Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 3. marts
Tālavs, Tālis, Marts

Vietzīmes un cerību magnēti. Intervija ar arhitektu Jāni Dripi

"Domājošo sabiedrības pamatdaļu vide būtiski ietekmē," – arhitekts un arhitektūras pētnieks Jānis Dripe aicina jaunāko kultūrbūvju "kultūrtūrē" pāri visai Latvijai – no Rojas līdz Rēzeknei

Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrība nule kā laidusi klajā arhitekta Jāņa Dripes grāmatu Kultūrtelpa. 21. gadsimta kultūras būves Latvijā. Tas ir bagātīgi ilustrēts un apliecinošs vēstījums par 83 arhitektoniski veiksmīgām un nozīmīgām kultūras būvēm un 9 projektiem visos Latvijas novados. Tajā apkopotas pēdējos divos gadu desmitos valsts, pašvaldības un privātās iniciatīvas rezultātā radītas vai atjaunotas nācijas kultūras vērtības. Grāmatas 392 lappusēs iekļautas 10 Latvijas jaunās bibliotēkas, 5 koncertzāles, 19 muzeji, 5 teātri, 18 kultūras centri un saieta nami, 12 brīvdabas estrādes un vasaras koncertzāles un 12 būves kultūras izglītībai.

"Ne visās nosauktajās būvēs un minēto autoru arhitektūrā jūs atradīsit stilistikā, detaļās un materiālu izvēlē izteiksmes pilnību, bet kultūras un izglītības infrastruktūras vērienīgais pienesums pilnīgi noteikti ir 21. gadsimta sākuma ievērojamākais notikums Latvijas būvmākslā," grāmatas ievadā raksta Jānis Dripe.

Grāmatā iekļauts bagāts fotogrāfiju un vizuālā materiāla klāsts, vispārīga un profesionāla informācija latviešu un angļu valodā par katru objektu. Šī ir jau trešā grāmata, kuru Jānis Dripe veido kopā ar dēlu – grafikas dizaineru Jāni Dripi junioru. Tā ir abpusēji bagātinoša un ieinteresēta sadarbība, labestīgu kritiku ieskaitot. Piemēram, vāku nerotā Sidraba birzs attēls, kas, tēvaprāt, skaisti atspoguļotu kultūrtelpas ideju. "Skaties plašāk!" – Jāņa Dripes juniora versijā uz vāka kopīgas sasauces līnijas meklē četri bilžu kvadrāti – fragmenti no Nacionālās bibliotēkas, Dziesmu svētku estrādes, Rīgas cirka kupola un viena brīva laukuma – ar skatu nākotnē.

Grāmatu Jānis Dripe noslēdz ar nodaļu Projekti un konkursi – no koncertzāles un laikmetīgās mākslas muzeja Rīgā līdz Oskara Stroka vasaras koncertzālei Daugavpilī. No ekspremjera Māra Gaiļa Vāgnera nama atjaunošanas projektam līdz Agra Padēļa-Līna skicēm Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas pārbūvei. Un tas vēl nav viss.

Mūsu saruna notiek jūsu darbavietā – Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Lai arī no 83 grāmatā iekļautajiem objektiem tikai trešdaļa atrodas Rīgā un lielāko sarunas akcentu gribētu likt uz kultūras būvēm reģionos, pirmos jautājumus tomēr vēlos veltīt arhitekta Gunāra Birkerta ilgi un smagi tapušajai Gaismas pilij. Tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka ir starptautiski pazīstama arhitektūras ikona un viena no Ziemeļeiropas lielākajām kultūras būvēm XXI gadsimtā.

Jā. Nacionālā bibliotēka no pirmās Birkerta skices 1989. gadā līdz uzcelšanai tapa 25 gadus.

Šķiet, nevajadzētu kautrēties turpināt par bibliotēku runāt arī tad, kad tā ir gatava un lietojama. Vai, jūsuprāt, pēc mokpilnā būvniecības procesa, kam gadiem sekoja visa sabiedrība, esam bibliotēku paši pa īstam novērtējuši?

Tieši tā. Bibliotēka ir kļuvusi par vienu no Rīgas telpiskajiem simboliem. Neslēpšu, daudzi arhitekti brauc uz Rīgu, lai redzētu Nacionālo bibliotēku. Viņus interesē Birkerta daiļrade. It sevišķi arhitektūras kritiķus. Protams, tikko bibliotēka bija uzcelta, interese bija izteiktāka. Saskaitīju, ka par Birkerta bibliotēku ļoti pozitīvi materiāli bijuši 28 dažādu valstu izdevumos. Mēs paši esam viskritiskākie. Esam pateikuši par bibliotēku daudz un arī skarbi. Līdz tādiem "skaistiem" citātiem kā "mani jaunā Nacionālā bibliotēka interesē tieši tikpat kā jaunā benzīnstacija pāri ielai" utt. Saprotu profesoru Jāni Krastiņu – skaistās eklektisma ēkas nojaukšana Uzvaras bulvārī 2 bija diskutabla. Visi pirmie varianti Gunāram Birkertam bija ar šīs ēkas iekļaušanu jaunās bibliotēkas struktūrā. Paši esam vainīgi – pateicām Birkertam, ka ar to ēku var nerēķināties. Ēkas nojaukšana nebija Birkerta ideja vai prasība. Nacionālā bibliotēka savu funkciju pilda godam un kopā ar 1487 dažāda lieluma, piederības un ievirzes bibliotēkām Latvijā ir īpaša vērtība.

Strādājot šeit ikdienā, redzat bibliotēku dažādos brīžos – gan tad, kad tā ir klusāka ar studētājiem lasītavās, gan tad, kad notiek reprezentācijas pasākumi valstiskā līmenī vai Lielajos lasīšanas svētkos sabrauc bērni no visas Latvijas. Kad jūs bibliotēku visvairāk sajūtat kā dzīvu un elpojošu saskaņā ar Gunāra Birkerta ieceri?

Nacionālajai bibliotēkai ir divējas sejas. Pirmā un galvenā funkcija – bibliotēka! Lasītājs ir mūsu dievs!, arī atzīta kultūrvieta, kongresu, konferenču, koncertu un izstāžu vieta, tai skaitā augsta līmeņa. Pagājušonedēļ pie mums vizītē bija Ukrainas pirmā lēdija Olena Zelenska, kura piedalījās starptautiskajā konferencē Krievijas karš pret Ukrainas bērniem un atklāja traģisko stāstu par nolaupītajiem Ukrainas bērniem. Pēdējais drošības un ārpolitikas forums Rīgas konference 2023 arī notika Nacionālajā bibliotēkā. Latvijas simtgades gadā vairāki desmiti vadītāju un karaļnamu pārstāvju apmeklēja bibliotēku un dāvināja grāmatas. Bibliotēkas apmeklējums, manuprāt, Latviju paceļ kultūrvalsts statusā. Bija ļoti svarīgi, ka arī Latvijas prezidentūra ES Padomē 2015. gada pirmajā pusē notika tieši bibliotēkā. Parasti drošības apsvērumu dēļ šie pasākumi notiek ārpus pilsētas centra – izstāžu vai sporta kompleksā –, un visiem ir mierīgs prāts. Cik priecīgi bija cilvēki par lēmumu, ka prezidentūras centrs būs Nacionālā bibliotēka. Viņi teica – beidzot mēs esam pilsētas centrā ar skatu uz UNESCO mantojuma teritoriju, funkcionējošā kultūras iestādē, kur redz, ka cilvēki apkārt strādā. Pusgada laikā bibliotēka apmeklētājiem bija slēgta, man šķiet, tikai astoņas dienas. Nacionālā bibliotēka ir īpaša vieta ar īpašu funkciju, saturu un auru.

Nacionālā bibliotēka atšķiras no publiskajām bibliotēkām. Redzam, cik atvērta ir, piemēram, Karla Deikmana bibliotēka Oslo vai bibliotēka Oodi Helsinkos – vesels piedāvājumu klāsts, kas nav tieši saistīts ar bibliotēkas pamatfunkciju. Tur var aiziet pat ar savu drēbes gabalu un kaut ko sašūt! Gunārs Birkerts vairākkārt uzsvēra, ka viņa koncepcijā (viņš ir 18 ASV bibliotēku projektu autors!) Nacionālā bibliotēka vairāk ir kā grāmatu jeb Latvijas grāmatniecības muzejs. Tā ir atšķirība no publiskajām bibliotēkām – grāmatas klienti neņem līdzi. Nacionālā bibliotēka vairāk ir studiju un izziņas vieta. Pie mums ir pilns ar ārvalstu un pašmāju studentiem, pētniekiem, autoriem. 2025. gadā latviešu grāmatai būs 500 un Gunāram Birkertam – 100 gadu. Veidošu grāmatu par viņa projektētajām 19 bibliotēkām. Tas ir būtisks iemesls, kāpēc es šeit strādāju. Direktors Andris Vilks vēlas, lai mēs cildinātu savus lielos Latvijas kultūras vēstnešus pasaulē. Tāds ir Mariss Jansons, tāds ir Gunārs Birkerts, tāda ir Elīna Garanča, Gidons Krēmers un vēl daži lielie ļaudis ar Latvijas izcelsmi. Mums viņi ir jārāda pasaulei un pašmāju jaunajai paaudzei – jāpostamentē. Vēl līdz 9. martam Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē 1. stāvā ir skatāma norvēģu mākslinieka Hokona Gulvoga izstāde Virsotnes. Marisam Jansonam – 80, kas veltīta maestro Marisam Jansonam. Virkne Marisa Jansona portretu ir skatāmi arī Lielās ģildes Baltajā zālē.

Nesen kļuvis pieejams Nacionālās bibliotēkas, muzeju un arhīvu daudzu gadu kopdarbs digitalabiblioteka.lv, bet liela daļa jūsu un manas paaudzes kultūras darbinieku ir sākuši savas profesionālās studijas, cilājot milzīgos avīžu sējumus Jēkaba ielā. Tagad tas viss jebkurā pasaules punktā ir pieejams periodika.lv, un par to daudzi pētnieki ir bezgala pateicīgi. Kā jūs Nacionālās bibliotēkas modernizāciju redzat caur savu kā bibliotēkas lietotāja prizmu?

Digitālā bibliotēka ir jauna vērtība. Pieminējāt Jēkaba ielu. Pēdējais objekts, ko es rādu šajā grāmatā, ir lielā Dziesmu svētku estrāde Mežaparkā. Šķiet, tas bija 1990. gads. Toreiz man kā arhitektam bija lūgums paskatīties Dziesmu svētku būvju vēsturi. Tieši tad es daudz uzturējos Jēkaba ielā. Priecājos par atrastajiem vēstures materiāliem. Nacionālā bibliotēka ir bijusi tik daudzās vietās, ieskaitot Tērbatas ielu 75 – bijušās zivju konservu fabrikas Kaija telpās ar visu īpašo smārdu. Atceros Alvi Hermani un Ojāru Rubeni, viņi publicistiski asi vēstīja, ka jaunu Nacionālo bibliotēku vajag. TV sižetā grāmata tika nomesta peļķē uz ielas. Mēs bijām aktīvi un paģēroši – negribējām bibliotēku gaidīt daudzus gadu desmitus. Tagad šī iespēja ir, Nacionālā bibliotēka ir uzcelta, un ar to ir jālepojas. Uzrādās arī otra tendence, ka grāmatas iesējums ar savu dizainu un taktilajām sajūtām (varbūt arhitektiem tas ir īpaši saasinātā formā) arī ir svarīgas komponentes. Grāmatas fiziskā vērtība nekur nepazudīs. Pakalpojums ir plašs un ļoti ērti pieejams, pastāv arī nemitīgas pilnveidošanās iespējas. Es sekoju līdzi, kādas tik konferences par digitālajiem rīkiem, to lietošanu un pieejamību netiek rīkotas. Tie arvien attīstās, bet vieta, vērtība un grāmatu fiziskais krājums kā stingrs fundaments paliks vienmēr.

Jūsu grāmatas atklāšanā vairāki viesi runāja par pārsteigumu vai pat kaunu, ko raisījis jūsu kultūrbūvju panorāmiskais kopsavilkums. Lielajām celtnēm Rīgā – bibliotēkai, Dziesmu svētku estrādei un Mākslas muzeja restaurācijai – uzmanību pievērsusi visa sabiedrība, turpretim tik daudzas iedvesmojošas kultūrbūves reģionos ir mazāk pamanītas.

Jā, ne tikai Gustavs Terzens un Marta Selecka ceļo pa Latviju Literatūrē un raidījums Te!. Mums arī sanāca kultūrtūre.

Vēlējāties apstāties un aicināt brīdi palepoties un izmest enkuru sabiedrības pašapziņā?

Jā. Tas bija Dziesmu svētku gads ar savu pacēlumu. Dziesmu svētku estrādes tapšanas laikā katru nedēļu sēdēju būvsapulcēs. Esmu bijis klāt arī Nacionālā mākslas muzeja un vēl vairāk – Nacionālās bibliotēkas tapšanā. No konkursu žūrijām līdz uzceltām būvēm. Allaž svarīgi, ka Kultūras ministrijas un pilsētas finansējums tiek lietpratīgi izmantots. Uz Dziesmu svētku pacēluma viļņa runājām ar kolēģi Nauri Puntuli – vajadzētu visu jaunradīto kultūras būvju kopumu parādīt. Bija doma grāmatu iespiest uz Dziesmu svētkiem. Varbūt labi, ka tā nenotika. Tad dominēja dziesma, dejas, Lielā estrāde un Daugavas stadions – mēs visi to baudījām. Pienāca gada beigas, un šķita, ka Latvijas valsts ir pelnījusi kaut ko pozitīvu un apliecinošu. Īpaši uz to notikumu fona, kas saistās ar Ukrainu. Tur viss brūk un iet bojā, arī lielas mākslas vērtības un bibliotēku krājumi. Latvijas Nacionālā bibliotēka šobrīd ļoti lietpratīgi sadarbojas ar Ukrainas kolēģiem krājuma glābšanas jautājumos.

Runājot par mazāku pilsētu un apdzīvotu vietu kultūrbūvēm reģionos, lietojat precīzus un skaistus apzīmējumus "vietzīme" un "cerību magnēti". Lūdzu, ilustrējiet ar kādu piemēru, kā konkrēta kultūrbūve spēj mainīt apdzīvotās vietas dzīvi un gaisotni.

Valsts mērogā pilnīgi noteikti ir minami divi piemēri. Tā ir arī mana subjektīvā pārliecība, ka Lielais dzintars Liepājā un Gors Rēzeknē ir mainījis šo pilsētu dzīves ritmu. Ja Liepājā nebūtu šādas koncertzāles, mēs neredzētu pie diriģenta pults Andri Nelsonu, neklausītos dziedam Elīnu Garanču un muzicējam Berlīnes filharmoniķus. Kāpēc lielie orķestri neuzstājas Rīgā? Zinām. Labi, Mariss Jansons kā žestu ir sniedzis vairākus koncertus Latvijā – Nacionālajā operā Nīderlandes karalienes vizītes laikā ar Concertgebouw orķestri un savu Oslo filharmonijas orķestri Lielajā ģildē (2001). Bet tas ir izņēmums.

Jāmin bijusī kultūras ministre Helēna Demakova, viņas spēks tolaik bija liels, jo viņas pārstāvētajai partijai piederēja arī premjera, finanšu ministra un, manuprāt, arī ekonomikas ministra postenis. Un tad ir ļoti labi, ka kultūras ministrs tādā brīdī izmanto šīs sviras. Līdz ar to Eiropas fondi tika orientēti uz kultūras infrastruktūru, un rezultāts ir reģionālās koncertzāles. Augļi ienācās 2013., 2014., 2015. gadā, secīgi – Rēzekne, Cēsis, Liepāja. Mazliet vēlāk – arī Ventspils. Tad arī var runāt par cerību magnētu. Cilvēkiem pie namdurvīm ir augstas raudzes kultūras pasākumi. Turklāt vietējiem uzreiz ir arī lepnums. Un ja to vēl atzīst profesionāļi pasaulē.  Redzam, ka šīs ēkas saņem dažādas balvas, īpaši Austrijas profesora Folkera Gīnkes projektētais Lielais dzintars. Tad notiek mazs brīnums – šī vieta pārtop citā kvalitātē. To pašu, kaut mazākā mērā, var teikt arī par bibliotēkām. Ventspils Pārventas bibliotēka pilnībā ir mainījusi vienas pilsētas daļas skatu un veidolu. Tā ir izcila arhitektūra Pētera Bajāra režijā. Tur strādāja vesela komanda. Jau nekautrīgi esmu minējis, ka Ventspils nopelni dažādos periodos bibliotēku attīstībā ir īpaši. Jura Pogas kopā ar kolēģiem radītā Pilsētas galvenā bibliotēka, pēc tam Bajāra Pārventas bibliotēka un tad – arhitektu biroja Sarma & Norde radītā Gāliņciema bibliotēka. Visi savā žanrā ir izcili objekti. Varbūt Ventspils šobrīd ir pat mazliet "pārpakota" ar kultūras būvēm. Koncertzāle Latvija, Jūras vārti, VIZIUM. Tas ir cits stāsts – kā vajag mācēt tikt pie naudas un pārliecināt. Koncertzāle Latvija "naudas sarunās" bija mūzikas skola ar koncertzāles piebūvi. Tātad nostrādā arī profesionāla demagoģija.

Viens ir Elīna Garanča un Berlīnes filharmoniķi – augstākās un elitārākās mākslas virsotnes, otrs – bērns no, iespējams, sociāli nelabvēlīgas ģimenes kādā mazpilsētā. Vai cits gadījums – ģimene pavisam jauka, bet vecāki paši kultūru netur vērtē. Jūsu grāmatā liela uzmanība ir veltīta arī mākslas un mūzikas skolām, kurās, skolotāju iedrošināti, bērni var atklāt savu ceļu mākslā, vienalga, kā kultūras un mākslas lietotāji vai jau profesionāļi. Vai varat raksturot kādu šāda tipa piemēru?

Ļoti skaisti, ka atverat šo jautājumu. 90. gadu vidū es sāku strādāt Kultūras ministrijā. Esam jau aizmirsuši, ka tolaik to dēvēja citādi – Izglītības, zinātnes un kultūras ministrija. Viens no būtiskiem sarunu tematiem izglītības ministrijas ietvaros mums tolaik bija – kā saglabāt unikālo mākslas un mūzikas skolu tīklu. Tagad tādas ir 143. Tolaik – nedaudz mazāk. Mans arguments bija, ka cilvēkam attālā novadā, kur nav pieejama visa Rīgas infrastruktūra, mazā bērnu mūzikas un mākslas skola ir cerība, ja atgriežamies pie formulējuma par cerību magnētiem. Šīs skolas kopīgi uztur pašvaldība un valsts. Tajās strādā labi profesionāļi. Nupat Kultūrdevā Aigars Voitišķis pastāstīja par pasniedzēja darbu divās mazajās mūzikas skolās. Lieliskais aktieris Gundars Grasbergs savukārt Mārupes Mākslas un mūzikas skolā strādā ar bērniem, mācot skatuves sajūtu. Labi, ap Rīgu ir vieglāk, bet tas pats notiek mazpilsētās. Mazās skolas ir gaišie punkti. Pie Rīgas Upesciemā ir iegūts jauns košums, bet minēsim arī MARK arhitektu projektēto Dobeles Mūzikas skolu. Saldus Mūzikas un mākslas skola – Dānijas pieredzes iedvesmota, biroja MADE radīta arhitektūra! Tāda vieta kļūst par kultūras centru. Tas ir audzinoši sabiedrībai un vecākiem, kā modernas arhitektūras ietvarā bērni var labi justies. Tā piramīda ar mazajām bērnu mūzikas un mākslas skolām, koledžām, ko tagad dēvē par profesionālās izglītības kompetenču centriem, ir ļoti svarīga. Vēl divi piemēri – Andris Kokins, radot Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas jauno ēku Alejas ielā pie Čakstes laukuma, sakārtoja pilsētas kvartāla apbūvi un deva skolai jaunas iespējas. MARK arhitekti ir radījuši labu rezultātu Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolā Saules skola. Vesela virkne mazu un lielu skolu – tā ir īsta vērtību laboratorija. Viena daļa audzēkņu – šobrīd 27 056 – varbūt būs izcili mākslinieki, viena daļa – vienkārši mākslinieki, bet pārējie būs zinoši kultūras patērētāji, jo mums tās reģionālās koncertzāles ir jāpiepilda. Tas nav vienkāršs uzdevums. Šajās skolās ir bāze. Cilvēki izglītojas un izglīto arī savas ģimenes un tuvākos. Pateicoties šīm skolām, mēs esam līderi Eiropā muzeju un mākslas pasākumu apmeklējumu ziņā. Tādi ļaudis, kas vidēji gadā apmeklē vismaz vienu muzeju, Eiropā ir 37 procenti, bet mums – 54 procenti.

Ne viens vien slavens mākslinieks un mūziķis ir nācis no ļoti nabadzīgas un degradētas vides. Cik lielā mērā vide, kurā cilvēks uzaug, nosaka viņa personību? Vai harmoniskai videi ir kāds sakars ar talantu?

Esmu, protams, profesijas ietekmēts, un tas būs subjektīvs viedoklis. Īstiem ģēnijiem ir vienalga – tie jebkurā gadījumā izlīdīs kā īlens no maisa. Kolēģim Voldemāram Šustam, kurš Mākslas akadēmijā ilgu laiku vadīja interjera nodaļu, bija skaists teiciens: "Vajag likt tos studentus mierā. Jo no tiem, no kuriem nekas neiznāks, tāpat nekas neiznāks, bet ģēniji tik un tā attīstīties kā ģēniji." (Smejas.) Tā bija tāda mierpilna filozofija. Atstāsim ģēnijus un dzīves pabērnus, tādi vienmēr ir bijuši un būs, bet domājošo sabiedrības pamatdaļu vide patiesi ietekmē. Es runāju gan par mūzikas un mākslas skolām, gan bibliotēkām reģionos kā sociālajiem centriem, izziņas punktiem un pārbaudītas informācijas centriem. Svarīga ir arī interneta pieeja. Tagad pārklājums ir labāks. Braukājot pa Latviju, veidojām izstādi par mazajām gaismas pilīm. Cik forši bija skatīties! Manā jaunībā puikas ar mopēdiem sabrauca kādā autobusa pieturā un tad komentēja garāmejošās meitenes, bet tagad jaunieši sēž ar telefoniem uz kāpnēm pie bibliotēkas, jo tur ir labs interneta pārklājums. Viņi tur tiek pie datoriem un tomēr runā ar bibliotēkas vadītāju – kompetentu, inteliģentu cilvēku. Bibliotēkā atnāk arī samaksāt komunālos maksājumus, uzzina visu jaunāko. Tā ir tendence, ka bibliotēkām ir papildus sociālās funkcijas, arī komunikācija ar pašvaldību. Tas ir tikai labi, ja bibliotēkas ir multifunkcionāli centri. Ļoti svarīgi ir runāt arī par publisko ārtelpu.

Būvju arhitektūrā un interjera dizainā mēs novērtējam skaistumu un auru, un tad vēl klāt nāk mākslas piedzīvojums, bet arī publiskā ārtelpa ar savu dizainu un kvalitāti ir svarīga. Esmu stipri kritisks pret situāciju Rīgā. Mums nav nevienas īstas elegantas gājēju ielas ar samērīgu garumu. Mazais Torņu ielas fragmentiņš ir, tad atkal nav, gar Kempinski [Grand Hotel Kempinski Riga] atkal ir, tad – atkal nav. Es 25 gadus dzīvoju Vecrīgā. Šajā laikā no Bastejkalna līdz Laimas pulkstenim nekad neesmu aizgājis pa skaisti, šai vietai atbilstoši sakārtotu trotuāru. Tas vienmēr ir kaut kāds salāpīts asfalta lupatu deķis.

Kāpēc tas ir tik nepārvarami? Pārsimt metru asfalta taču nav koncertzāle, šķistu, ka to var sataisīt ātrāk? Kā rodas birokrātiskie augoņi un labo lietu sabotāža? Reizēm tomēr ir grūti saprast, kāpēc gribas kaitēt savai pilsētai, pa kuras ielām pats staigā...

Tas ir jautājums par pašlepnumu. Pats esmu darījis pilsētas arhitekta darbu un vienā brīdī sapratu – ja pilsētai ir viena vara un valstij – otra, tad lietas nenotiek. Ir kaut kāda pretstāve, bet nupat jau ir labs brīdis, kopš mums valstī un pilsētā ir viena vara. Labdabīgi gribu teikt – nu pastaigājiet pa Basanaviča ielu Viļņā vai Laisves (Brīvības) aleju – Kauņā. Paskatiet labiekārtojumu detaļas, segumu kvalitāti, materiālus. Tas ir cits līmenis. Tā nav dārgākā arhitektūras daļa. Labi, mums vēl nav Laikmetīgās mākslas muzeja, nav vēl koncertzāles Rīgā – mērens kauns, bet šādas būves arī maksā! Publiskā ārtelpa, sākot no pilsētas sirds, no centra uz malām, – tas ir steidzami darāms darbs.

Varu tikai turēt īkšķi, lai kolēģiem – Rīgas galvenajam arhitektam Pēterim Ratas un pilsētas dizainerei un arhitektei Evelīnai Ozolai – veicas darbā. Es zinu – viņi strādā nenogurstoši, bet profesionāļu darbam vajag lielu un tikpat nenogurstošu atbalstu, kas nav tikai vārdos, bet arī finansēs. Tai ir jābūt stratēģijai. Tagad ir laba situācija Rīgā, ka pilsētai ir savs arhitekts, dizainers un ainavu arhitekts. Tā ir laba trīsvienība.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja