Cilvēkus vienmēr valdzinājusi iespēja ne tikai fiksēt laiktelpu plakanā attēlā – fotogrāfijā, bet piešķirt tam trešo dimensiju. 20. gs. sākumā par populāru izklaidi kļuva stereoskopija, sniedzot iespēju iepazīt pasauli vēl nepieredzētā veidā. Muzeja krājumā glabājas vairāk nekā 1000 Pētera Šmita (1882-1973) stereogrāfiju, no kurām daļa būs aplūkojama izstādes apmeklētājiem. Principiāli atšķirīgi telpiskas fotogrāfijas piemēri, kas atrodami muzeja krājumā, ir hologrammas. 1960. gados divi zinātnieki, no Latvijas izceļojušais Juris Upatnieks (1936) un amerikāņu fiziķis Emets Leits, prezentēja savu atklājumu – pirmo trīsdimensionālo hologrammu. Apmēram tajā pašā laikā dzelzs priekškara otrā pusē krievu fiziķis Jurijs Deņisjuks bija atklājis savu, mazliet citādu hologrammu iegūšanas metodi.
Šis notikums kļuva par būtisku pagrieziena punktu ne tikai fotogrāfijā un zinātnē, bet arī filozofiskā skatījumā. Hologrammas kļuva par centrālo metaforu hologrāfiskajā domāšanas paradigmā. Amerikāņu fiziķis un filozofs Deivids Boms nāca klajā ar holistisku pasaules tvērumu, salīdzinot hologrammas ar Visuma uzbūvi, savukārt austriešu neiropsihologs Karls Pribrams hologrammas principu attiecināja uz to, kā smadzenēs tiek uzglabātas atmiņas.