Izstādes mērķis ir veicināt skatītāju zināšanas un izpratni par Rīgā ražoto fajansu, fajansa kā materiāla specifiku, iepazīstināt ar ražošanas vēsturi, māksliniekiem un fajansa kā materiāla mākslinieciskajām iespējām, jo daudziem māksliniekiem, par porcelānu šķietami necilākais materiāls – fajanss, likās pievilcīgs, jo sniedza iedvesmu un iespējas jauniem, aizraujošiem eksperimentiem, kurus skatītājs varēs aplūkot un iepazīties tuvāk arī izstādē Kuldīgā.
Fajansa ražošanai Latvijā ir sena vēsture, senāka nekā porcelānam, priekšmetu izgatavošanā izmantojot salīdzinoši mazāk resursu, nekā veidojot priekšmetus no augstvērtīgā porcelāna. Tāpēc vēsturisko fabriku agrīnajos darbības periodos vispirms ražoja fajansa, pusfajansa un pusporcelāna izstrādājumus un, tikai sasniedzot noteiktu jaudu, industrija pievērsās arī tīram porcelānam.
Salīdzinot ar porcelānu, fajanss ir mazāk izturīgs materiāls. Tā sastāvā laukšpata vietā ir kaļķakmens un dolomīts, tamdēļ drumstala (izstrādājuma sieniņa) ir poraināka un jutīgāk reaģē uz apkārtējo vidi un tās izmaiņām: mitruma un temperatūras svārstībām, dažādām vielām, mikroorganismiem un daļiņām. Rīgas ražotnēs fajansu glazēja tāpat kā porcelānu – ar stikla glazūru, attiecīgi, spriegums starp drumstalu un glazūru, abu izplešanās un saraušanās koeficientu atšķirība paģērēja, ka trauka virsmās veidojās tieši fajansam raksturīgais mikroplaisu tīklojums jeb glazūras ceks.
Ņemot vērā fajansa kā materiāla raksturu, no tā visbiežāk izgatavoja ikdienišķus un sadzīvē bieži lietojamus priekšmetus: traukus mazgāšanās un skaistumkopšanas procedūrām, traukus virtuvei, krogiem, servējamos traukus, suvenīrus un dekoratīvos priekšmetus auditorijām, kuru rocība ne vienmēr bija liela.
Lai arī fajansa un porcelāna ražošanas aizsākumi Latvijā meklējami 19. gs. vidū, tomēr rūpnieciska rakstura un apjoma ražošana fajansa nozarē izsīka pulka agrāk, nekā porcelānā. Proti, 20. gadsimtā, padomju okupācijas laikā 60. gados, reorganizējot plānveida tautsaimniecības struktūru un cenšoties optimizēt tajā ieguldītos resursus un saņemto rezultātu, Rīgas Porcelāna un fajansa rūpnīcā tika likvidēts fajansa ražošanas atzars. Sekojoši ražotne ieguva Rīgas Porcelāna rūpnīcas vārdu un specializējās ekskluzīvi porcelāna un plānsienu porcelāna izlaidē, savukārt fajansa ražošana tika deleģēta tieši šajā materiālā vēsturiski specializētām ražotnēm Padomju Savienības citās republikās.
Pēdējā desmitgadē, pirms tika skaidri nolemts fajansa rūpniecības liktenis, vērojams krāšņs, eksperimentāls uzplaukums – Rīgas rūpnīcas mākslinieciskais resurss tika mērķtiecīgi ieguldīts, lai izstrādātu jaunas formas, jaunus dizainus un dekoru stilus, apliecinātu ražotnes spēju tiražēt laikmetīgus risinājumus arī šajā, ražotnes kontekstā nerentablajā materiālā. Gandrīz ikviena mākslinieka radošajā biogrāfijā, kurš 50. gadu beigās un 60. gados Rīgas Porcelāna un fajansa rūpnīcāstrādāja pie formu dizaina, ir atrodama “fajansa epizode”; arī dekoru autori izstrādāja risinājumus fajansa trauku estētiskai noformēšanai. Kāds autors jutās komfortabli šajā materiālā un radīja virkni tipveida, kā arī unikālus dizainus, pat autordarbus, kādam citam tā bija tikai garāmejoša epizode, viens vai daži darbi, kas izpildīti darba plāna ietvaros. Arī studiju procesā Valsts Mākslas akadēmijā (tagad – Latvijas Mākslas akadēmija), gatavojot kadrus kultūras industrijai, topošie speciālisti ieguva iemaņas darbā ar fajansu.
Fajansa ražošana Latvijā ir palikusi vairāk kā pusgadsimtu senā pagātnē. Deponējums no Rīgas Porcelāna muzeja krājuma ļaus ieskatīties šī fenomena pēdējā cēlienā; autoros un darbos. Servīzes un trauku komplekti, servējamie šķīvji, vāzes, krūkas, kā arī sīkplastika un suvenīri demonstrē tādu rūpniecisko mākslinieku un rūpniecībai sporādiski piesaistītu autoru radošā snieguma amplitūdu, kā Zina Ulste (1928–2006), Anastasija Zumente (1928–2002), Ilona Priedkalne (1933–2012), Valdis de Būrs (1937–2002), Aina Mellupe (1925–1998), Taisija Poluikeviča (1937–2002), Levons Agadžanjans (1940–1999), Tamāra Meija-Bukovska (1913–1988), Mirdza Jurča (1921–2001), Ēriks Ellers (1924–1994), Sarmīte Munde (dz. 1943) un Helga Ingeborga Melnbārde (1944–2022).
Izstāde skatāma darba dienās no plkst. 9.00 līdz 17.00, un, sākot ar 27. aprīli līdz 20. maijam – arī sestdienās, svētdienās no plkst. 10.00 līdz 15.00. Ieeja bez maksas.