Turiet muguru taisni! – šos uzmundrinošos, daudznozīmīgos vārdus leģendārā dejotāja, horeogrāfe un pedagoģe, par deju priesterieni un indiešu princesi dēvētā Vija Vētra, kārtējo reizi no Ņujorkas ieradusies dzimtajā Rīgā, mums teica gan kā dejotāja, gan personība. Toreiz, savos 95 gados, viņa smējās, ka ir vienīgā trakā, kas tik cienījamā vecumā, turklāt neraugoties uz divām gūžas operācijām un operēto ceļgalu, vēl dejo uz skatuves un viņai nebūtu nekas pretī, ja kāds šo sasniegumu ierakstītu Ginesa grāmatā. Un kāpēc gan ne, ja viņa šajā ziņā pārliecinoši pārspējusi abas pasaulslavenās ilgdejotājas Alisiju Alonso un Maiju Pļisecku. Tovasar Rīgas Latviešu biedrībā visu vakaru nodejojusi savā 95 gadu jubilejas koncertā Ja tu esi Dejā, tu jau esi Dievā, viņa vēl nezināja, ka Dievs viņai ļaus izdejot arī simtgadi un vienlaikus – 80 skatuves gadu jubileju 2023. gada jūnijā.
Vijai Vētrai, kura kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ik vasaru ciemojās dzimtenē, tas bija pēdējais – atvadu koncerts. Šā gada 11. aprīlī 103 gadu divu mēnešu un piecu dienu vecumā Ņujorkā Cobble Hill Health Center slimnīcā Vija Vētra šķīrās no šīs pasaules, nodzīvojusi aizraujošiem piedzīvojumiem un atklāsmēm pilnu mūžu. Tas jau 16 gadu vecumā aizrāvis pasaulē: vispirms uz Vīni, pēc tam Austrāliju un tālāk Ņujorku, kur viņa dzīvoja kopš 1964. gada. Mākslinieciskie ceļojumi veduši gan uz daudzu zemju teātru un koncertzāļu skatuvēm, gan Indijas un Grieķijas tempļiem. Loks vēl ir vaļā. Tas noslēgsies tad, kad, izpildot Vijas Vētras vēlmi, viņas pelni tiks atvesti uz Latviju un guldīti Mākslinieku kalniņā Rīgas Meža kapos.
PERSONĪBAS ŠARMS
Vija Vētra apbūra ar neatvairāmu personības šarmu un enerģiju, ar dzīvu radošo garu, misionāres mērķtiecību un aso prātu, ar erudīciju un zinātkāri. Viņas aizraujošie stāsti par dejas piepildīto mūžu apkopoti ne tikai intervijās, bet arī divās grāmatās un trīs filmās. Ik vasaru pirms Jāņiem ierodoties dzimtenē, māksliniece pati apzvanīja žurnālistus: esmu atkal «ievētrojusi» Rīgā! Meistarklases viņa sniedza dejotājiem, bet no viņas neatlaidības un prasmes aizraujoši stāstīt un ieinteresēt varētu mācīties gan pedagogi, gan sabiedrisko attiecību speciālisti.
Vijas Vētras mūžs ir tik piepildīts un krāsains, ka brīžiem šķiet neticams. Izstudējusi Vīnes Mūzikas un tēlotājmākslas akadēmijā un konservatorijā, viņa apguvusi indiešu klasisko deju Indijā un flamenko Spānijā. Londonā dejojusi operā Karmena un reiz uzstājusies pat tolaik vēl pavisam jauniņajai Anglijas karalienei Elizabetei II. Austrālijā atveidojusi indiešu princeses lomu mūziklā Kismet ar Borodina mūziku. Ieviesusi sakrālo deju kā dievkalpojuma daļu Austrālijā, Anglijā, ASV un arī Latvijā, kur pirmā aizsāka rādīt un mācīt indiešu deju, bet 1993. gadā nodibināja unitāriešu universālistu draudzi – garīgu kopienu, kura atzīst visas reliģijas, meklējot kopīgo.
Māksliniece pati radīja savām dejām horeogrāfijas un arī komponēja mūziku, gleznoja, zīmēja kostīmu metus un veidoja mākslas darbiņus no dabas materiāliem. Viņas darbi izstādīti gan Ņujorkā, gan vairākās izstādēs Rīgā. Savas 90. jubilejas izrādi dejotāja sniedza tikai četrus mēnešus pēc gūžas operācijas. To redzot, ārsts nosaucis viņu par īstu brīnumu.
SPĒKS NO SAKNĒM
Pēc latviešu zeltenes temperamentīgā tumšmate Vija Vētra nav izskatījusies nekad. Dejojot indiešu dejas, viņu bieži noturēja par indieti, taču spārnus viņas garam un dzīvei devusi dzimtā Latvija. «Esmu piecus gadus jaunāka par Latviju. Tieši Latvija man ir ļāvusi pacelties spārnos, un man allaž vajag te atgriezties kā gājputnam, jo te gūstu spēkus dzīvot tālāk. Esmu pārliecināta, ka spēks man nāk no manām saknēm šajā zemē,» uzsvēra pati māksliniece. Viņa lieliski atminējās pašu pirmo atgriešanos dzimtenē.
«Tas bija 1979. gadā, kad mani uzaicināja Nacionālā teātra aktieri. Viņus – Ģirtu Jakovļevu, Uldi Dumpi, Astrīdu Kairišu, Kārli Sebri, Alfrēdu Jaunušanu un Māru Zemdegu – es iepazinu viesizrādē Sanfrancisko Mazajā teātrī, kur pati tolaik tēloju titullomu Anšlava Eglīša lugā Omartija kundze. Lai gan daļa Amerikas latviešu bija pret Latvijas aktieru viesošanos, jo uzskatīja viņus par komunistiem, pilna skatītāju zāle bija tik un tā. Kad mani uzaicināja uz Latviju, uzreiz iedevu viņiem līdzi kaseti ar izrādei nepieciešamo indiešu mūziku: ja būtu vedusi pati, man uz PSRS robežas to atņemtu. 1979. gadā Nacionālajā teātrī notika mana pirmā indiešu deju izrāde Rīgā, bet tas bija slēgts vakars. Bija tikai lūgti viesi. Atceros, atnāca dejotājas Aija Baumane un Ieva Grotuse, dzejnieks Māris Čaklais. Alfrēdam Jaunušanam bija 60 gadu jubilejas svinības teātrī. Sēdēju zālē, tērpusies indiešu sari. (Šis indiešu nacionālais ģērbs visu mūžu bija Vijas Vētras vājība, viņai tādi bija vairāki – aut.) Jaunušans bija uz skatuves, un viņam blakus krājās ziedi. Pienāca kundze, kas izrīkoja apsveicēju rindu: «Būtu ļoti jauki, ja arī jūs sveiktu Jaunušanu ārzemju latviešu vārdā.» Bet kā lai to daru, ja man nav neviena zieda, ko pasniegt? Televīzijas kameru priekšā uz skatuves Jaunušanam teicu, ka došu viņam ziedu, kas nekad nenovītīs. Ar plaukstām atveidoju lotosa ziedu kā indiešu dejā. Viņš saprata, paņēma un nodeva tālāk meitenei, kura krāva ziedus kaudzē. Vēlāk viņš man izstāstīja, ka tādu šo lotosa ziedu «aiznesis» uz mājām. Tagad tādu godināšanu vairs nav, bet ziedi ir vienmēr. Ziedu kultūra Latvijā ir fantastiska.
Toreiz stāvot uz skatuves, es sapratu, ka šis brīdis ir jāizmanto. Pagriezos pret publiku un teicu: «Mēs esam divi dažādi zari no tā paša koka, un tāpēc mums jāturas kopā un jāpalīdz. Turiet savu muguru taisni, jo pa līkām mugurām sit.» Tā tiešām ir: ja redz, ka otrs ir padevīgi noliecies, nositīs pavisam. Ir ārkārtīgi svarīgi parādīt pašcieņu un mugurkaulu. Redzot, ka cilvēkam ir taisns mugurkauls, uzbrucējs pārdomās, vai viņam sist, jo viņš taču pretosies, viņam ir spēks. Kā man toreiz aplaudēja! Latvieši paši savā zemē tolaik neko tādu nedrīkstējāt teikt, bet es varēju atļauties. Tādā pašā garā runāju arī pieņemšanā. Nekad visā garajā mūžā neesmu piedzīvojusi tādu rindu vīriešu, kuri pateicās un bučoja man roku.»
Vija Vētra apzinājās, ka pēc tik izaicinošas runas viņu diez vai vēl kādreiz ielaidīs dzimtenē. «Tā varēja būt vienīgā reize. Atgriezos tikai 1990. gadā, kad Latvijā jau bija Atmoda un mani uzaicināja Imants Ziedonis. Kopš tā laika šurp braucu katru gadu. Vienmēr te sniedzu izrādes, meistarklases, kursus. Visur, kur uzstājos pasaulē, stāstīju par Latviju un tās likteni. Kā bēgle ieradusies Austrālijā, tūliņ nodibināju latviešu tautas deju grupu, lai reprezentētu Latviju. Dabūju baltu drānu, to nokrāsojām un turpat nometnē uztaisījām Rucavas tautas tērpus. Laikā, kad jūs paši nevarējāt par sevi runāt, biju kā neoficiāla Latvijas vēstniece. Laikam jau tāpēc man 1999. gadā piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni. To man uz Ņujorku atsūtīja kastītē. Paņēmu līdzi, kad braucu uz Londonu, aizgāju pie vēstnieka un teicu: «Man šo atsūtīja kā zārku. Gribu, lai jūs to piespraužat man pie krūts!»
Dzejnieks Andrejs Eglītis viņai uzdāvinājis savu dzejas grāmatu ar ierakstu: «Vijai Vētrai, kas centusies iedejot Latviju brīvības pusē.» 2012. gadā Talsu baznīcā viņa izdejoja Lūcijas Garūtas lūgšanu no kantātes Dievs, tava zeme deg! ar Andreja Eglīša vārdiem.
Māksliniece arī uzsvēra, ka tieši lauki ir īstā Latvija. «Savu spēku esmu ieguvusi no dzimtenes laukiem, no dabas. Tas man palīdz iziet pasaulē. Ir jābūt spēcīgam, jo ne viss, ar ko tur sastopies, ir pozitīvs. Tu visur esi svešinieks.» Tomēr grūtības tikai vairojušas viņas spēku, tas bijis rūdījums, kurš gūts jau kopš agras bērnības. «Skolas brīvlaikus vienmēr pavadījām laukos pie mātes radiem Zemgalē. Es strādāju visus lauku darbus. No siena grābšanas bija tulznas, un, sējot rudzus, rokas sabakstīju līdz asinīm. Bet, kad vakarā kalpone jautāja: «Nu, meiten, vai sāp ar?», teicu, ka ne, lai gan sāpēja šausmīgi. Gribēju pierādīt, ka es, pilsētniece, varu visu to pašu, ko viņi. Man pat ļāva slaukt govi, viņa man sita ar asti pa ģīmi. Esmu uzaugusi tik skaistā, zaļā zemē, kādu nekur citur nevar atrast.»
Vija Vētra dzimtenē vienmēr svinējusi Jāņus un devusies apciemot senos pilskalnus – spēka avotus cauri laikiem. Ņujorkā staigājot gar Hudzonu, viņa vienmēr iztēlojusies, ka tā ir Daugava.
BRĪNUMAINIE DZĪVES LOKI
Vēl būdama 16 gadus veca pusaudze, kas ļoti grib dejot, Vija Vētra aizbrauca uz Vīni, kur iestājās Vīnes Mūzikas un tēlotājmākslas akadēmijā. «Vīnē dzīvoja manas mammas vecākā māsa. Es viņu nepazinu, bet viņa vienmēr sūtīja skaistas kartītes ar Vīnes skatiem. To, ka gribu būt dejotāja, es zināju jau no piecu gadu vecuma, kad mani aizveda uz Gulbju ezeru mūsu Operā. Gribēju dejot Gulbi, ne mazāk! Šķiet, es dejoju jau mātes ķermenī: viņa bija ļoti muzikāla un tāpat kā tēvs dziedāja korī.»
Taču baleta stundas bija ļoti dārgas. Par tām meitene nevarēja sapņot, jo tēvs bieži slimoja un mamma ģimenē bija vienīgā pelnītāja. «Baletskolu, kas atradās garā vienstāva ēkā vietā, kur tagad ir Operas biļešu kase, mēs saucām par pirtiņu, jo tur vienmēr svīda. Vienmēr gāju uz «pirtiņu» un lūrēju pa durvju lodziņu, kam kāds jau bija nokasījis musturu.» Reiz garām gājis baletskolas direktors Harijs Plūcis. Viņš bargi prasījis: ko tu te dari? Melojusi, ka gaida draudzeni. Kā viņu sauc? Valija Lasmane. Plūcis vienalga dzinis meiteni prom.
Šos sīkumus Vija Vētra spilgti atcerējās visu mūžu, tāpat kā to, kā māte gājusi pie Plūča kunga lūgt atlaist mācību maksu, bet Plūcis atteicis, sakot, ka tas nav iespējams. Varbūt vēlāk, ja parādīsies liels talants... Ar baletskolas direktoru viņa satikusies pēc daudziem gadiem, kad bija jau ieguvusi maģistra grādu Vīnē, pārdzīvojusi karu, bēgļu gaitās nonākusi Austrālijā un pēc tur pavadītiem 16 gadiem pārcēlusies uz Ņujorku. «Uzzinājusi, ka esmu dzīva, mana skolotāja, brīnišķīgā profesore Rozālija Hladeka, mani uzaicināja vasaras kursos Vīnē pasniegt indiešu deju, Amerikas modernās dejas sistēmu un spāņu flamenko. Klasiku tur pasniedza Harijs Plūcis – tas pats, kurš dzina mani ārā no baletskolas! Kad mūs iepazīstināja, viņš teica: o, jā, Vētra, dzirdēts vārds. Bet es atcirtu: es jūs ienīstu! Plūcis brīnījās: kāpēc?! Teicu, lai apsēžas, un izstāstīju. Nu viņam bija žēl, ka nebija devis man iespēju. Nu jau bijām kolēģi.» Tā aprunājušies, abi pēc tam gan kļuvuši par draugiem. «Mana dzīve ir veidojusies vairākos zīmīgos, noslēgtos, brīnumainos lokos, un šis bija pirmais loks,» atklāja dejas priesteriene.
Otrais pasaules karš jauno, trauslo dejotāju pārsteidza svešumā, studējot Vīnē. Viņa atceras, ka bombardēšanas laikā tikusi aprakta pagrabā zem sagruvušas mājas. «Es varēju nomirt, taču glābēji mani izšķipelēja ārā, un te nu es sēžu un skatos jums acīs. Karš ir briesmīgs. Mūžīgi nebija, ko ēst, bet tik ļoti gribējās! Kopā ar mammu, viņas jaunāko māsu un manu māsu, kuras 1944. gadā atbrauca no Latvijas, kļuvām par «dievputniņiem» – tā saucām bēgļus dīpīšu (DP) nometnēs Vācijā. Kādu laiku dzīvojām arī Eslingenē. Visas trīs diemžēl ļoti agri saslima un nomira ar vēzi, un nu jau arī tuvākie draugi ir miruši. Es pati nekad neesmu nodibinājusi ģimeni. Ir ļoti vientuļi, un it sevišķi Ņujorkā. Reizēm krītu depresijā, jo Ņujorkā visus galvenokārt interesē nauda un, ja tu neesi bagāts vai slavens, tad tu neesi viņiem interesants. Atdzīvojos tad, kad atbraucu uz Latviju,» tik skaudri un atklāti Vija Vētra stāstīja kādā no mūsu sarunām.
Bet pirms Amerikas, kur sākotnēji viņu kā bēgli nepieņēma, 16 gadi pavadīti Austrālijā. «Pēc 40 dienu brauciena ar kuģi nonākot Austrālijā, bija jāparaksta līgums, ka pirmos divus gadus svešajā zemē strādāšu slimnīcā, kur bija jānes podi. Tikai pēc tam drīkstēju atgriezties savā profesijā. Tā pazaudēju ļoti nozīmīgu ārzemju turneju ar moderno deju grupu, kur jau biju soliste. Līguma dēļ kavējās arī braukšana uz Indiju.»
Tomēr drīz jau viņa kļuvusi diezgan pazīstama tālajā zemē: bijusi pat galvenā dejotāja mūziklā Kismet ar Borodina mūziku. «Vēl tagad atceros tekstu: Take my hand, I am a stranger in Paradise! Austrālijā nodibināju arī pati savu studiju un deju grupu.» Reizi mēnesī Vijai Vētrai bija arī savas pusstundas Austrālijas televīzijā, kurās viņa dejojusi gan indiešu sakrālo deju, gan spāņu flamenko, meksikāņu dejas un moderno deju. Protams, arī latviešu dejas, no kurām viņai pašai īpaši tuva bija pēdu izmīdīšanas deja, kas aprakstīta jau Livonijas Indriķa hronikā. «Reiz vienā raidījumā izdejoju visus sieviešu raksturus no Pēra Ginta: Solveigu, Ingrīdu, zaļo troļļu valdnieka meitu un Austrumu princesi Anitru. Esmu izdejojusi arī četrus elementus – zemi, gaisu, ūdeni un uguni. Vēlāk pievienoju vēl piekto, indiešu, elementu – ēteru.»
1948. gadā ierodoties Austrālijā, Vija Vētra uzreiz nodibināja latviešu tautas deju grupu. Rucavas tautas tērpi uzšūti, krāsojot un kombinējot bēgļu nometnē sadabūto audumu.
Amerikā, kur māksliniece nodzīvoja mūža lielāko daļu, viņa esot vienkārši «aizķērusies», kādā koncertturnejā «no krasta līdz krastam» ietverot arī Kanādu. «Viena pati uzstājos 36 pilsētās. Reiz kaut kur Amerikas vidienē, Ogdenā, kurp biju visu nakti braukusi ar autobusu, sabijos, ka nepaspēšu tikt līdz nākamajai vietai. Ar visiem kostīmiem aizgāju uz ceļojumu biroju. Biroja darbiniece bija tik laipna, ka pasūtīja lidojumu un pat aizveda mani uz savu māju, lai varu novannoties un mazliet atpūsties. Izrādījās, ka arī viņa kādreiz mācījusies pie tās pašas profesores Rozālijas Hladekas, pie kuras studēju Vīnē. Lūk, vēl viens dzīves aplis. Ņujorkā man piedāvāja darbu teātra skolā. Pasniedzu arī studijā Kārnegija zālē. Studenti mudināja atvērt pašai savu studiju: «Mēs visi nāksim pie jums!» Varbūt viņiem ir taisnība?» Tā dejotāja palika Ņujorkā.
NO ĪSTĀ AVOTA
«Tas, ko redz Bolivudas filmās, nav klasiskā indiešu deja. Indija man ļoti interesanta likās jau bērnībā Rīgā. Es noteikti esmu kādā no inkarnācijām bijusi Indijā, tāpat kā arī Grieķijā. Es ļoti agri sāku lasīt, un man ļoti patika ceļojumu grāmatas par dažādām valstīm. Lasot par Indiju, bija sajūta, ka es to visu jau zinu, ka tas man jau ir pazīstams. Starp citu, mans vārds Vija ir kā indiešu sanskrita vārds Vijaya. Tas nozīmē «ar uzvaru». Indijā manu vārdu izrunā: Vidža. Sakarības ir arī uzvārdā: Vetra (ar īso e) viņiem nozīmē «tumšais vētras mākonis, kas pieder dievam Indram». Lūdzu!»
«Ar Viju Vētru ir tāda sajūta, ka viņa patiešām ir uztvērusi Indijas garu,» tika rakstīts pēc viņas uzstāšanās Indijā. Viņas guru savās stundās teicis tikai yes, yes vai no, no un bijis pārsteigts: kā viņa to jau zina?
Vija Vētra arī atzinusi, ka viņas dzīvi virzījušas liktenīgas sakritības un skolotāji pie viņas atnākuši paši. «Viss sākās it kā nejauši: viens indiešu režisors, noskatījies manu izrādi Austrālijā, mani uzaicināja indiešu tempļa dejotājas lomā izrādei par Budas dzīvi. Tolaik vēl nebiju dejojusi indiešu dejas, bet viņš teica: «Jūtu, ka jūs to varēsiet. Ejiet pie darba!» Nodomāju: ja viņš tic, ka es varu, tad varu! Tikai vēlāk uzzināju, ka intuitīvi gāju pie tā paša inspirācijas avota, kuru izmanto arī indiešu guru: muzejā pētīju tempļu skulptūras. Tās visas ir deju pozīcijās. Pēc tam ieinteresējos par indiešu reliģiju, jo viņu deja ir reliģiska. Kopš atradu grāmatu par slaveno indiešu dejotāju Ramu Gopalu, uzskatīju viņu par savu guru neklātienē. Saliku visu redzēto kopā, un iznāca mana pirmā indiešu deja. Pēc pirmizrādes atnāca indiešu grupa. Viņi domāja, ka esmu indiete, un mēģināja ar mani runāt kādā no 15 indiešu valodām.
Turpmākajos gados radīju arvien vairāk indiešu deju. Indijas vēstnieks Austrālijā kļuva par manu patronu. Viņš organizēja manu izrādi Kanberā un ieteica par solisti Princess Theatre Melburnā, kas meklēja dejotāju indiešu princeses lomai mūziklā Kismet. Es dzīvoju Sidnejā un uz priekšā dejošanu (konkursu) teātrī Melburnā negāju. Teicu direktoram, lai atnāk uz manu izrādi! Viņš atnāca, es tajā pašā vakarā jau kļuvu par indiešu princesi.»
Teātrī viņa bijusi vislabāk atalgotā soliste un pati iestudējusi savu solo deju. Izrādes bija publikas iemīļotas un turpinājās pusotru gadu gan Melburnā, gan Sidnejā. Bet pati Vija Vētra tikmēr sāka pasniegt stundas. «Togad (1956. gadā) man beidzot piedāvāja Austrālijas pilsonību. Esmu saglabājusi avīzi ar foto un tekstu: «Indiešu princese no Latvijas tagad ir austrāliete.» Bet savu neklātienes guru Ramu Gopalu es pēc vairākiem gadiem satiku Londonā. Noskatījies manu izrādi, viņš aicināja mani par partneri un solisti savā indiešu deju grupā. Tā kopā dejojām Londonā un izbraucām turnejā visu Šveici. Tas ir vēl viens manas dzīves aplis.»
Austrālijā, kur Viju Vētru pazina kā indiešu deju dejotāju, iestudētāju un pasniedzēju, viņai piešķīra Indijas valdības stipendiju mācībām Indijā. Tur viņa bijusi trīs reizes. Pirmajā reizē mākslinieci audiencē pieņēmis Indijas premjerministrs Džavāharlāls Neru, otrajā reizē – viņa meita Indira Gandija, bet trešajā – Gandijas dēls. «Es stāstīju Neru, kas notiek Latvijā, un viņš man jau toreiz, 1961. gadā (!), pateica: jūsu dzimtene būs brīva! To atceroties, man arī šodien acīs sariešas asaras.» Ko te vēl piebilst? Pravietiski.
Par savu dejotājas karjeru Vija Vētra teic: «Viss notika pa ceļam. Flamenko apguvu, atceļā no Indijas izmetot līkumu Eiropā. Nodejojusi izrādi un pastrādājusi ar audzēkņiem Romas skolā, tālāk devos uz Spāniju, kur Barselonā un Madridē vairākus mēnešus mācījos flamenko. Pēc tam devos uz Londonu, kur mani nolīga Sadler’s Wells teātrī par galveno flamenko dejotāju Žorža Bizē operā Karmena. Diriģēja slavenais maestro sers Kolins Deiviss. Kad viņš devās vieskoncertos uz Ņujorku, vienmēr man deva brīvbiļetes. Diemžēl arī viņš ir jau miris. Ja tik ilgi dzīvo kā es, tad tā ir. Visi, ar kuriem man bijusi darīšana, ir jau miruši. Vairs nav neviena kolēģa no maniem studiju laikiem. Nav arī kursabiedrenes, grieķietes, kuras mājiņā vienmēr apmetos Ejinas salā Grieķijā.»
Par Ejinas salu ir īpašs stāsts, jo kopš 1970. gada Vija Vētra turp katru gadu devusies smelties spēkus Afajas templī.
«Tas ir vislabāk saglabājies doriešu stila templis. Es uzreiz sajutu, ka es šo vietu jau pazīstu. Es zinu, ka iepriekšējā dzīvē tur biju deju priesteriene, šī atklāsme izskrēja cauri ķermenim kā zibens. Tāda pati sajūta man bija arī vienā templī Indijā. Es ticu reinkarnācijai. Šī nav mana vienīgā dzīve. Daudzas bijušas jau agrāk, un daudzas vēl būs. Es nākšu atpakaļ. To zināt ir ļoti svarīgi. Šādi domājot, viss nostājas savās vietās. Šajā dzīvē es turpinu to, ko kādreiz darīju tempļos Grieķijā.» Savulaik dejotāja tur sabijusi mēnešiem ilgi. Pasniegusi stundas, peldējusies jūrā, priecājusies par dabas ainavu. Uz Afajas templi viņa nekad nav devusies kā tūristi džinsos, bet vienmēr uzposusies grieķu tērpā.
DEJA UN DOMA
Mēdz teikt, ka dejotāji domā ar kājām. Viņiem jau bērnībā māca klusēt, lai visu atklātu tikai ar kustībām. Taču Vija Vētra bija izcila domātāja un runātāja. Deja viņai bija garīga izpausme, rituāls. Viņa ļoti skaidri un argumentēti izpauda savas domas, uzskatus un idejas, dalījās viedumā. «Lekcijas man nevajag pierakstīt, jo es zinu, ko gribu pateikt. Ar klasiskajiem dejotājiem parasti var runāt tikai par baleta tehniku, bet ne par mākslu un radīšanas procesu kā tādu. Arī ne par literatūru un dzeju. Citādi ir ar moderno deju dejotājiem, kuri paši ir arī deju radītāji. Viņiem vajag daudz zināt, lai veidotu horeogrāfijas,» salīdzināja Vija Vētra.
Viņa runāja astoņās valodās: latviešu, vācu, angļu, grieķu, krievu, franču, itāļu, spāņu un vēl sapņoja varbūt iemācīties arī devīto valodu – japāņu. Tikpat daudzvalodīga bija arī viņas deja. Anglijas karalienei viņa dejojusi Austrālijas leģendu – aborigēnu deju pašas horeogrāfijā. Pēc daudziem gadiem viņa to iestudēja Agra Daņiļeviča deju skolas audzēknēm. Izdejots arī Artura Maskata simfoniskais Tango, to nosaucot par Likteņdeju (2019). Likumsakarīgi, ka viņas izrādēs piedalījušies visdažādāko žanru un stilu mākslinieki: čellists Kārlis Auzāns, pianists Vestards Šimkus, sāroda spēlētājs Sergejs Ancupovs, vokālā grupa Putni, saksofonists Artis Gāga un daudzi citi. Vienmēr piedalījās aktrise Raimonda Vazdika. Deja Vijai Vētrai bija galvenā, bet ne vienīgā mākslas valoda: viņa gleznoja, veidoja visādus mākslas darbus, pati zīmēja savus skatuves tērpus, komponēja mūziku savām dejām un pati to ierakstīja ar dažādiem instrumentiem, vietumis talkā ņemot arī balsi. Par to viņa stāstīja: «Visvairāk man patīk tibetiešu gongi. Lietoti kā šķīvji, tie skan spalgi un tibetieši tos izmanto maģiskā dejā, lai aizdzītu dēmonus, bet, skandinot atsevišķi, ir ļoti skaista, maiga skaņa. Tā palīdz pret depresiju. Piesitu gongu, un tas mani paceļ citā līmenī. Man ir arī divi korejiešu gongi, lielie, baltie gliemežvāki un visādas vēju spēles no bambusa un metāla. Tos visus pakaru sev priekšā, sēžu un meditēju. Ir arī mazs metalofons un ksilofons, tiem ir grieķu vārdi.»
STAROJUMA NOSLĒPUMS
Kā Vija Vētra spēja saglabāt savu starojumu, enerģiju, eleganci, lokanību un aso prātu? «Varu dot padomu: nepieaudziet! Esiet kā bērni un priecājieties par mazām lietām! Piemēram, par šo te puķi. Vai šitais «ģīmītis» nav brīnišķīgs? Ja esi saglabājis sevī bērnu, tad brīnums joprojām eksistē. Tad prieks par mazām lietām vēl ir dzīvs un tāpēc tu pats esi dzīvs. Neviens netic, kad pasaku, cik man ir gadu, tomēr ķermenis nolietojas. Protams, par ķermeni ir jārūpējas, jo tas ir mans, dejotājas, instruments – kā čells. Ķermenis ir jātrenē, lai tas būtu stiprs un veselīgs. To nedrīkst apvainot – nedrīkst smēķēt vai dzert. Jo mazāk ēd, jo ilgāk dzīvo. Cilvēki parasti pārēdas. Tas nav labi, jo apgrūtina visus orgānus. Esmu gandrīz veģetāriete, sarkano gaļu neēdu vispār. Ēdu tikai zivis, saknes, augļus, kefīru, jogurtu, riekstus. Līdzi uz Ņujorku no Latvijas vienmēr vedu medus podu, ko man iedod draugi no laukiem. Cukuru nelietoju. Ēdu ļoti vienkārši.»
Bet vecums – tie nav gadi, viņa jau 1993. gadā teica Teklai Šaiterei. «Cilvēks ir vecs tad, kad viņam ir garlaicīgi dzīvot, kad iestājas apnikums un nespēks.»
No nāves Vija Vētra nebaidījās. Viņa ir pat sacerējusi deju pēc Eliota dzejas: Manā sākumā ir mans gals. «Baidīties nāves ir ļoti muļķīgi, jo tad vairs neizbaudi dzīves skaistumu. Mums jābūt pateicīgiem, ka mēs vispār esam tapuši. Dabā ārkārtīgi daudz sēklas aiziet zudumā, bet mēs esam tapuši. Tas nozīmē, ka mums ir kāds uzdevums. Jāpriecājas par dzīvi, kas mums ir dota,» dejotāja teica 99 gadu vecumā. «Mēs nezinām, kad būs pienācis katra cilvēka aiziešanas laiks. Ir ļoti svarīgi, lai ar jebkuru cilvēku esam mīļi un sirsnīgi, jo tā var būt pēdējā tikšanās. Vēlāk būs ļoti žēl, ka nav pateikts viss, ko vajadzēja pateikt.»