Laika ziņas
Šodien
Migla
Otrdiena, 16. aprīlis
Mintauts, Alfs, Bernadeta

Somu rakstniece Sofi Oksanena: Politiķiem ir jābūt morāliem pilsoņiem

"Neviens nesāks lasīt 500 lappušu garu Latvijas vēsturi un nenoliks to uz naktsskapīša pie savas gultas, ja vien šim cilvēkam nebūs ļoti specifiskas intereses," ir pārliecināta slavenā somu rakstniece Sofi Oksanena

Sofi Oksanena atgādina kādu tēlu vai tēlu kombināciju no savām grāmatām – ar, iespējams, uz kājas uzvilktu līniju zem zeķubiksēm, nevis tajās iestrādātu vīli. Autore, kura izskatās drošāka uz skatuves, lasot aprakstošu un kritisku savas nācijas hroniku par identitāti un vēsturi. Autore, kura nebaidās pavaicāt citiem, ko viņi domā, kura nebaidās savās grāmatās rakstīt visu, kā bija – toreiz, kad nāca un pār pasauli uzgūla Otrais pasaules karš, kas savā iznīcībā nospieda tik daudzus igauņus, baltiešus un daudzus citus.

Sarunā aci pret aci zem pārdomāti performētā tēla ar krāšņu meikapu un frizūru atklājas tā pati spēcīgā doma, kas caurvij autores romānus, un varbūt autores vizuālais ietērps mēģina nosvērt līdzsvarā šīs neparasti uzdrīkstošās, spēcīgās sievietes vārdu smagās artilērijas radīto un izraisīto attīrīšanos... jo citādi par Sofi Oksanenu varētu teikt, ka viņa ir "azbesta sieviete", ja vien šī metafora tik ļoti neatsauktos uz viņas kritizēto padomju reģistru. Daži viņu uzskata par vienu no spēcīgākajām balsīm vēsturiskajā naratīvā, kuru turklāt respektē.

Latviešu valodā ir izdoti trīs Sofi Oksanenas vēsturiskie romāni par Otrā pasaules kara ietekmi: Attīrīšanās (Jumava, 2011), Staļina govis (Jumava, 2013), Kad pazuda dūjas (Apgāds Zvaigzne ABC, 2015).

Šī ir trešā jūsu grāmata, kas iznāk latviešu valodā relatīvi īsā laika posmā. To var uzskatīt par zīmi, ka jūsu grāmatas ir atradušas savu lasītāju latviešu valodā. Kas varētu būt jūsu lasītājs Latvijā un pasaulē?

Es nezinu. Mans lasītāju loks ir ļoti plašs – jaunākie ir pusaudži, vecākajiem ir vairāk nekā simt gadu.

Esat Latvijā arī, lai piedalītos konferencē Starp patiesību un varu: rakstnieku dažādās lomas Eiropas vēsturē, un jūsu priekšlasījuma tēma ir Lauva sprostā. Kas ir lauva, un kas ir sprosts?

Somija. Tas attiecas uz "finlandizāciju", kas bija unikāla politiskā situācija, jo Somija bija neatkarīga, tā nebija Padomju Savienības okupēta, bet Somijai un PSRS bija savstarpējs sadarbības līgums, kas nozīmēja, ka Maskavai bija sava teikšana. Piemēram, mūsu ārlietu politika nebija suverēnas valsts ārlietu politika, jo mums bija nepieciešams iegūt Maskavas akceptu. Tas ietekmēja sabiedrisko dzīvi, runas brīvību, presi. "Finlandizācija" nozīmē vājākas valsts pozīciju attiecībā pret valsti, kurai pār to ir ietekme. Padomju Savienībai tas bija veiksmes stāsts, jo tas bija parādes piemērs un pierādījums, ka Padomju Savienībai var būt draudzīgas attiecības ar kaimiņvalsti. Somijai tā nebija pozitīva pieredze, jo tas ietekmēja, piemēram, arī skolu vēstures mācību grāmatas, kurām bija jābūt Padomju Savienībai draudzīgām, un jūs zināt, ko tas nozīmē! Tāpēc tagad Ukrainas gadījuma kontekstā ir ļoti dīvaini dzirdēt ārlietu diplomātus un viedokļu līderus, piemēram, Aleksandru Duginu, kas rekomendē "finlandizāciju" visai Eiropai, bet, manuprāt, nav pat jāsaka, ka tā nav rekomendējama nevienam.

Tātad varētu teikt, ka Somija ir tā lauva un Krievijas ietekme ir sprosts?

Jā.

Kāda ir situācija šobrīd?

Tā ir diezgan pretrunīga. Ir aiza starp paaudzēm, jo jaunākā paaudze nesaprot finlandizētās pasaules retoriku, bet ir arī vecākā paaudze, kas ir pasākusi lietot finlandizācijai raksturīgo leksiku attiecībā uz Krieviju. Somija veic dažādus pasākumus, kas no ārpuses var izskatīties pēc finlandizācijas, piemēram, daži somu politiķi neatbalstīja sankcijas, turpretī Somijas iedzīvotāji atbalsta sankcijas, bet politiķi ir politiķi... Pēc PSRS sabrukšanas vairāk uzmanības tiek pievērsts biznesam Krievijā, nevis rietumvalstīs, ir ļoti daudz darījumu ar Krieviju, Krievijas tūristu pieplūdums ir ļoti liels, tas ir ekonomiskas dabas jautājums. Diemžēl.

Jūsu darbos uzsvērtās vēsturiskās un ģeopolitiskās dimensijas runā pašas par sevi, jūs arī aktīvi piedalāties dialogā ar sabiedrību ārpus literatūras, arī šajā konferencē par rakstnieka un varas attiecībām, – kāda, jūsuprāt, ir rakstnieka loma – vai rakstnieks tikai rada literatūru, vai viņš ir vai viņam vajadzētu būt aktīvai un rosinošai sabiedrības balsij?

Rakstnieki ir indivīdi, katram ir savs stāsts, ko pastāstīt, tāpēc nevarētu teikt, ka autoram ir kāda viena loma. Taču, vēsturiski skatoties, autori vienmēr ir pievērsuši uzmanību jautājumiem, kuri nav uzskatīti, piemēram, par politkorektiem vai kuriem netiek pievērsta uzmanība, vai jautājumiem, kuriem trūkst publiskās diskusijas. Šādā ziņā autors var būt sabiedrības apziņa, vai arī autors var piedāvāt telpu, kurā var diskutēt par problemātiskiem jautājumiem.

Bet ja runājam konkrēti par jums kā autori?

Autori var būt arī žurnālisti, taču tam par iemeslu bieži vien ir tas, ka finansiāli ir grūti pārtikt tikai no rakstīšanas, tāpēc ir jāpelna sava iztika arī citos veidos. Rakstnieki var būt arī mācībspēki. Es rakstu par neseno pagātni un lasu par neseno pagātni, pētu tēmas un problēmas, kas saistītas ar neseno pagātni, tāpēc ir dabiski, ka es par to varu runāt arī ārpus literatūras.

Tad jūs uzskatāt publisko dialogu par daļu no savas profesionālās rakstniecības?

Jā, tā varētu teikt.

Jūsu jaunākajā latviešu valodā tulkotajā grāmatā Kad pazuda dūjas ir negatīvais tēls, vārdā Edgars Partss, kurš grāmatas beigās – sešdesmitajos gados – kļūst par "rakstnieku", protams, viņš nav rakstnieks, kā mēs to izprotam, – viņš pārraksta vēsturi, un literatūra kļūst par ideoloģisku līdzekli, lai pārrakstītu vēsturisko naratīvu vai pagrieztu to pretējā izpratnes virzienā. Kā jūs lūkojaties uz šo fenomenu? Romānā ir arī pilnīgi pretējs piemērs – aizliegtais dzejnieks, kurš iemieso pretošanos, kurš piedalās grāmatu pārfotografēšanā un slepenā nodošanā citiem.

Igaunijā pēc PSRS sabrukuma ir izdots ļoti daudz biogrāfiju, memuāru un dokumentālās prozas, un var teikt, ka mums jau ir izveidojies deportācijas un emigrācijas stāstu korpuss jeb kanons. Bet tā pārsvarā nav daiļliteratūra. Kad es šo literāro ainu salīdzinu ar Somiju – somi turpretī ir sajūsmā par vēsturiskajiem romāniem, viņus tik daudz neinteresē memuāri vai biogrāfijas, bet vērtība ir vēsturiskais romāns. Lai gan mums jau ir uzrakstīti galvenie stāsti, kolaboracionisti, piemēram, nekad neraksta savas biogrāfijas, tāpat čekas aģenti vai saistītie ar čeku, vai informatori. Tas nozīmē, ka mums trūkst šo cilvēku stāstu, un tas ir tas, ko literatūra var darīt, tāpēc es izvēlējos šo tēlu. Nav tik daudz Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu, par kuriem mēs zinātu. Man šķiet, ka mums būtu jāzina vairāk par šiem cilvēkiem, kas sadarbojās. Mums vajadzētu saprast viņu motīvus. Tas nenozīmē, ka mums tie ir jāpieņem, bet jāsaprot, kā persona, kas ir kolaboracionists, domā, jāsaprot psiholoģiskais portrets. Interesanti, ka daudzi no tiem, kuri iesaistījās sadarbībā ar VDK, nāca no kaut kādā ziņā nestabilām ģimenēm vai bērnunamiem vai uzskatīja, ka ar viņiem apejas kaut kādā mērā nepienācīgi. Tas attiecas arī uz mūsdienu pasauli, kad mēs domājam par imigrantiem vai krievvalodīgajiem Baltijas valstīs. Radikāli noskaņots un tāds, kas nodos valsti, kurā dzīvo, visdrīzāk būs tas, kurš uzskatīs, ka attieksme pret viņu ir kaut kādā ziņā neatbilstoša. Tas attiecas ne tikai uz Baltijas valstīm, tādā veidā rodas arī radikālie islāmisti vai tie, kuri izjūt dusmas pret valsti, kurā dzīvo. Tāpēc, manuprāt, šo motīvu izpratne mūsdienās ir arī jautājums par drošību. Ja mēs necentīsimies novērst segregāciju vai uzskatīsim imigrantus ne tikai par otršķirīgiem, bet pat trešās pakāpes pilsoņiem, tas radīs augsni neapmierinātībai. Tas ir arī Edgara tēla fons. Pateicoties jaunajai vēsturnieku paaudzei, uzgāju informāciju par tiem cilvēkiem, kuri Padomju Savienībā rakstīja propagandu, un mani pārsteidza, ka patiešām tik daudz cilvēku bija strādājuši vācu un padomju "drošībā". Bērnībā man šķita, ka visi, kas bija saistīti ar nacismu, tika nogalināti, bet izskatās, ka dažiem cilvēkiem bijušas iemaņas, kas vienmēr ir bijušas godā. Nav nozīmes, kas ir pie varas, Edgars vienmēr pamanīsies ielīst siltā vietiņā.

Arhīvu atvēršana zināmā mērā arī varētu ietekmēt "pienācīgas attieksmes" maiņu, jo, nonākot atklātībā informācijai par kolaboracionismu, šie cilvēki visdrīzāk tiktu sabiedrībā sodīti. Vismaz šis iemesls tiek minēts kā viens no argumentiem arhīvu atvēršanas novilcināšanai Latvijā.

Kamēr tie nav atvērti, tie dod Krievijai iespējas, jo krieviem ir informācija, kas ļauj šantažēt šos cilvēkus, kuri ir strādājuši režīma labā. Tāpēc var teikt, ka visas valstis, kas arhīvus neatver, dod ieroci Krievijai. Tas ir arī jautājums par lustrāciju. Protams, cilvēkiem vienmēr ir bailes no raganu medībām, taču tas nav godīgi pret upuriem vai represētajiem. Es negaidu, ka visi tiks apcietināti, taču būtu jānāk klajā vismaz ar morālu paziņojumu. Būtu labi saprast, kāpēc kāds tā rīkojies. Ir cilvēciski iemesli – šantāža vai kāds grib, lai bērni mācās universitātē. Bet ir taču cilvēki, kas to darīja tikai sava labuma dēļ. Un mēs vēl joprojām nezinām, cik daudzi no viņiem ir aktīvi politikā, varas pozīcijās, ietekmīgos amatos. To mums pilnīgi noteikti vajadzētu zināt. Es nesagaidu to par katru indivīdu, kuram nav ietekmes valsts lietās, bet par politiķiem, administrāciju, valdību un arī skolotājiem. Tie, kas bija bijuši Stasi (saīsinājums no Staatssicherheit – valsts drošība vācu val. – red.), nevarēja strādāt par skolotājiem, jo ir nozīme tam, kas māca vēsturi. Šādā aspektā izmeklēšana attiecībā uz skolotājiem ir ieguldījums nākotnē. Tāpat – ja kāds pretendē uz prezidenta amatu, sabiedrībai pilnīgi noteikti ir tiesības zināt, vai viņš/viņa ir bijis kolaboracionists. Kā jau teicu, tas ir jautājums par drošību, jo, ja pagātne ir netīra un Krievija to zina, protams, tā to izmantos. Ja indivīds ir darījis trakas lietas saprotamu iemeslu dēļ, es nedomāju, ka tam būtu jāpieliek punkts šā cilvēka karjerai. Taču politiķiem ir jābūt morāliem pilsoņiem.

Jūs runājāt par cilvēciskajiem iemesliem vai par savu paša labumu, taču šis tēls – Edgars – strādā gan fašistiskā, gan padomju režīma labā un nodod savus biedrus it kā bez iemesla, viņš vienkārši ir tāda veida personība. Kāds tad ir viņa paša labums?

Jā, tas tiesa. Piemēram, mans vectēvs bija mežabrāļos, savukārt viņa brālis piedalījās deportācijās, un viņš nebija labs cilvēks, viņš bija mobilizēts padomju armijā un bija Lielā Tēvijas kara veterāns. Es viņu atceros, un tajā laikā viņš nekad neatklājās un neteica neko, kas padarītu viņa rīcību saprotamu. Cilvēki, kas viņu pazina, teica, ka pēc atgriešanās viņš vairs nav bijis tas pats cilvēks. Karš pārvērš cilvēkus. Bet kā pusaudzis viņš brīvprātīgi pieteicās cīņās Ziemas karā Somijā. Tātad fakts, ka viņš Somijas karos karoja pret Padomju Savienību un vēlāk viņa biedri tika deportēti, taču viņš ne, nozīmē, ka Padomju Savienībai būtu bijis pamatots iemesls viņu šantažēt. Un būtu saprotami, ka, lai glābtu sevi, viņš sācis deportēt citus. Taču, protams, ne visi cilvēki tā darītu. Ir neiespējami skaidri zināt, kāpēc viņš tā rīkojās. Tā kā viņš piedalījās izsūtīšanā, viņš varēja glābt savus ģimenes locekļus, brīdināt, bet viņš to nedarīja, viņš to nedarīja.

Savā runā konferencē Totalitārisma mantojums mūsdienās apmēram pirms gada Čehijas parlamentā teicāt, ka bieži vien cilvēku pieredze netiek uztverta kā "reālais" vēsturiskais naratīvs, bet gan tikai kā subjektīva pieredze. Savā ziņā arī grāmatās jūs runājat par lielajiem jautājumiem – Otro pasaules karu un okupāciju – ar savu tēlu subjektīvās pieredzes palīdzību. Vai domājat, ka ir kāds cits veids, kā to stāstīt?

Filmas. Arī filmām, tāpat kā grāmatām, ir nepieciešami fona vēsturiskie pētījumi. Taču no cilvēkiem nevar gaidīt, ka viņi lasīs vēstures grāmatas, jo viņi vēlas, lai tas tiek pasniegts atraktīvā veidā. Uzziņu un dokumentālā literatūra reti tāda ir. Grāmatas tādas var būt, ja ir ļoti labi uzrakstītas. Neviens nesāks lasīt 500 lappušu garu Latvijas vēsturi un nenoliks to uz naktsskapīša pie savas gultas, ja vien šim cilvēkam nebūs ļoti specifiskas intereses. Vairāk cilvēku un lasītāju var uzrunāt, ja uzrakstītais stāsts ir laba lasāmviela, bet es ticu arī personiska stāsta ietekmei. Tā kā tā ir daiļliteratūra, daudz vieglāk ir identificēties ar vienu tēlu, jo cilvēki nav spējīgi identificēties ar 10 000 mirušo, mums tas vienkārši nav pa spēkam. Individuālos stāstos ir iespējams identificēties un redzēt pasauli ar viena tēla acīm, viena cilvēka acīm. Tas padara visu saprotamāku, jo skaitļi neaizkustina – dzirdot šausmīgas ziņas, mēs varam būt šokēti, bet tas īstenībā tevi neaizkustina un nemaina. Lai par kādām šausmām mēs dzirdētu ziņās, tās tomēr ir distancētas.

Vai jums šķiet, ka šāds atraktīvs veids, kā par to runāt, ir veids, kā Rietumiem pavēstīt par vēstures notikumiem, kas viņiem nav tik labi zināmi? Vai Rietumiem ir pietiekami daudz šādas informācijas, vai tai jābūt vairāk?

Jā, tas ir labs veids. Šādai informācijai jābūt vairāk. Kad domājam par cilvēkiem Rietumu valstīs, vienīgā informācija, kas viņiem ir par Krieviju vai Padomju Savienību, ir aukstais karš un spiegu karš, kas īsti neko neatspoguļo. Cilvēki tik daudz zina par holokaustu vienkārši tāpēc, ka ir tāds Šindlera saraksts, kas līdzās daudzām citām veiksmīgām Holivudas filmām ne tikai izstāsta labu stāstu, bet ir arī laba filma pati par sevi. Padomājiet arī par autoru skaitu, kas raksta par holokaustu, – tā jau ir otrā vai pat trešā autoru paaudze. Šis žanrs ir ļoti plaši pārstāvēts. Bet ir jocīgi, kad es domāju, piemēram, par Somiju, – holokausta grāmatu skaits ir daudz lielāks par gulaga grāmatu skaitu.

Kā jūs to izskaidrotu?

Finlandizācijas laikā rakstīt par gulagu nedrīkstēja. Maigākā politiskajā klimatā piecdesmitajos gados somi, kas bija bijuši gulagā, sāka rakstīt memuārus, un tie kļuva ļoti populāri, bet piecdesmitos gadus atkal nomainīja striktāks laiks, un apstākļi bija diezgan nelabvēlīgi, lai rakstītu par gulagu, arī finlandizācijas dēļ mūsu skolu izglītība bija tāda, kāda bija... Tāpēc tas nebija galvenais stāsts, par kuru rakstīt. Salīdzinot holokaustu un gulagu, Somijā ir daudz vairāk gulagā cietušo, tomēr grāmatu mums ir vairāk par holokaustu, un mēs tās vairāk lasām, un vienkārši tāpēc mēs arī vairāk par to zinām. Būtu tikai dabiski, ja cilvēki gribētu vairāk uzzināt par saviem un savu ģimeņu stāstiem gulagā. Pēc PSRS sabrukšanas to ir vairāk, tomēr Somija sevi neuzskata par nāciju ar lielu gulagā bijušo un izdzīvojušo skaitu, tā nav daļa no nacionālā stāsta, lai gan tur bija diezgan daudz somu un bija daudz komunistu, kuriem šķita, ka dzīve būs labāka, un viņi nonāca Sibīrijā. Ir daudz personisko stāstu, bet tie netiek uzskatīti par somu nacionālās identitātes stāstiem.

Vai jums nešķiet, ka tas ir tāpēc, ka Vācija ir atzinusi savus nodarījumus cilvēcei, ir šis plašais vainas un sāpju diskurss, turpretī Krievija attiecībā uz padomju režīma nodarījumiem pret cilvēci to nav tik izteikti darījusi?

Tieši tā! Vācija šajā ziņā ir unikāla. Vācieši ir rādījuši piemēru, cik liels darbs jāiegulda, lai izprastu pagātni. Viņi necenšas neko noliegt, bet, protams, Krievija to nekad nedarīs – nē, mēs to negribam! –, jo tā redz, ko tas nozīmēja vāciešiem.

Jūsu trijās latviešu valodā tulkotajās grāmatās ir ļoti spēcīgi sieviešu tēli, kas ir diezgan neraksturīgi lielajiem vēsturiskajiem naratīviem, jo tie ir lielākoties patriarhāli un orientēti uz vīrieti. Kā jūs to izskaidrotu?

Attiecībā uz vēsturiskajiem vai Otrā pasaules kara naratīviem esmu vairāk ieinteresēta tajā, kas notika aiz frontes līnijas un kā karš ietekmēja sadzīvi. Ir daudz stāstu par mežabrāļiem un tiem, kas viņus atbalstīja, – sievietēm un bērniem –, un tie parasti netiek uzskatīti par tikpat svarīgiem kā stāsti par varoņiem, kas aktīvi cīnās. Bet ir taču arī citas pretošanās formas, jo arī mežabrāļu atbalstīšana vai pārtikas piegāde ir pretošanās.

Kāpēc ir svarīgi ļaut skanēt šīm sieviešu balsīm?

Tās ne tik daudz ir sieviešu balsis, ja runājam par šīm grāmatām...

Jūsu darbos lielie vēsturiskie un politiskie jautājumi ir cieši saistīti ar vardarbību pret cilvēci, vardarbību pret indivīdu un seksualitāti. Kā jūs izskaidrotu seksualitātes lomu un nozīmību šajā kontekstā?

Viena no Padomju Savienības sabrukšanas blaknēm bija cilvēku tirdzniecība. Tā, manuprāt, ir problēma, par kuru neviens toreiz nedomāja. Taču šāda problēma pilnīgi noteikti ir, un par to vajag runāt vairāk. Diemžēl Rietumu naratīvos cilvēktirdzniecības tēls Austrumeiropā vienmēr ir ļoti klišejisks, tāpēc tam obligāti jāvelta lielāka uzmanība.

Vai jūs sevi uzskatāt par vēsturisku romānu autori, un tā ir identitāte, ko vēlaties saglabāt literatūrā? Par ko jūs rakstītu, ja nerakstītu par vēsturi?

Grūti pateikt. Es mīlu vēsturi! Esmu pārliecināta, ka es vēl rakstīšu par vēsturi.

Rakstot šo romānu, esat pētījusi avotus – cik daudz romānā ir dokumentālu faktu, un cik lielā mērā tā ir fikcija?

Edgara tēlam ir vēsturisks prototips. Es parasti neizmantoju prototipus, šis ir izņēmums. Bija tāds vīrs, kurš arī rakstīja propagandu Padomju Savienībai, un viņš bija strādājis gan vāciešiem, gan krieviem. Man viņš šķita fascinējošs, jo viņš bija ļoti labs melis. Esmu redzējusi viņa fotogrāfiju, kuru viņš pats ir inscenējis. Viņš kaislīgi vēlējās kļūt par pilotu, jo mīlēja aviāciju, taču viņš nekad nekļuva par pilotu; viņš izlikās – pašportretā viņa krūtis rotā daudz goda medaļu, kuras savā starpā nav savietojamas, – franču, britu, vācu, padomju medaļas –, viņš gribēja, lai viņam to ir daudz. Viņam šī neiespējamā kombinācija, piesprausta pie vienām krūtīm, šķita pieņemama. Viņš radīja šo fotogrāfiju tā, lai viņam patiktu. Viņš izlikās, ka bijis Ļeņina pilots: sniedzot intervijas padomju radio, stāstīja, ka saticis Ļeņinu. Bet tas nav iespējams, jo gadi nesakrīt, viņš tolaik vēl bija mazulis. Taču tam nebija nozīmes, viņš vienkārši bija liels stāstnieks. Viņš tika atpazīts arī tiesā, kas norisinājās saistībā ar igauņiem, kuri palīdzējuši vāciešiem, tātad viņš bija daļa arī no tā. Es centos saprast, kāpēc viņš bija tāds cilvēks, kāds bija, kāpēc viņš jau bija piedzimis par meli, jo tāds viņš bija. Es klausījos viņa intervijas un lasīju viņa rakstus, kuri bija diezgan plaši tulkoti, un centos saprast – kāpēc, kāpēc jāizliekas par pilotu? Ja nu kāds viņu ieliktu lidmašīnā un liktu lidot?! Viņš to nevarētu! Lasot aviācijas vēsturi, sapratu, ka viņu tik lielā mērā nesaistīja lidmašīnas, cik viņš alka tikt apbrīnots, jo lidotāji tajos laikos bija kā superzvaigznes – cilvēki krāja kartītes ar viņu ģīmetnēm, pastmarkas. Es domāju, ka viņš tikai vēlējās, lai viņu apbrīno, mīl. Tas ir iemesls. Vēlme tikt pieņemtam, vēlme pēc slavas, apbrīnas. Tas, protams, sniedza viņam arī zināmas privilēģijas. Ir arī citu cilvēku dzīvesstāsti, kuri strādāja abām varām un kuri rakstīja propagandu, bet viņu dzīvesstāsti man nebija tik interesanti.

Kā jūs skaidrotu vēsturisko romānu, memuārliteratūras un dzīvesstāstu milzīgo popularitāti mūsdienās?

Cilvēki vēlas saprast savu pagātni. Pagāja kāds laiks, kamēr cilvēki sāka rakstīt par holokaustu, tas nenotika uzreiz. Ja domājam par Baltijas valstīm, pāris desmitgažu pēc Padomju Savienības sabrukuma, iespējams, ir labs brīdis, lai sāktu par to rakstīt, jo ir radusies neliela distance. Distancei ir jābūt. Mums tagad ir arī vairāk informācijas, ir vēsturiskie pētījumi, jo pirms divdesmit gadiem vēsturisko faktu nebija pietiekami, bija lielākoties atmiņa un grāmatas, kas balstītas uz atmiņu. Tagad arī ukraiņu pētnieki saka: kad mēs iegūstam informāciju no arhīviem, mēs iegūstam faktus, un tad mēs varam tos analizēt. Tātad tas nenotiek uzreiz.

Vai šie iemesli ir retrospektīvi – saprast savu pagātni – vai arī prospektīvi – nepieļaut tādas pašas kļūdas nākotnē?

Cilvēki vienmēr pieļauj tās pašas kļūdas. Bet mēs vismaz varam censties tās apturēt. Šobrīd vēl ir cilvēki, kas to atceras, vēl joprojām ir aculiecinieki, bet pēc piecdesmit gadiem viņu vairs nebūs, protams, bērni būs dzirdējusi šos stāstus, bet tā nebūs dzīvā atmiņa, tāpēc ir svarīgi uzlikt to visu uz papīra.

Lielākā daļa šo stāstu tiek tulkoti Rietumu lasītājiem – vai jums nešķiet, ka Rietumu sabiedrība, iespējams, jau ir izveidojusi apziņu attiecībā uz šiem jautājumiem un lietderīgāk šos stāstus būtu komunicēt bijušajai Padomju Savienībai? Ņemot vērā pēdējo gadu notikumus Ukrainā, mēs redzam, ka nekas daudz nav mainījies. Rietumi attiecībā uz šo konfliktu ir ļoti apdomīgi un diplomātiski, un jautājums ir – vai Rietumiem tiešām rūp tas, kas notiek Ukrainā?

Rietumi tam nebija gatavi. Rietumi bija gatavi demokrātiskai Krievijai, nevis nedemokrātiskai. Taču, vai Rietumiem tas rūp vai nerūp, pašlaik nav tik būtiski, jo ir ekonomiski un militāri iemesli – NATO pazaudēs savu ietekmi, ja tā kaut vienu reizi nespēs pasargāt kaut vienu savu dalībvalsti; tad arī pārējās dalībvalstis vairs nevarēs justies droši. Tas ir jautājums par pašapziņu, vērtību, tēlu. Tēls ir primārais, tam jābūt uzticamam. Kurš no sabiedrotajiem uzticēsies, ja...?! Tāpēc tas nav jautājums par "rūp vai nerūp", viņiem nav izvēles. Mūsdienās viss ir stingri saistīts ar ekonomiku – ja valsts sagrūst, tas ietekmē visus pārējos. Turklāt neviena Rietumu valsts nevēlas vēl lielāku bēgļu pieplūdumu, un tas nozīmē, ka situācija jātur diezgan stabila.

Kāda tad nozīme šiem rakstnieku darbiem, ja tie neko neietekmē, jo viss ir ekonomiski un politiski noteikts?

Karš bieži vien ir karš starp tēliem. Mūsdienās informācija ir ierocis. Krievija to izmanto. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja