Abstraktā glezniecība pēc savas būtības atsakās attēlot lietas un sižetu; tās nolūks ir saskatīt emociju aiz tām, atsedzot ritmu, spriedzi, klusumu, elpu. Vienkāršojot formu, lai forma un krāsa kļūtu par noskaņu, par atmiņu, par pieredzes nospiedumu. Tā piedāvā atteikties no tūlītējas nepieciešamības saprast, lai ļautos tam, kas rodas, kad ļaujam skatienam kavēties.
Perfekcionisma laikmetā mēs tiecamies būt pareizi — meklējam formulu, drošību, pārliecību. Sociālajos tīklos valdošā frāze felt cute, might delete later atklāj nedrošo līdzsvaru starp vēlmi dalīties un bailēm tikt vērtētam. Benedikta Marijas Žukas glezniecība pretojas šai loģikai. Viņa audekli neizskaidro un nerāda vienu skaidru sajūtu (atbildi) — tie atver telpu, kurā neziņa kļūst par brīvību un skatīšanās — par notikumu. Šļaksti, triepieni, līnijas — smalkas un biezas, krāsas sabiezējums vai ritms ir kā karte, kas atsakās dot skatītājam skaidru virzienu.
Kas notiek, kad mēs mākslas darbu skatāmies, necenšoties atrast tūlītēju nozīmi? Mother of Pearl kļūst par šāda brīža metaforu. Arī skatīšanās var kļūt par radīšanas telpu — gan burtiski, gan iekšēji — vietu, kur notiek pārvēršanās un kur katra skatiena brīdis ir jauns sākums. Reiz dzirdēts, ka mākslas darbs, kas tevi patiesi uzrunā, iespējams, stāsta vairāk par tevi, nekā par tās autoru.