais, kurš ir apsēsts ar durvīm, kaut gan tā nav apsēstība, bet interese. Mani interesē lietas, kuras izmantojam katru dienu, bet kurām nepievēršam lielu uzmanību. Tikai padomājiet par visām durvīm, kurām šodien esat izgājuši cauri, īpaši šeit, Lielbritānijā, kur durvis ir visur! Es savulaik mitinājos mazā studijas tipa dzīvoklī, kurā bija piecas durvis, kas vienmēr automātiski aizvērās. Tas ir saistīts ar ugunsdrošības prasībām. Durvju ražošana Lielbritānijā ir laba biznesa iespēja." 

Mākslinieks turpina: "Esmu izmantojis durvis un to fragmentus daudzos savos projektos, arī vienā no pirmajām skulptūrām, ko radīju 1988. gadā, kad dzīvoju Ņujorkā: vecajās durvīs izgriezu divus burta "f" formas caurumus, kas ir līdzīgi caurumiem stīgu instrumentos. Šādā veidā es savienoju durvis un mūzikas instrumentu, domājot par durvju rezonansi un skaņām aiz durvīm. Es radīju dažus darbus, iedvesmojoties no Marsela Dišāna, kurš bija apsēsts ar durvīm."

Vēl viens Kristiana Mārklija projekts, kurā ir durvju motīvs, ir saistīts ar Endija Vorhola Elektrisko krēslu. Par pamatu šim darbam Vorhols ir izmantojis 1953. gada 13. janvārī kādā preses izdevumā publicētu fotogrāfiju, kurā ir redzama nāvessoda kamera Ņujorkas cietumā Sing Sing. 1953. gadā tur tika sodīti ar nāvi ASV pilsoņi atomspiegi Džūliuss un Etele Rozenbergi, kuriem tika inkriminēta sadarbība ar PSRS Otrā pasaules kara laikā, proti, ar kodolieročiem saistītas informācijas nodošana. 

Darbi ar elektrisko krēslu ir iekļauti Vorhola sērijā Nāve un iznīcināšana (1962–1964). "Man ir jāapraksta oriģinālā fotogrāfija, kas ir Vorhola darbu pamatā, – tajā ir redzams elektriskais krēsls un durvis, virs kurām ir uzraksts "Silence"/"Klusumu!". Man prātā aizķērās šis vārds, kas netieši norāda uz auditorijas klātbūtni. Uzrakstu "Klusumu!" var redzēt teātrī un ierakstu studijā. Tātad tiek dots mājiens, ka tā ir skatuve, sava veida izrāde. Vorhols no šīs fotogrāfijas ir izmantojis tikai krēslu. Pēc tam es atradu arī citus nāves kameras attēlus, kuros ir redzamas solu rindas, lai cilvēki varētu sēdēt un vērot nogalināšanu. Manuprāt, durvis ir svarīga fotogrāfijas daļa, bet Vorhols no tās atteicās un koncentrējās tikai uz krēslu. Es saņēmu Endija Vorhola fonda atļauju izmantot oriģinālo attēlu un koncentrējos tikai uz durvīm, bet visu pārējo izgriezu. Es izveidoju darbu sēriju Elektriskais krēsls (2006) sietspiedes tehnikā – tā ir ieturēta Vorhola manierē. Šajā procesā es sadarbojos ar vienu no pēdējiem Vorhola asistentiem. Var teikt, es mēģināju izveidot "viltus Vorholu" ar viņa izmantoto attēlu," saka Kristians Mārklijs.  

Atrastās situācijas

Vienu galerijā White Cube aplūkojamās izstādes daļu veido Kristiana Mārklija sešu jaunāko skulptūru sērija, kas datēta ar 2023. gadu. Pirmo reizi divdesmit gados mākslinieks ir atgriezies pie tēlniecības – skulptūru pamatā ir Londonā atrastas durvis, šajos darbos autors izmanto "durvju kā sliekšņa alegorisko potenciālu". Šīs durvis – gan vecās, gan modernās – ir piedzīvojušas dažādas metamorfozes. Dažas no tām Kristians Mārklijs ir sazāģējis gabalos, izgriezis no tām atsevišķus fragmentus un izcirtis caurumus. Durvis ir tikušas pakļautas dekonstrukcijas un rekonstrukcijas procesam, kas ir līdzīgs montāžai, kura ir izmantota autora videodarbu radīšanā.     

"Šīs ir durvis ar savu vēsturi. Tās tiek pasniegtas kā minimālistiskas skulptūras, kas ietver asociāciju virkni: tām ir bijusi sava dzīve, tās tikušas atvērtas un aizvērtas tūkstošiem reižu. Tās ir nodalījušas dažādas grupas, cilvēkus, pasaules. Man patīk strādāt ar atrastiem priekšmetiem un attēliem, kā arī ar "atrastām situācijām", kuras es fotografēju. Viss, kas ir atrasts, man ir svarīgs. Nevēlos izgudrot pasauli no jauna, tajā jau pietiek visa kā, tāpēc es reaģēju uz to, kas ir man apkārt. Objekti, kurus es atrodu, ir emocionāli uzlādēti," apgalvo Kristians Mārklijs. 

Kristiana Mārklija skulptūras Šķērsgriezums (Dzeltenās durvis) fragments. 2023. Foto – Teo Kristelis, galerija White Cube 

Skatienu izstādē piesaista dzeltenas durvis, no kurām mākslinieks ir izgriezis krustu. Kristians Mārklijs skaidro, ka viņš uzreiz tajās ir saskatījis šo formu: "Šīs ir Viktorijas laikmeta durvis. Katrai valstij ir raksturīgas savas durvis. ASV ir tādas, Šveicē – pavisam atšķirīgas. Šīs dzeltenās ir ļoti britiskas durvis, šķiet, ka tajās jau ir iestrādāts krusts, un es to tikai izceļu. Bieži vien gadās, ka tieši griešanas laikā atklājas, kas ir durvju iekšpusē, vai tās ir masīvas, lētas, dobas, vai tajās ir skaidas. Mūsdienās durvju ražošanā izmanto dažādus materiālus. Vecākas durvis ir izgatavotas no masīvkoka. Griešanas un zāģēšanas procesā es daudz ko uzzināju par materiāliem un konstrukciju. Šajā darbā es padaru durvis par abstraktākiem objektiem, taču tās joprojām ir durvis – nav nekāds noslēpums, kas tas ir. Viss ir citādi, ja tēlnieks rada skulptūru no marmora vai tērauda, jo viņš ņem vērā izejmateriāla īpašības. Taču, piemēram, Donalds Džads ir veidojis minimālisma skulptūras, izmantojot industriālos materiālus." 

"Vēl viena durvju īpašība ir tā, ka tās ir cieši saistītas ar cilvēka ķermeni. Durvis ir svarīgs arhitektūras objekts, kas iezīmē dažādu telpu robežas. Vienām ir atļauts iziet cauri, citām ne, iedarbojas signalizācija. Durvis ir teju vienīgais arhitektūras objekts, kuram mēs pieskaramies, ieejot kādā telpā. Mēs taču parasti nepieskaramies arhitektūrai, tikai retu reizi var sajust tekstūru vai kaut ko citu. Durvis katram no mums it kā pasaka: "Sveiki! Prieks iepazīties!" Durvju atvēršana, pieskāriens rokturim ir gandrīz kā rokasspiediens. Tas ir fizisks kontakts, un arī durvju izmērs ir pielāgots ķermeņa proporcijām. Tas nozīmē, ka ķermenis allaž ir klātesošs šajos objektos, ko redzat izstādē," uzsver mākslinieks. 

Kristiana Mārklija skulptūrās ir saglabātas durvju pazīmes – rokturi, pastkastītes, numuri. "Es nevēlējos pārvērst durvis par kaut ko citu vai nomaskēt tās. Man ir svarīgs fakts, ka tās ir durvis. Man negribējās pārāk daudz spēlēties ar šo objektu "durvīgumu", es nedrīkstēju to izjaukt," atzīstas mākslinieks.  

"Es izpaužos daudzos medijos un pēc divdesmit gadu pauzes ļoti vēlējos atgriezties pie tēlniecības. Kādu laiku man nebija vietas, kur to fiziski darīt. Strādāt ar video ir daudz vieglāk: pietiek ar kādu stūri un klēpjdatoru, un tu jau vari paveikt daudz. Man ir svarīgi strādāt ar fiziskiem objektiem. Daļēji tā ir reakcija uz to, ka tik ilgu laiku pavadu pie datora. Pēc tāda projekta kā videodarbs Durvis man vajadzēja darīt kaut ko citu. Tāpēc laiku pa laikam es radu mūziku, veidoju skulptūras, gleznas un kolāžas. Es katru dienu fotografēju, īstenībā es ļoti daudz fotografēju durvis," stāsta mākslinieks.

"Veidojot šo skulptūru sēriju, man bija patīkami atkal strādāt ar materiāliem. Durvju griešanas procesā jutos kā Konstantīns Brankuši, darbs ar formu ir ļoti īpašs… Dažreiz apskaužu māksliniekus, kuri katru dienu var darīt vienu un to pašu, strādāt ar marmora blāķi. Man vajag pārmaiņas, pēc kāda laika es vēlos darīt kaut ko citu. Negribu iestrēgt un darīt vienu un to pašu. Redzēsim, pie kā tas novedīs," savās pārdomās dalās Kristians Mārklijs.  

Kristiana Mārklija izstāde Durvis Londonā būs skatāma līdz 30. septembrim. Foto – Jegors Jerohomovičs

Kustību horeogrāfija

Galvenais darbs Londonas ekspozīcijā ir video Durvis, kas tika pabeigts 2022. gadā. Tā pirmizrāde notika Kristiana Mārklija izstādē Žorža Pompidū centrā Parīzē, tā bija skatāma no 2022. gada novembra līdz 2023. gada februārim. Šogad vasarā Durvis tika demonstrētas mākslas mesē Art Basel Bāzelē. Darbs tapis desmit gadu. "Ar pauzēm!" piebilst autors. 

Ilgus gadus Kristians Mārklijs ir vācis filmu epizodes, kurās atveras un aizveras durvis. Šos kadrus viņš ir samontējis tā, lai mēs redzētu, kā aktieri iziet cauri durvīm un iekļūst citā telpā. Šis montāžas punkts iezīmē pāreju no vienas filmas uz otru, no vienas skaņas ainavas uz nākamo. Attēls un skaņa rada labirinta iespaidu – telpu, kurā varoņi apmaldās un pēc tam atkal atrod sevi. "Šo darbu uztveru kā skulptūru, tā ir sava veida mentālā arhitektūra," uzskata mākslinieks. Durvis, tāpat kā agrāk tapušās videoinstalācijas, ir ceļojums kinovēsturē. Darbs ir konstruēts no melnbaltajām un krāsu filmām, film noir klasikas, mūzikliem, komēdijām, franču jaunā viļņa drāmām un Holivudas grāvējiem. Pa durvīm ieiet vienas filmas varonis, bet otrā pusē iznāk jau pavisam cits. "Triks ir radīt plūsmu, nepārtrauktības ilūziju," saka Kristians Mārklijs. 

Filma Durvis ir aizraujoša: samontējot kopā simtiem dažādu stāstu lauskas, Kristians Mārklijs ir radījis pavisam jaunu sižetu, kas atgādina mistiska un jautra detektīva remiksu. Daži varoņi parādās un pēc tam atkal atgriežas – mēs satiekam Bārbru Streizandi, Vudiju Allenu, Brižitu Bardo, Antonio Banderasu, Glennu Klouzu un citus aktierus. Personāži sit durvis, slēpjas aiz tām, skrien, kaujas un krīt. Viņi šķērso laika un telpas robežas. "Manos darbos ir arī humors, jo dzīve reizēm ir smieklīga. Durvīs es savienoju humoru un drāmu. Tur ir spriedze, tur ir pārsteigums, tur ir visas emocijas, ko varam iedomāties," piebilst Kristians Mārklijs.  

Autors neslēpj, kā Durvju veidošanas process ir bijis vissarežģītākais, salīdzinot ar iepriekšējiem videodarbiem: "Šī ideja man radās, kad veidoju video Pulkstenis. Tajā es meklēju veidu, kā pāriet no vienas filmas uz nākamo, no viena fragmenta uz citu. Man bija jāatrod montāžas līnijas. Tajā laikā es jau zināju, kā montēt fragmentus ar telefona zvaniem, tas ir diezgan vienkārši – tur ir viegli lēcieni no viena varoņa uz otru. Kādu varoni var nomainīt, paņemot filmu no cita laikmeta, tā ir pāreja laikā un telpā, viens zvanītājs ir Ņujorkā, otrs – Londonā. Katrs no viņiem var būt citā desmitgadē, cilvēks no melnbaltās filmas sarunājas ar cilvēku no krāsu filmas, un skatītājs tam notic. Līdzīgus montāžas punktus esmu izmantojis Pulkstenī. Kinokadri ar durvīm ir klasika – jūs redzat cilvēku, kurš no vienas telpas ieiet citā. Piemēram, vispirms jūs redzat viņu no aizmugures, un nākamajā kadrā, kad kamera jau ir pārcēlusies uz citu telpu, jūs redzat, kā viņš ieiet iekšā. Man bija jāatrod kadri, kuros kāds ieiet telpā un iziet no tās. Tas jau bija grūti. Tad man bija jāsaskaņo kadri no dažādām filmām, kurās kāds atver durvis, pavelkot tās pret sevi vai stumjot prom no sevis. Bija rūpīgi jāskatās, vai kadros, kurus savienoju, eņģes ir pa labi vai pa kreisi. Bija jāpievērš uzmanība ātrumam, ar kādu cilvēks ieiet pa durvīm, varbūt viņš skrien, varbūt uzmanīgi pārbauda, vai kāds ir otrā pusē. Šī dinamika ir svarīga, lai radītu vienmērīgu pāreju no vienas filmas uz nākamo. Īstenībā šis darbs ir kustību horeogrāfija, izmantojot filmu kadrus. Es varu kaut ko izgriezt, bet nevaru neko pievienot, tāpēc, ja pietrūkst divu kadru, lai pabeigtu ainu, kas ir nepieciešama, lai plūstoši savienotos ar citas filmas ainu, man bija jāpiemeklē kāds cits fragments. Bija sarežģīti to visu salikt kopā. Šajā procesā es divas reizes padevos. Durvis ir divu cilvēku darbs – mans asistents Pols veica izpēti, un es montēju. Galu galā mēs ieguvām pietiekami daudz materiāla, lai es ar to varētu rīkoties rotaļīgāk. Reizēm jutos iestrēdzis, jo nevarēju atrast kadru, kurā kāds ieiet telpā man vajadzīgajā ātrumā un kurā eņģes ir pa kreisi. Tāpēc šis darbs aizņēma desmit gadu, bet šajā laikā man tomēr ir bijušas vairākas izrādes un nav tā, ka biju piekalts pie datorekrāna."

Filma turpinās mūžīgi

Šajā darbā, tāpat kā Pulkstenī, svarīga funkcija ir skaņai: "Tā ir kā līme, kas satur kopā dažādus fragmentus, tā padara pāreju no viena fragmenta uz nākamo ticamāku. Durvīm atveroties un aizveroties, mēs nonākam ne tikai citā telpā, bet arī citā skaņu vidē. Telpā ir cita atbalss, vai arī tur nav atbalss." 

Gan Durvis, gan Pulksteni var sākt skatīties jebkurā brīdī. "Video sākas, kad apsēžaties uz sola galerijā. Katra skatītāja pieredze ir atšķirīga. Šīm filmām nav ne sākuma, ne beigu, un man patīk cilpas ideja. Mums ir izveidojušies priekšstati, kā ir jāskatās filmas. Esam auguši, skatoties filmas, un zinām, ka filmai ir sākums un beigas. Kad dodaties skatīties filmu mākslas kontekstā – galerijā vai muzejā –, jūs nonākat tumšā telpā, un jums nav nekāda priekšstata: "Vai tas ir sākums? Vidus? Beigas? Vai esmu kaut ko palaidis garām? Uz cik ilgu laiku esmu šeit iestrēdzis?! Te smird, te ir karsti. Nav brīvu vietu..." Es ņemu vērā visus šos uztveres aspektus. Dažreiz skatītāji domā: "Kāpēc mākslinieki padara šo pieredzi tik nepatīkamu un neērtu?" Tā veidojas videomākslas sliktā slava. Es tiešām esmu domājis par to, kā radīt darbu, kuru skatītājs var izbaudīt jebkurā brīdī, kad ienāk zālē, – līdzīgi kā gleznu, neatkarīgi no tā, cik daudz laika cilvēks pavada pie šī darba muzejā vai galerijā. Es vēlos integrēt darbā trauksmes sajūtu, ko mēs piedzīvojam, ienākot telpā, kurā tiek demonstrēts video. Darbam Durvis nav garuma, tā ir nepārtraukta cilpa. Šī filma turpinās mūžīgi. Katrs pats var izlemt, cik ilgi viņš vēlas palikt pie ekrāna un kad doties prom. Nav nozīmes, vai jūs to skatīsieties piecpadsmit minūšu vai stundu. Cilvēki nāks un ies, vieni uzturēsies zālē ilgāk nekā citi, tāpat kā bija ar Pulksteni. Skatītāji nāca, varbūt nemaz neplānojot pavadīt kinozāles tumsā daudz laika, bet viņi tur palika 24 stundas," stāsta mākslinieks. 

Izstādes Durvis atklāšanā Londonā Kristians Mārklijs atbildēja uz KDi jautājumiem. 

Varbūt esat plānojis izveidot video arī par logiem, kas spēlē lielu lomu kinovēsturē? 

Logi ir svarīgi gleznotājiem, viņi tos bieži glezno. Logu glezniecībai ir senas tradīcijas, bet šajā izstādē logu nav. Tas ir pavisam cits dzīvnieks.

Jūsu leģendārais video Pulkstenis var tikt izmantots kā laikrādis, jo 24 stundu filmas demonstrēšana tiek pieskaņota reālajam laikam katrā konkrētajā pilsētā. Vai esat aizdomājies arī par sava jaunākā videodarba Durvis "funkciju"? Varbūt tas savā veidā strukturē telpu ap sevi? 

Šis darbs noteikti nav durvis. Lai ko cilvēki arī gribētu no mākslas, video Pulkstenis, kaut gan tas funkcionē kā laikrādis, tomēr nav pulkstenis. Ja jums vajag noskaidrot, cik ir pulkstenis, jūs nenākat uz muzeju un neskatāties video, bet izvelkat no kabatas savu aifonu. 

Tikko izstādes Durvis atklāšanā jūs teicāt, cik sarežģīts ir bijis jaunākā video veidošanas process. Vai šis rūpīgums un laikietilpīgums kļūst par darba sastāvdaļu? Tas ir apbrīnojami un pat neiedomājami, kā jūs spējat radīt šādu videoinstalāciju! Vai ir grūti saskaņot visas autortiesības, kas ir saistītas ar filmu fragmentu izmantošanu? 

Es neprasu atļaujas. Ja sāktu prasīt, visticamāk, saņemtu atbildi "nē". Šādu video radīšana vienmēr ir ļoti sarežģīta, taču arī skulptūru veidošana prasa laiku, šajā procesā ir daudz izmēģinājumu, kļūdu un atklājumu. 

Ja ieguldītā darba smagums ir acīmredzams un skatītājs domā tikai par to, cik māksliniekam ir bijis grūti radīt eksponātus, tas nav tik interesanti. Es vēlos, lai cilvēki vienkārši teiktu: "Ak, cik jauki!" Viņiem nav jāzina, cik tas ir bijis sarežģīti. To var teikt par jebkuru radošo profesiju, tas attiecas arī uz rakstniekiem... Ja jūs gatavojat kādu rakstu un cīnāties ar savu tekstu, jums ir teikums, varbūt pusteikums, jūs esat iestrēdzis – tas viss arī prasa laiku. Jūs taču negribat, lai lasītāji teiktu: "Viņš te ļoti cīnījās, un tas ir jūtams." Jūs gribat, lai lasītāji domātu: "Tas tik viegli lasās!"

Kāpēc mums ir vajadzīga māksla?

Māksla ir vajadzīga visiem. Mums tā vienmēr ir bijusi vajadzīga. Ja cilvēkiem atņem mākslu, viņi ir nelaimīgi, viņiem ir jāatrod veids, kā to atgūt. Paskatieties, kas notiek Ukrainā, tur cilvēki ir izmisuši pēc mākslas. Par spīti visam, viņi cenšas to radīt un demonstrēt. Mums ir vajadzīgi brīži, kad aizmirstam par visu. Drīzāk jāsaka – nevis aizmirstam, bet domājam par kaut ko jaunu, par kaut ko tādu, kas ir atšķirīgs no ikdienas stresa. Mākslai nav jābūt bēgšanai no realitātes, tas nav eskeipisms. Tai ir jābūt mūsu dzīves atspoguļojumam. Tai ir jāstāsta par mūsu dzīvi. Tai ir jāpalīdz mums virzīties uz priekšu.

Ko jums nozīmē būt māksliniekam? 

Tas ir vislabākais darbs pasaulē. Es daru, ko vēlos. Tas nav viegli, bet man tas sagādā prieku. Es nekad negrasos doties pensijā.

Vai ir grūti būt oriģinālam?

Jā, bet oriģinalitāte nav tik svarīga. Tu kaut ko atklāj no jauna un, iespējams, dari to pašu, ko dara kāds cits, bet dari to citādi. Mākslā noteicošā ir saruna ar auditoriju. Daudz kas ir atkarīgs no tā, ko auditorija zina vai nezina. Oriģinalitāte ir sarežģīta īpašība. Ko tā īsti nozīmē? Kamēr vien tev patīk tas, ko dari, viss ir kārtībā. Tas ir vissvarīgākais.

Māksliniekam ir svarīgi komunicēt ar citiem cilvēkiem. Jā, es veidoju darbus pats sev. Kad tie ir gatavi un es tos izstādu, skatītāji tos pārņem un padara par savējiem, viņiem tie patīk kaut kādu pavisam citu iemeslu dēļ, šie iemesli atšķiras no manējiem. Māksla piedāvā šādu iespēju. Tā nesaka priekšā: "Tev ir jādomā šādi!" Skatītājs vienmēr papildina un pabeidz mākslas darbu, iedzīvina to un dod tam iemeslu būt. Es kā mākslinieks vienkārši daru to, kas man vislabāk patīk. 

Jūs minējāt, ka visu laiku fotografējat, iemūžināt ikdienas mirkļus. Kādas fotogrāfijas uzņēmāt šodien?

Šodien neko nenobildēju, jo šī ir ļoti saspringta diena. Ak nē, es taču tikko galerijā uzņēmu vienu bildi. Nofotografēju sievieti pie savas skulptūras – viņai bikses ir gandrīz tādā pašā krāsā kā šīs dzeltenās durvis. Man fotografēšana ir kā piezīmju rakstīšana. Tas ir veids, kā atcerēties lietas. Nav tā, ka es fotografējot radu mākslas darbu. Tas ir veids, kā uzkrāt informāciju. Tā ir mana dienasgrāmata.

Jūs esat pazīstams ne tikai ar video, bet arī skaņas mākslas darbiem. Vai tuvākajā laikā taps kādi projekti, kas ir saistīti ar skaņu un mūziku? 

Drīz došos uz Lisabonu, kur festivālā FluxFest japāņu dziedātāja Ami Jamasaki atskaņos manu darbu Manga Scroll (2010). Tā būs daļa no izstādes, kas ir veltīta japāņu mākslinieku attiecībām ar kustību Fluxus. (Manga Scroll apvieno grafiku, mangu un mūziku, tas ir astoņpadsmit metru garš litogrāfisks darbs, ko veido vizuāla onomatopoētismu kompozīcija, kas paredzēta vokālai interpretācijai – J. J.) Pēc tam piedalīšos skaņu mākslas biennālē Biennale Son Šveicē, tā notiks Sjonā, Martiņī un Sjērā no 16. septembra līdz 29. oktobrim. Tur arī tiks atskaņots Manga Scroll un tiks parādīti daži citi darbi. Biennālē veidošu jaundarbu Penstock, kas ir kaut kas starp skaņu performanci un ieraksta procesu. Es joprojām darbojos ar skaņu, bet pats savās performancēs ierakstus neizmantoju. Es vairs nestrādāju ar pastiprinātu skanējumu, jo man ir dzirdes problēmas.

(Gatavojoties savam skaņu mākslas biennāles projektam Penstock, Kristians Mārklijs ir izpētījis bijušo hidroelektrostaciju Chandoline Sjonā, tās vēsturi un skaņas īpašības. Tās tika izceltas viņa performancē, kurā 1934. gadā uzbūvētā spēkstacija un tās milzīgie cauruļvadi tika pārvērsti par mūzikas instrumentu; performance un tās ieraksts notika 22. septembrī – J. J.)

Vai jūs spēlējat mūzikas instrumentus?

Nē, arī darbos ar skaņu es izmantoju atrastus priekšmetus, bet neizmantoju tos kā perkusijas instrumentus – es ieklausos pašos priekšmetos. Oktobra beigās un novembra sākumā piedalīšos vienā šādā projektā Argentīnā.  

Jūsu vārds daudziem asociējas ar skaņu mākslas eksperimentiem un mūzikas projektiem. Vai mūzika un skaņu māksla ir kaut kas tāds, pie kā vienmēr atgriežaties savā daiļradē? Vai tas ir sava veida sākumpunkts?

Tas nav sākumpunkts, jo es tomēr esmu studējis mākslu. Nekad neesmu studējis mūziku. Tas ir viens no medijiem, kam pievēršos, kad man apnīk veidot video, gleznas vai skulptūras. Es varu radīt skaņas. Skaņa paredz sadarbību, un šajos projektos es strādāju kopā ar citiem mūziķiem.

Kristians Mārklijs

Personālizstāde Durvis

Galerijā White Cube Mason’s Yard Londonā līdz 30. septembrim

whitecube.com

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies fotomākslinieks Pēteris Korsaks

Mūžībā devies fotomākslinieks, fotogrāfijas vēsturnieks, dažādu notikumu dokumentētājs, publicists, muzeja darbinieks Pēteris Korsaks (15.12.1937.–22.05.2024.), informēja Latvijas Mākslinieku sav...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja