Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Tik skaisti, ka nevar izturēt. Intervija ar aktrisi Sandru Kļaviņu

"Mājās pie spoguļa spēlēt? Tam nav jēgas," – Jaunā Rīgas teātra aktrise Sandra Kļaviņa izrādē Krizantēmas piedzīvo saviļņojošu atkalsatikšanos ar skatītāju

Uz Jaunā Rīgas teātra skatuves savu dzīvi ir sācis režisora Gata Šmita iestudējums Krizantēmas pēc Barbaras Pimas romāna Some Tame Gazelle/Kāda rāma gazele, kas atzīts par vienu no britu rakstniecības augstākajiem sasniegumiem, motīviem. "Ja vēl notiktu kāda slepkavība, būtu Midsomera," – starpbrīdī komentē kāda skatītāja. Iespējams, salīdzinājums ir precīzs tajās izrādēs, kad smalkais kamertonis nedaudz sašķobās un šķietami sadzīviskās ainiņas pazaudē savu virsvērtību – šarmanto, viegli melanholisko un reizē pašironisko dzīves pulsa tvērumu, kas Krizantēmas drīzāk mudina asociēt ar Toma Stoparda Arkādiju, ko 1998. gadā Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja Alvis Hermanis.

Vienu no neprecētajām māsām – Belindu – spēlē aktrise Sandra Kļaviņa, kuru režisore Māra Ķimele ir nosaukusi par sievišķīgāko latviešu aktrisi. "Jūtīgas pēdas un karsta elpa," – tā savukārt viņu raksturojis kursa vadītājs Juris Rijnieks. Ar Belindu Sandra Kļaviņa paplašina savu krāšņo, dramatiski spēcīgo tēlu buķeti atkal citā toņkārtā. Maiga dūja, rāma gazele, vai tikai? Ieskaties, cik hedgableriski nikni viņa ada un pamet zem galda krizantēmas no nemīlētā, mūžam īdošā Teodora Mbavavas.

Kāpēc kā satikšanās vietu intervijai izvēlējies Lielos kapus?

Droši vien izrādes sakarā, kur arī vairākas ainas notiek kapos. Tāpēc, ka es caur šiem kapiem eju uz darbu un nāku mājās. Vedu staigāt suni. Tāpēc, ka te var noķert kaut kādu miera sajūtu. Pārāk bieži nelasu uzrakstus uz kapakmeņiem, bet šīs izrādes sakarā sāku skatīties vārdus, uzvārdus, dzimšanas un miršanas gadus. Tāpēc, ka izrādes tēma arī ir laiks, kas paiet, kapu zvans, kas zvana. Protams, es to saku ar pašironiju. Skaidrs, ka arī es par to domāju, ka laiks paiet un nekad nezini, kad tas tevi pārsteigs un kas būs pēdējais skaistais, ko tu no dzīves būsi ieguvis, – vai būsi iemīlējies, vai skūpstīsies pēdējoreiz… Un kad būs tā reize, kuru neizmantosi. Es savā dzīvē nožēloju, ka nezināju, ka pēdējo reizi satikšu savu tēvu. Griezu viņam matus. Viņš bija mīļš pret mani, bet es noskopojos ar pretreakciju. Ārprāts. Nožēloju visu mūžu, ka nepateicu tajā brīdī… Kapi ir atgādinājums par to, kā iet laiks.

Vai tev šīs pārdomas par laiku palīdz dzīvot intensīvāk, klātbūtnīgāk?

Šis periods piespieda dzīvot ārkārtas apstākļos. Nevarētu teikt, ka būtu zaudējusi intensitāti. Man ir par ko atbildēt. Man ir meita, mamma, suns un kaķis. To cilvēku dēļ saproti, ka esi vienīgais dzīvotgribas motivētājs. Ir jau brīži, kad es arī atlaižu savu grūtsirdību un uztaisu kaprīzi, bet principā atbildības sajūta ar katru gadu man ir pieaugusi milzīgos apgriezienos. Saprotu, cik svarīgi ir neļauties emocijām, kas nenes rezultātu, kas nav pilnvērtīgas un rada tieši pretējo efektu. Ārkārtas stāvoklis piespiež reaģēt strauji. Miera laikā var atļauties sērot, ieslīgt pārdomās, ilgstoši skumt. Bet, ja, piemēram, tev nomirst tuvs cilvēks un tev ir jābūt par mierinājumu otram, tad maksimāli koncentrējies, lai dotu pozitīvu prognozi. Paga, tev piezvanīja no slimnīcas? Pagaidi, viņš vēl nav nomiris, un patiešām – paspēja vēl izlīgt, un cilvēks nomira pēc divām nedēļām. Necelt paniku, kamēr nav konkrētu notikumu, un, kad notiek konkrētais notikums, pieslēgties tikai tam, nevis radīt kaut kādu savu perspektīvu vai izdomātu scenāriju. Šis laiks ir piespiedis iekrampēties aktivitātes punktā "tagad"! Tagad ir ļoti grūti, bet ir jāiet uz mēģinājumiem. Un nākamajā dienā atkal ir tagad. Neuztaisīt sev gatavu recepti, kā tas viss iznāks. Nezinu, tā ir paļaušanās. Tā, protams, ir piespiedu lieta. Mans egoisms ar to cīnās. Nav tā, ka savos apziņas, ticības un dzīves meklējumos būtu nonākusi pie šāda secinājuma. Tas drīzāk ir, kā kucēnu iemērc savā peļķē.

Mani pārsteidza, ka Barbara Pima savu romānu ir uzrakstījusi, būdama tikai 21 gadu veca. Manuprāt, tajā ir daudz vērojumu un noskaņu, ko parasti izdara nobriedušāks, dzīvi ilgāk dzīvojis cilvēks.

Jā, bet tur klāt nāk vēl arī citi apstākļi. Tas ir pēc Pirmā pasaules kara. Tur darbojas citi noteikumi, ārkārtas stāvoklis. Tev nevis dod plašas izvēles iespējas, bet tev šajos apstākļos ir jārīkojas, lai saglabātu savu cilvēcību, morāles vērtības, ideālus. Man kāds žurnālists uzdeva jautājumu, kāpēc māsas ir vecmeitas, kāpēc viņas ir vienas. Tāpēc, ka tur vienkārši nav vīriešu. Herieta ar savu temperamentu noteikti būtu apprecējusies. Es arī atļaušos domāt, ka dzīve 50 gados nebeidzas. Gāzes pedāli spiedīšu vēl ilgi. Man ir interesanti dzīvot. Otrs iemesls, ka tu turpini domāt par saviem ideāliem un vērtībām, bet tev nedod plašas iespējas tās realizēt. Gatis Šmits man to teica, un beigās arī sadzirdēju, ko viņš ar to domā. Katram ir savi principi – tu nesamierinies ne ar ko mazāku. Ja ne ar mīlamu cilvēku, tad labāk viena. Ir sievietes ar lielāku iniciatīvu, un tās, kuras vīrietim dod telpu. Bieži vien vīrietim liekas, priekš kam man sarežģīt dzīvi, ja man jau ir viss gatavs.

50. gadu Anglijas provinces ciematiņš. Sabiedrības visur esošā acs. Tava Belinda noraida pat Henrija ielūgumu uz tēju – ko padomās?! Vai šajā ziņā ir novērojama kāda evolūcija? Liekam otram vairāk mieru?

Nē, es domāju, ka baumu līmenī viss ir saglabājies. Vienīgi agrāk pat militārās personas savu kļūdu dēļ šāvās nost, bet tagad cilvēki viegli brien pāri jebkurām savām kļūdām. Tagad ir raksturīgs baumu īslaicīgums. Uz vienu brīdi tas izskan, bet tad jau nāk nākamā lieta. Cilvēkiem patīk baumot kopš mūžseniem laikiem. Izrādē viņi dzīvo noslēgtā vidē un, tā kā ir anglikāņu komūnas dalībnieki, pieņem otra dīvainības. Viņi par tām spriež un runā, bet nevienu neizslēdz. Piemēram, Gundara Āboliņa itālis Rikardo, kurš ir katolis, vai ekscentriskā Janas Čivželes Edīte Liversedža, kura ir ārpus jebkādiem sabiedrības rāmjiem… Viņi visi iederas un ir pieņemti ar saviem netikumiem. Mūsdienās baumas nav briesmīgākais. Man liekas, ka briesmīgākā ir visa kultūras nomaiņa – kā tas ir sašķēlis sabiedrību un kā problēmas tiek risinātas dzīvnieku instinktu līmenī. Cenzūra ir tik nenormāla. Angļu horeogrāfs, kurš izdarīja pašnāvību… Tikai tāpēc, ka kāds kaut ko ir pateicis. Nevienam vairs nevajag pierādījumus. No tevis sāk izvairīties kā no spitālīgā. Tas dzen bezizejā, un neredzi jēgu dzīvot. Tā kā šī informācija ir visiem pieejama, tas attiecas arī uz jauniešiem, manu Žaneti. Dzīvot tādā pasaulē ir baigi. Man 20 gados nebija pat nojausmas, ka kaut kas tāds var būt. Padomju laiki – cenzūra, VDK, viss pārējais.

Bet juties drošāk?

Jā. Cik viegli šobrīd kāpj pāri cilvēcībai. Tāda bīstama pasaule. Nevaru te spriedelēt. Ko teiktu tie, kas ir piedzīvojuši karu… Cilvēku īpašības un instinkti nemainās – vienmēr ir bijuši marodieri, laupīšanas. Pietiek pazust elektrībai, lai civilizācija nenormālā ātrumā atkāptos.

Vai tev dzīvē ir māsa vai brālis?

Man ir piecpadsmit gadu jaunāks brālis. Viņš tagad dzīvo Anglijā.

Vai no šīm attiecībām tev bija iespējams kaut ko aizņemties, lai izrādē veidotu savas Belindas attiecības ar māsu – Baibas Brokas Herietu? Vai māsa un brālis ir pavisam cits stāsts?

Tas ir cits. Turklāt mums ir arī liela vecuma starpība. Mēs, protams, esam tuvi vēl joprojām, tomēr attālums nosaka savas robežas. Ikdienā nekontaktējamies. Bērnībā esmu viņu auklējusi, staigājusi ar viņu. Runājot par savu izrādes māsu Herietu – ja tu ar kādu ikdienā dzīvo kopā, vari viņu neprātīgi mīlēt un aizstāvēt, bet vari arī būt tik nejauks! Saikne ir tik cieša, ja viens aiziet, pēc kāda laika aiziet arī otrs. Nemāk vairs dzīvot viens bez otra.

Vai jūs ar Baibu Broku māsas veidojāt ciešā sakabē, izrunājot visus aktiermākslas smalkumus, vai katra savu lomu būvējāt pastāvīgi?

Mums ar Baibu ir laba sakabe. Katra darbojamies savā lauciņā, bet tur, kur mums ir jāsatiekas, skatāmies, kā tas saduras un kāda sanāk reakcija. Baiba, protams, ir laba partnere.

Vai kādam, kurš pats nav aktieris vai aktrise, vispār ir iespējams izstāstīt, ko nozīmē radīt lomu un pēc tam to spēlēt vairākus vakarus pēc kārtas, reizēm pat gadus?

Laikam ne gluži. Varbūt mūziķi, mākslinieki, arhitekti varētu saprast. Radošo profesiju pārstāvji vismaz var iedziļināties. Viņi zina, ko nozīmē iedvesma, ko – neveiksme. Saprot, ka ir gandarījums no tā, ko tu dari. Pateicu to un sāku sevi apšaubīt. Izrādē jau arī ir teksts – tie, kas rok zemi, ir tuvāk pie Dieva. Varbūt tiem cilvēkiem arī ir līdzīga izjūta? Ja es ar viņiem sarunātos tieši par savu profesiju, varbūt varētu to izstāstīt? Mana profesija ir veids, kā komunicēt ar cilvēkiem. Skatītāji varbūt sajūt kaut ko citu. Viņiem nav detalizēti jāizstāsta, kā veidoju lomu, jo bieži vien es pati nemaz to nezinu. Arī mūsu teātrī aktieri veido lomu ļoti dažādos veidos. Cits iet no ārpuses, Gunai Zariņai ir ļoti spēcīga skola, viņa zina, kā punktu pa punktam izveidot lomu. Es visās lomās eju no iekšpuses, soli pa solim. Saprast, ko cilvēks tajā brīdī domā, pēc tam man tas atnes viņas gaitu, kā viņa skatās, kur ir sasprindzinājums. Tādā veidā nonāku pie lomas.

Cik tālu izdomā sava tēla dzīvi? Vai zini, kas ar Belindu notiks pēc pēdējā skata ar māsu, kurā abas vienojas, ka mandeļkociņš ar katru gadu zied arvien skaistāk, "tik skaisti, ka nevar izturēt".

Nē, par nākotni es nedomāju. Domāju par to mirkli, kurā tu atgriezies pie tā, ka pamani skaisto, atgriezies pie dzīves – cik tā ir neprātīgi skaista, neraugoties ne uz ko, kas notiek. Daba mēdz izraisīt paradoksāli pretējas izjūtas. Tas skaistums ir nesaprotams – vai kad pēkšņi uzkrīt sniegs vai kad kaut kas zied, vai vējš uzpūš un rudzu lauks viļņojas (Sandras roku pārklāj zosāda). Tas ir tik skaisti, ka to nevar izturēt. Nezinu, kur tas sakņojas, bet sajūties kā puteklis visa varenā priekšā. Arī kā daļa no tā. Dažreiz mēdzu sevi saukt par reptili. Man ir rēzus negatīvā asinsgrupa, un pirms vairākiem gadiem aizsūtīju savu DNS uz Google, kur bija piedāvājums izpētīt, no kurienes esi cēlies. Sanāca, ka esmu cēlusies no akmens laikmeta cilvēkiem. Acīmredzot manī vēl ir saglabājusies tā informācija (smejas). Norakstu to arī uz savu emocionalitāti, pārlieku jūtīgumu un empātijas spēju, ka manī ir lielāka pieredze un man vairāk ir jācieš. Dažreiz apskaužu cilvēkus, kuri spēj ielaist jūtas tikai tik tālu (novelk ar plaukstas malu gar krūtīm) un tālāk ne. Tās viņus neplosa.

Teātra zinātniece Silvija Geikina tavā portretā Lomas metafizisko slāņu meklētāja grāmatā 100 izcili Latvijas aktieri arī izsaka minējumu, ka tev piemīt spēja "ietiekties kādos dziļākos slāņos, kas nav ar prātu aptverami". Ko tev nozīmē būt šajā izlasē?

Tas bija brīnums, ka es tur nonācu. (Garām iet sieviete ar mazu meitenīti un diviem suņiem. Bērns, paijājot suņa muguru, saka: "Čuvstvuješ ņežnostj i lasku." Aktrise klusiņām, sevī smaidot, atkārto šos vārdus.)

Pastāsti, lūdzu, vēl par savu Belindu! Kas tev viņā patīk?

Grūti precīzi pateikt, jo bijušas tikai sešas izrādes. Pēc literatūras darba man par Belindu bija viens iespaids – ļoti patika, ka viņa ir tik pašironiska un asprātīga, īpaši asi un precīzi izjūt situāciju, pamana visu, kas notiek. Viņai ir mākslinieces tendence ievērot visādus sīkumus. Kā mūsdienās "piezūmots" klāt. Piemēram, viņa pamana putekļus uz kamīna dzegas. Vai – atceras, ka ēdusi pie arhidiakona zupu un tur bijuši tādi mazi gabaliņi. Tā gan izrādē nav, jo Gatis mērķtiecīgi īsināja. Belindai ir fokuss, kurā viņa lietas pievelk tuvplānā. Viņa klausās, kā arhidiakons runā savu sprediķi, un novēro, cik viņam ir skaists deguns. Tas man patīk, un to es izjūtu arī izrādē. Gatis Šmits precīzi pateica, ka izrāde sāk "saželēties". Viņš bija izvirzījis neiespējamu uzdevumu – uztaisīt izrādi, visu laiku laužot pret spalvu visādās nozīmēs. Nevis taisīt tā, kā vajadzētu – kā aktierim vajadzētu spēlēt vai kas būtu jārāda –, bet iet caur pretējo un tad varbūt nonākt pie netveramā, metafiziskā vēstījuma. Man arī bija kaprīzītes, un spurojos pretī. Gatis visu laiku teica – necel acis, tikai sevī. Mana aktieriskā daba, protams, raujas iet ar partneri kontaktā. Viņš teica – nē, nē, tikai ap sevi. Tas bija ļoti sarežģīti, bet tagad sāku nojaust, ka tas ir pareizi. Tā bija ļoti grūta pieredze.

Jūs Jaunajā Rīgas teātrī bieži esat spēlējuši varoņus, kuri ir ļoti tālu no jūsu paštēla un reālā vecuma. Kāda ir pieredze, iejūtoties apmēram sava vecuma sievietes ādā?

Kā ar āmuru pa galvu. Negribas, lai pielīp tantes dzīve – apātisms un flegmatisms. Es tomēr katru dienu cenšos saņemties, lai ietu citu ceļu. Teikšu godīgi, baigi negribētos, lai vīrietim šī būtu pirmā izrāde, ko viņš redz ar mani, tas viņu varbūt ienestu citā informācijas laukā, kas viņam varbūt nemaz nebūtu jāzina (smejas). Sev pietuvoties nav viegli. Robeža starp to, kā es pati jūtos un gribu justies, un spēlēju, nav ļoti liela. Atšķirība ir tikai tajā, ka man ir iespēja dzīvot intensīvāku un aktīvāku dzīvi. Neesmu viena pati laukos, neesmu mazā noslēgtā vidē, man ir iespēja ķert un interesēties vēl par citām lietām. Izrāde man parāda to otru iespēju, un tepat vien līdzās tā ir.

Tava Belinda radīja aizdomas, ka viņā ir daudz lielāks potenciāls par viņas pašas ambīcijām un pašnovērtējumu. Asprātīga, vērīga, pašironiska – tas liek domāt, ja vien viņu neiegrožotu kaut kāds biklums, viņa arī varētu būt bijusi pētniece, līdzīgi kā pieminētā radiniece literatūrzinātniece, kura pēta "nepareizos pūces un lakstīgalas traktējumus". 

Pareizi esi sapratusi. Tieši tā arī ir. Mana māsa tiek uzskatīta par dumjāko māsu, bet ir otrādi. Belinda ir beigusi koledžu, bet nav iestājusies universitātē. Ar to viņas sāncense Agate visu laiku cenšas iedzelt – mēs te ar pētniecību nodarbojamies. Bet, ja vajag citēt konkrētu argumentētu lietu, Belinda ir tā, kas momentā zina, kur ir pirmavoti. Ar māsu, protams, viņām ir savs veids, kā viņas uzvedas, – savas dzēlības. Romānā vēl bija detaļas, kā viņas viena otru pavelk, iedzeļ.

Izrādes laikā bieži adi. Droši vien kaut ko Henrijam?

Jā, džemperi.

Vai katru izrādi adīsi uz priekšu, kamēr tas būs gatavs?

Es adīšu. Tikai man ir ļoti slikta redze (smejas), un nemāku adīt tik meistarīgi. Gadās tā, ka noirst valdziņš. Pēc izrādes es to visu noārdu nost.

Un mājās noadi kārtīgi?

Tā arī no rītdienas izrādes darīšu. Ņemšu mājās un adīšu.

Izrādē liela nozīme ir XIX gadsimta angļu romantisma dzejnieku paralēlajai pasaulei. Peldošajos – ceļojošajos savukārt tev bija saskarsme ar sudraba laikmeta dzeju. Cik liela nozīme dzejai ir tavā pašas dzīvē?

Liela. Tie vairāk ir mūsdienu dzejnieki vai XX gadsimtā dzimušie. No pusaudža depresijas, sajūtas, ka nākotnē neredzi sev jēgu, mani izcēla Klāvs Elsbergs. Viņš vēl joprojām ir mans mīļākais dzejnieks. Belinda izrādē arī saka – baidos, ka esmu lasījusi tikai to, ko studentu gados. Tam ir liela saistība gan ar mūziku, ko esam jaunībā klausījušies un kas mūs vieno kā paaudzi, gan mākslu. Pamanīju, ka tad, kad esmu iemīlējusies, smadzenes sāk strādāt citā režīmā. Saprotu, ko nozīmē būt dzejniekam tad, kad viņam ir iedvesma. Smadzenes sāk virknēt vārdus ritmā. Tie kaut kā rodas paši no sevis. Kad tas stāvoklis beidzas, šī spēja pazūd un tu nespēj vairs tā savirknēt. Pāris reižu mūžā esmu to piedzīvojusi, ka ir tāda frekvence, kurā dzeja rodas pati no sevis. Neironu līmenī. (Garām dodas vīrietis ar riteni un suni un velta aktrisei komplimentu: "Tu biji brīnišķīga!")

Paldies, paldies. Pilnīgi nosarku… Arī Belindai raksturīgi (smejas).

Kā jūs reaģējāt uz aktiera Ģirta Krūmiņa – viena no ansambļa kodola – lēmumu aiziet no Jaunā Rīgas teātra štata?

Mēs iekšēji par to neesam runājuši.

Vai tev kādreiz ir bijušas nopietnas pārdomas par promiešanu?

Jā. Es Ģirtu saprotu. Mākslinieks jau grib brīvību, sajūtu, ka viņš jūtas labi gan starp cilvēkiem, gan konkrēti teātrī. Pandēmija bija baigais pārbaudījumu laiks ar spriedzi – vientulības un nesapratnes izjūtu. Ar šo profesiju nevar nodarboties, spiežot kaut ko darīt ar varu vai izjūtot mūžīgu disharmoniju pašam ar sevi. Man ir ļoti žēl, un ceru, ka Ģirts nāks spēlēt izrādes. Priecājos, ka Ģirts ir pieprasīts. Manī vairs nav tik lielas drosmes, jo neesmu vairs tik jauna, lai kardināli mainītu savu nodarbošanos. Turklāt man šī profesija patīk. Neesmu pieprasīta ārpusprojektos kā Ģirts. Acīmredzot, ja man vēl dod lomas, esmu vajadzīga. Visdrausmīgākais būtu saprast, ka neesmu vajadzīga. Vienkārši eksistēt – negribētu. Tad es tomēr meklētu variantus. Zinu, ka vienmēr atrastu darbu. Mazgātu grīdas vai darītu jebko citu, bet to, kas man dotu tikpat lielu iedvesmu kā teātris, – nemāku atrast.

Esi savā vietā?

Es tā ceru.

Izrādē jaunā vikāra loma ir Dāvim Pētersonam no Jaunā Rīgas teātra aktierkursa. Kā iekšējo klimatu ir mainījusi jauniešu klātbūtne?

Grūti tagad spriest, jo visu šo laiku mēs nemaz nesatikāmies. Vienu laiku studenti nemaz nedrīkstēja nākt uz teātri. Ar Kultūras akadēmiju skaitījāmies divas mājsaimniecības. Uz viņu pēdējiem eksāmeniem varēja iet tikai tie, kuriem jau bija vakcīnas sertifikāts, bet man vēl nebija. Revolucionāro spēku kaut kur pakausī jūtam. Studenti dzīvo savu dzīvi, viņiem tur top un briest, un tas viss nāks ārā. Viņiem ir daudz labāka pašapziņa un ambīcijas, nekā bija mums. Darbs ir tas, kas saberzē kopā. Ja būs kopīgs darbs, tad arī saberzēsimies.

Vai mēdz noiet gar veco māju Lāčplēša 25 un pamanīt, kādas pārvērtības notiek aiz stalažām?

Mēdzu noiet, bet neskatos. Man ir bail. Domāju, vai to piedzīvošu (smejas).

Kāda tev bija pirmā satikšanās ar skatītāju aplausiem pēc tik ilga pārtraukuma?

Pat ne aplausiem. Nu jā… atkal zosāda uzmetās… Man nebija nekādu neprātīgu ekspektāciju par to, kāds būs šis mirklis. Belinda sākumā ir fonā, aizmugurē. Kad es pirmajā ainā aizgāju līdz skatuves malai, neskatījos, jo Gatis bija aizliedzis to darīt, bet ar acs kaktiņu redzēju, ka tur sēž pilna zāle, un man asaras saskrēja acīs. Aktierim tā zāles enerģija… Mājās pie spoguļa spēlēt? Tam nav jēgas. Ja mans darbs man pašai un vēl kādam nav vajadzīgs, es to simts gadus negribētu darīt. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Rīta sviestmaize

Manas briesmas tagad ir citu nedzirdētais un nesaprastais. Lasu, ka mana vakardiena daudziem joprojām esot šodiena.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja