Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Uz laika tilta

Režisora Aivara Freimaņa (08.02.1936.–24.01.2018.) filmogrāfijā nav apzināti veidotu komēdiju, biežāk viņa filmas elpo rimti un mierīgi, ritēdamas līdzi lielajai pasaules kārtībai

Kļūt par kinorežisoru nekad īpaši neesmu vēlējies, kaut vai tā gaužām vienkāršā iemesla dēļ, ka diezgan ilgi par šādas profesijas esamību nemaz nezināju. Tā 1988. gada martā, kinozinātnieces Silvijas Līces aicināts, Latvijas kinorežisoru grāmatai Par sevi, par savu dzīvi, par savu darbu kino rakstīja Aivars Freimanis, un šis pašironiskais teikums ļoti daudz pasaka par tā autoru. Aivars Freimanis negribēja būt kinorežisors šā vārda glamūrajā nozīmē un nerāvās par katru cenu "uz otro stāvu", kur Rīgas kinostudijā bija izvietotas spēlfilmu uzņemšanas grupu telpas.

Viņš līdz mūža galam palika īstens dokumentālists un tā arī nepārstāja brīnīties, kāpēc spēlfilmas uzņemšanai vajag tik daudz cilvēku – dokumentālajai filmai pietiek ar režisoru, operatoru un asistentu. Pats par režisoru viņš nolēma kļūt nevis tāpēc, ka būtu gribējis nezin kā izpausties un pašrealizēties, bet tāpēc, ka ar muguras smadzenēm juta kaut kādu nepareizību tajos paņēmienos, ar kādiem dokumentālo kino veidoja vecākās paaudzes kolēģi. Tātad – nevis sevis dēļ, bet kino dēļ!

 

Putna dziediens

Vēl Aivars Freimanis ar savu šerpo zvejniekciema humoru smīnēja: "Veci ļaudis saka – ar vienu pakaļu divās kāzās nevarot sēdēt...", domādams, ka reiz jau gan būs jāizšķiras starp kino uzņemšanu un stāstu rakstīšanu. Laimīgā kārtā ilgus gadus šīs lietas tomēr bija iespējams apvienot, un tagad mēs zinām, ka Aivaru Freimani ar pilnu pārliecību var dēvēt arī par rakstnieku – varbūt kādam tās četras piecas īso stāstu grāmatiņas nelikās pietiekams pierādījums, bet nupat 2017. gada nogalē iznākušais "pilnmetrāžas" romāns Katls patiešām apliecina nopietnu prozaiķa talantu.

Nav arī nekādas pretrunas tajā, ka prozaiķis Freimanis pazīstams kā viens no poētiskā kino pamatlicējiem un spilgtākajiem pārstāvjiem, – viņš pats ik pa laikam ieminējās, ka "poētiskais" viņam nemaz nešķiet tas pareizākais vārds Rīgas dokumentālistu darba raksturošanai, skanot pārāk maigi un sievišķīgi, labāk būtu teikt "tēlainais" vai vismaz paplašināt izpratni par vārda "poētisks" nozīmi. Katrā ziņā kā uzskatāmu piemēru Freimanis mēdza piesaukt savu visai "skandalozo" otro kopdarbu ar operatoru Ivaru Selecki, dokumentālo īsfilmu Ceļamaize (1963), kas "arī bija tas pats vien poētiskā kino produkts, vienīgi tas poētisms neizpaudās caur zeltējošu birztalu smukumu, bet slēpās raupjos rudens darbos". Tāpēc Freimanis bijis visai izbrīnīts, kad jau viņa otrā režija un pirmais kopdarbs ar Selecki, zvejniekciemā uzņemtā īsfilmiņa Krasts (1963), pēc dažiem gadiem no kādām teorētiķu tribīnēm pasludināta par Latvijas poētiskā kino aizsākumu: "Tā nav taisnība! Tas aizsācies agrāk – ar Brenča, Lorenca, Franka, Gaigala un, galvenais, ar Brauna un Lejiņa darbiem. Es tikai viņiem pievienojos." 

Un arī šī pievienošanās notikusi neapzināti un nepavisam ne tāpēc, ka savā filoloģijas studenta jaunībā Freimanis dzejojis, kā to darīja visi viņa kursabiedri. "(..) filmas Krasts kadrus, kuros gar pakārtu tīklu zibošās zvejnieksievu rokas esmu pārklājis ar arfas skaņām, kritiķi novērtēja kā dzejiskus jeb poētiskus. Man pašam gan toreiz, gan nākamās filmas veidojot, šīs sakarība, šis pārmantojums vai turpinājums nebij pat ienācis prātā. Vai tad balodis apzinās, ka dūdo, cīrulis – vītero, bezdelīga – vidžina? – katram putnam viņa dziediens nāk "no iekšām"." 

 

Biljarda bumbiņa

Pareizāk droši vien būtu stāstīt visu pēc kārtas – par to, kā "Dobeles pievārtē" dzimušais puika no vienpadsmit gadu vecumā paša zīmētās un mājiniekiem pirtiņā demonstrētās "klasikas ekranizācijas" Slavenā pīlēna Tima piedzīvojumi izauga līdz dokumentālā kino klasiķa statusam, kļuva par paša pirmā Lielā Kristapa laureātu (par filmu Puika, 1977), uzņēma spēlfilmu, kas iecelta Latvijas kultūras kanonā ( Ābols upē, 1974), un saņēma balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.

