Piedošana ir viena no mākslām, kuru cilvēks mācās un neiemācas. Tas, kurš piedod, izrādās dubultzaudētājs – viņam nodarīts pāri, viņu iznīcināja, atņem pat atriebību. Tas, kuram piedod, ir divkārt uzvarētājs – uzspiedis savu nežēlīgo gribu, viņš tagad nesaņems sodu.
Nepiedošana ir universāla. Visam ciešanām vajag izlīdzinājumu. Tev nebūs mierīgi gulēt naktī pēc tā, ko tu esi izdarījis, es gribu, lai tu ciet, kā cietu es. Tagad, nevis debesu valstībā. Es domāju – kvēla nepiedošana ceļas no mīlestības uz dzīvi. Tās ir dusmas par neatgriezeniski sabojātu pēcpusdienu, vasaru vai pusgadsimtu.
Mazs būdams, mācās piedošanu lūgt. Pieaudzis domā – nepiedot ir nepiedodami. Lietas, par kurām lūgt piedošanu, kuras dara pāri un sāpina, mitinās pelēkajā zonā; tur izrādās viss kārtībā, es tev piedodu ir tikai tukša skaņa, tā nelīdzsvaro sāpes. Piedošana ir zaudēta balansa atgūšana. Piedošana ir dievišķa žēlastība, uz kuru mēs neesam spējīgi. Man gribas, lai būtu taisnīgi, bet piedošanā nav taisnības, tā ir pārāka par to.
Vakaros es mēģinu pastāstīt par mākslu slimiem bērniem slimnīcā. Stāstu gan durstīgiem, noslēgtiem pusaudžiem, gan kautrīgiem mazuļiem, kas pat neuzdrīkstas ieskatīties man acīs, lai viņi slēgtajās telpās neaizmirstu par brīvību, kādu katram nodrošina balts papīrs un otas.
Daži bērni atgūstas pēc operācijām un viņiem ir tik vien spēka, lai uzvilktu mazu triepieniņu. Pēc tam viņi atstāj savus darbus man. Dažiem es izstāstu, kas ar viņu darbiem vēlāk notiks – tie kļūs par gleznām un skulptūrām. Ja viņiem tāda mākslas darbu pēcnāves dzīve netīk, lai aši ņem zīmējumus līdzi uz palātu. Es viņu darbus neiznīcinu, tikai dodu tiem otro vai pat trešo dzīvību. Bērnu darbi gleznu pamatā ir ielikuši savu pieredzes lauku, netveramu substanci. Eksperimentālā materiāla mūža ilgums nav iepriekš paredzams. Toties mums uz zemes paliks vairāk skābekļa vēl pāris elpas vilcieniem
Velta Emīlija Platupe