Kopš dzelzs priekškara krišanas, PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atjaunošanas pakāpeniski tiek pārskatīta un pārrakstīta okupācijas perioda mākslas vēsture. No iepriekš oficiāli atzītajām mākslas autoritātēm daudzas saglabā savas pozīcijas, bet citu vietā pakāpeniski izgaismojas jauni vārdi, tostarp Vladimira Glušenkova. Būdams izteikts savādnieks, viņš visu mūžu bijis daudzpusīgs un aktīvs cilvēks, tādēļ ar savu personību un radošo veikumu spēj raksturot laikmetu un sabiedrību. Raksturot to no atraidīta, ignorēta, bet nesalauzta mākslinieka pozīcijām.
Kolēģu un draugu lokā Glušenkovs bijis pazīstams kā vietēja mēroga „sirreālais cilvēks”, kurš vienmēr bijis lomā: uzjautrinošā, kaitinošā vai mulsinoši neveiklā. Viņa citādība bija viegli pamanāma, pat pārāk uzkrītoša, lai būtu visiem pieņemama, – jo īpaši lielās mākslas pasaulei, kas balstījās uz mērķtiecību, tradīciju pārzināšanu un rūpīga darba augļiem. Glušenkovs bija robežjoslas personība, ko bija neiespējami ielikt rāmjos un kura radošās izpausmes grūti kontekstualizēt, jo tās tiecas lēkt ārā gandrīz no jebkura konteksta.
Savos nebeidzamajos radošajos meklējumos Vladimirs Glušenkovs nejauši bija uztaustījis to, ko nākamo paaudžu mākslinieki jau apzināti kultivēja savā praksē: postmodernu pasaules skatījumu – eklektisku, iracionālu un haotisku. Tas izrietēja no viņa agrīnās intereses par sirreālisma metodiku un tai sekojošās aizraušanās ar masu kultūras iespaidu apropriēšanu popārtā, līdz aizveda pie dekoratīvi ārišķīga ornamenta un abstraktām smilšu gleznām. Tas atspoguļojās gan viņa dienasgrāmatās un manifestos, gan stājdarbos – gleznās un zīmējumos, kā arī hepeningos. It kā viegli un rotaļīgi viņa pašizpausmes apliecina laikmetam raksturīgo nenoteiktību un pasaules absurdumu.
Vladimirs Glušenkovs studējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (1966–1969) un Latvijas Mākslas akadēmijā (1970–1976), gleznojis lielizmēra afišas kinoteātrim Spartaks (1971–1977), strādājis par mākslinieku-inscenētāju Latvijas Televīzijā (1976–1996) un periodiski kā scenogrāfs dažādos Rīgas teātros. Par savu galveno nodarbošanos visu dzīvi uzskatījis mākslu – zīmēšanu un gleznošanu, kam nodevies no darba brīvajā laikā, reizēm ar domubiedriem vai individuāli organizējot savu darbu skates mazāk oficiālās vai pavisam perifērās vietās.
Izstādes nosaukums Absurda mitoloģija atvasināts no uzraksta kādā Vladimira Glušenkova skiču kladē. Izstādes mērķis ir pirmo reizi retrospektīvi atskatīties uz viņa radošo mantojumu. Kopā ar izstādi klajā nāk izdevniecības Neputns monogrāfija par mākslinieku.