"Mana dzīvīte ir bijusi kā biljarda bumbiņa: dauzīta un dzenāta pa labi un pa kreisi, kamēr pēkšņi ievēlusies laimīgā kulītē," rakstījis pats Freimanis, un labāk par viņu to izdarīt nav iespējams. Tāpēc, lai uzzinātu visu svarīgāko un arī jautrāko par kinorežisora Aivara Freimaņa dzīvi, turklāt izbaudītu dzirkstoši asprātīgu literatūru un asredzīgas laikmeta liecības, no sirds aicinu meklēt viņa paša rakstīto – gan jau minētajā Silvijas Līces grāmatā, gan žurnālā Kino Raksti un pēc tam grāmatiņā Vienos ratos ar slavenībām, kas apgādā Mansards iznāca 2012. gada aprīlī, tieši tajā pavasarī, kad ar Lielā Kristapa balvu tika novērtēts Aivara Freimaņa mūža ieguldījums.

Būtiski, ka Freimanis nekad nav koncentrējies tikai uz memuāru tipa literatūru par sevi kā pasaules centru, viņa īsie un garie stāsti vienlaikus ir arī spožs ieguldījums Latvijas kinovēsturē, turklāt dažādos žanros – gan visai nopietnā dokumentālistikā, ko aizsāka filmas Puika (1977) uzņemšanas laikā rakstītās dienasgrāmatas (1984. gadā izdotas grāmatā Puikas gads), gan azartisku dullību žanrā, kā varbūt teiktu pats Freimanis. Šo žanru pārstāv vairākās mazās grāmatiņās izkaisītie Freimaņa joku stāsti, kuru centrā ir filmēšanas grupas piedzīvojumi darba procesā, visbiežāk jau Kurzemes zvejniekciemos, piemēram, Stāsts par to, kā kinostudija Miķelsonu Jānim Jāņos šķūni nodedzināja un filmas direktoram Aleksandram Šnē jūras kaķis uzbruka.

 

Ar vārdu un bez tā

Būtu visai dīvaini, ja rakstu valodā tik atraisītais un jokus mīlošais režisors savās filmās vai dzīvē būtu garlaicīgs nūģis, un tā tas, protams, nav. Aivara Freimaņa filmogrāfijā gan nav apzināti veidotu komēdiju, biežāk viņa filmas elpo rimti un mierīgi, ritēdamas līdzi lielajai pasaules kārtībai, – kā ļoti latviskais Puika no Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas vai zvejas vīru filozofiskās attiecības ar zemi un jūru dokumentālajā filmā Lomi (1969), kā Krišjāņa Barona mūža raibais audums spēlfilmā Dzīvīte (1989) vai šķietami neizpildāmais uzdevums "parādīt Latviju" republikas jubilejas filmā Gada reportāža (1965).

Tomēr savu spēju saskatīt dzīvē amizanto, neparasto, dzīvo un izmantot to kā filmas vielu Aivars Freimanis apliecināja jau 60. gadu vidū, kolektīvā kopdarbā ar operatoru Ivaru Selecki un citiem grupas darbiniekiem uzņemot dokumentālo filmu Kuldīgas freskas (1966) – "60. gadu modernisma klasiku", kā vērtē kinozinātniece Inga Pērkone. Filma formā un saturā ir neparasta gan sešdesmitajiem gadiem, gan šodienai (to kaut vai šodien var novērtēt, noskatoties Kuldīgas freskas portālā filmas.lv), un interesanti, ka vārda mākslinieks Freimanis pratis šajā filmā iztikt pavisam bez vārda klātbūtnes, bez autora teksta.

Toties spožs pierādījums Aivara Freimaņa talantam šķilt komisma dzirksteles, ļaujot filmas attēlam saspēlēt ar aizkadra tekstu, ir pavisam nelielā un daudzu neievērotā filmiņa Dzintara latvietis ’87 (1987) – viena no retajām īsti smieklīgajām dokumentālajām komēdijām Latvijas kinovēsturē. Gandrīz varētu spriest, ka 1987. gadā režisora Freimaņa humora izjūta piedzīvojusi kulmināciju, jo ar šo gadu datēta arī neprātīgiem inscenējumiem piesātinātā dokumentālā filma Hepenings ar M.Z., azartisks veltījums "gandrīz klātneesošajam" komponistam un rakstniekam Marģerim Zariņam.

 

Par nemirstīgajiem

Kaut kā apbrīnojami loģiski tas iznāca, ka Aivars Freimanis iemīlējās Lībiešu krastā. Vispirms sāka vasarās istabiņas īrēt, tad atrada savas Aizklāņu mājas, pamazām bārda pieņēma īstam vecam zvejniekam raksturīgo formu, un arī Freimaņa filmogrāfijā kopš 90. gadiem parādījās vairāki ar lībiešiem saistīti ieraksti; īpaši zīmīga ir filma, kas droši vien uz mūžu paliks Latvijas kinovēsturē kā garākā nosaukuma īpašniece, – Lībiešu mēles liegā ieskanēšanās nedēļu pirms pasaules gala (2000).

Uz Aizklāņiem dažus pēdējos gadus ik pa laikam aizbrauca filmētāju komanda no studijas VFS Films, krājot materiālu jaunai dokumentālai filmai par vecajiem vīriem, kas veidojuši Latvijas un visas Baltijas dokumentālā kino jaunību. Nu jau jāsaka – par nemirstīgajiem. Tik skaisti un likumsakarīgi, ka arī Aivaram Freimanim ir sava neatņemama un būtiska vieta vienā simtgades filmā, kas viņu kopā ar domubiedriem ieraksta Latvijas pagātnē un nākotnē. Kad aprīlī skatīsimies filmu Laika tilti, meistars noteikti būs klāt.

Top komentāri

kurzemniece
k
Lai miers Aivara Freimaņa dvēselei! Paldies par latviešu anekdošu klasiku - īpaši: "situ rutu karu tuleb!".
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai Bordānam izdosies nodrošināt Saeimas atbalstu savai valdībai?

Kopā nobalsojuši: 2586

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja