„Personīgi man šī filma nav stāsts par pasaules galu, bet gan par dvēseles stāvokli, kuru sauc par melanholiju. Mūsu planēta iet bojā, bet nav ko pārdzīvot, jo mēs visi tāpat nomirsim! Manā dzīvē bijuši vairāki melanholijas periodi. Man patīk vainas izjūta un ciešanas, kas ietvertas šajā jēdzienā. Melanholija ir klātesoša mākslā, kura man ir interesanta, tā ir viena no sastāvdaļām veiksmīgākajās daiļrades formās. Pat tad, kad es cenšos radīt komēdijas, tās allaž ir melanholiskas,” stāsta Larss fon Trīrs.
Melanholija ir kino par to, kā no dzīves pazūd prieks. Larss fon Trīrs arvien tiecies izspēlēt savas fobijas - Antikristā tās bija bailes no sievietes, Melanholijā - bailes no nenovēršamās nāves. Stila ziņā režisors atgriežas pie sava agrīnā rokraksta, kuru spēcīgi iespaidojis Lukīno Viskonti, Ingmārs Bergmans, vācu romantisms un Andrejs Tarkovskis.