Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Edvardas Šmites adatu spilventiņš

Leģendas par mākslinieku Kārli Hūnu vēršas faktos – apgāds Neputns izdevis līdz šim plašāko pētījumu.

"Man ļoti pat īk tas, ka mēs šodien stāvam pie viņa darbu "sienas". Mums aiz muguras ir viņa patiesi populārais darbs Jaunā čigāniete (1870). Atceros, ka tad, kad es, tāpat kā mana kolēģe Edvarda (Šmite – aut.), ļoti daudz vadīju ekskursijas muzejā, pie šīs gleznas ir runāts neiedomājami daudz. Vienmēr no klausītāju puses tā ir bijusi ļoti pretimnākoša, neviltota sirsnība un aizrautība, īpaši no bērnu puses. Ārkārtīgi adekvāta šī mākslinieka uztvere," atklājot apgāda Neputns izdoto grāmatu Kārlis Hūns. Vienkāršais tiešamības skaistums, Hūnu (1831–1877) kā tautā mīlētu gleznotāju pieteica muzeja direktore Māra Lāce.

E. Šmites grāmata ir līdz šim plašākais pētījums par Kārli Hūnu, par kuru, runājot Māras Lāces vārdiem, "vairāk ir bijušas leģendas, mazāk patiesības, daudzi stāsti, mazāk – faktu. Reizēm nevarēja salikt kopā faktus ar stāstiem, un otrādi."

"Dziļāka un plašāka skata par XIX gadsimta mākslu, kāds šobrīd ir Edvardai Šmitei, mums nav. Viņa ir īsta zvaigzne," ar cildinājumiem neskopojās apgāda Neputns vadītāja, mākslas zinātniece Laima Slava.

 

Pārraksta cits no cita

Kārļa Hūna daiļrade pieder Latvijas, Krievijas un Eiropas XIX gadsimta otrās puses mākslai, viņa darbi mūsdienās atrodas kolekcijās visā pasaulē – Valsts krievu muzejā Sanktpēterburgā, Tretjakova galerijā Maskavā, Taškentas, Kauņas, Tallinas, Rīgas muzejos u. c. Grāmatā tapis jauns stāsts par mākslinieku, izmantojot dokumentāli apliecinātos faktus, citu biogrāfu devumu, saglabātos viņa laikabiedru vērojumus, kā arī nostāstus un pat leģendas.

Kāds tam ir bijis iemesls, ka par Kārli Hūnu līdz šim bijis tik daudz neatklātā? Edvarda Šmite min elementāru iemeslu: "Kad mēs studējām akadēmijā un sākām strādāt muzejā, mēs jau negājām pie pirmavotiem. Izmantojām kaut ko, kas bija rakstīts iepriekš – pirms 50 gadiem, pirms 30 gadiem. Tas varbūt nebija tas labākais ieradums. Kad mēs pieminam vārdu Rainis, mēs jau nekad neskrienam uz muzeju." Mākslas zinātniece pamanījusi, ka "autori ļoti bieži vienkārši cits no cita ir pārrakstījuši, pat neatsaucoties".

Viss sācies pavisam vienkārši. Ar Laimas Slavas piedāvājumu: "Varbūt vienu mazu grāmatiņu par Hūnu mūsu sērijai Mākslas klasika?" "Protams, ja tam klāt ķeras Edvarda Šmite, tas nav iespējams, ka tas beigsies noteiktās robežās. Tas izvērsās daudzos jaukos atklājumos, un grāmata ne būt nav maziņa, tā ir liela. Līdz pēdējam brīdim mums nāca vēl darbi, pēdējais – vēl no Taškentas. Edvardas Šmites spēja iedziļināties materiālā, meklēt, zināt, kur meklēt un tiešām arī atrast, ir entuziasma un aizrautības pilna," novērojusi Laima Slava.

Edvardas Šmites versija par pašu sākumu ir šāda: "Mīļais dies’, man jau kaut kas paskatīts par Hūna biogrāfiju ir. Domāju – pierakstīs klāt vēl vienas desmit – padsmit lapaspuses, un būs tā mazā grāmatiņa. Pagāja kāds pusgads, un es biju spiesta zvanīt Laimai un teikt – piedod, lapas ir jau piecdesmit, gala vēl nav un nav paredzams."

 

Madlienas puisis Parīzē

Kārlis Hūns ir pirmais latvietis, kura studijas Pēterburgas Mākslas akadēmijā vainagojušās ar lielo zelta medaļu un iespēju papildināties ārzemēs. Parīzē viņš piedalījies vairākās nozīmīgās izstādēs, kur ticis ievērots un guvis atzinīgas atsauksmes. Hūna panākumus augstu novērtējusi arī Pēterburgas Mākslas akadēmija, kur viņš dažus gadus strādāja profesora statusā. Radošo un pedagoģisko darbību, kas solījās būt ilga un veiksmīga, pārtraukusi liktenīga saslimšana ar kakla tuberkulozi. Mākslai veltīta vairāk nekā puse no četrdesmit pieciem Kārļa Hūna mūža gadiem, un viņa daiļrade – gleznas, akvareļi, zīmējumi – sniedz pašas drošākās liecības par viņu kā mākslinieku un cilvēku.

"Kārli Hūnu redzam kā precīzu, delikātu, jūtīgu vērotāju un interesantu stāstnieku, kuram patiesi būtiskas notikuma vai katra atsevišķa objekta ētiskās un estētiskās kvalitātes. Saprotot un mīlot cilvēkus, viņš mums atstājis smalkas liecības par sava laika sabiedrību. Daļa Hūna dzīves aizritēja saskarsmē ar sabiedrības augstākajiem slāņiem, tomēr savā daiļradē viņš pastāvīgi pievērsās tam pozitīvajam, kas saskatīts zemnieku un amatnieku ikdienas dzīves ainās. Hūns nebija revolucionārs, viņš ticēja labas gribas, uzņēmības, darba un cilvēcības spēkam, un šo ticību viņa perfektajos darbos saskatīja laikabiedri, saskatām mēs," mākslinieka rokrakstu raksturo Edvarda Šmite.

Grāmatā iekļauti gan pazīstamie darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas, tostarp Bērtuļa nakts aina, Itāļu pagalmiņš, Sievietes portrets (melnā tērpā) u. c., gan liels skaits līdz šim neredzētu mākslinieka gleznu, akvareļu, zīmējumu no kolekcijām visā pasaulē. Pielikumā attēlu saraksts, personu rādītājs, izmantotā literatūra, kā arī kopsavilkums un attēlu saraksts angļu un krievu valodā.

 

Monigeti noslēpums

"Kamēr par tēmu zini maz vai nezini neko, tev arī nekas jauns klāt nenāk. Es esmu izdomājusi sev vizuālo tēlu – katra informācija, ko tu saņem, ir kā kniepadata, ko iespraud adatu spilventiņā. Un jo to kniepadatu ir vairāk, jo ap viņām lasās visādas pūciņas un diegu galiņi. Tu nekad nevari zināt, kas no tā visa galā sanāks. Tie diegu gali izrādījās ļoti svarīgi, jo atšķirībā no daudziem citiem māksliniekiem, kuri gan paši ir atmiņas rakstījuši, gan citus vērojuši un dienasgrāmatās visu to aprakstījuši, Hūns ne ar ko tādu nav krāmējies," par apgrūtināto pētniecības procesu stāsta Edvarda Šmite. Pētniece ļoti cer uz brīdi, kad sāks darboties bieži novērotais likums – "tikko kaut kas ir publicēts, noteikti atradīsies vismaz viens vai pāris cilvēku, kuri teiks – bet man tur vēl ir kas sakāms". Sakāmais ļoti nepieciešams, piemēram, par Kārļa Hūna dzīvesbiedri Veru Monigeti. Arī slavenajam čellistam Ivanam Monigeti, kurš ir no tās pašas dzimtas, neesot nekādu ziņu. "Pēterburgā bija kāda veca kundze, kas turējusi kaut kādus dzimtas galus, bet tagad kundze ir aizgājusi," stāsta E. Šmite.

Viens no mākslas zinātnieces atklājumiem ir fakts, ka Kārlis Hūns, vēl būdams Mākslas akadēmijas students, ļoti ekskluzīvajam izdevumam – Teodora Pauli albumam Krievijas tautu etnogrāfiskais apraksts (1862) – ir zīmējis pusi ilustrācijas. "Pēc kara ar Napoleonu situācija Eiropā daudzmaz nostabilizējās, kopš XIX gadsimta 40. gadiem etnogrāfija visu laiku ir ārkārtīgi aktuāls pētniecības objekts. Brauc pētnieciskās ekspedīcijās un zīmē cilvēkus. Jo attīstās pilsētas, un pilsētās cilvēki dzīvo pēc modes, bet laukos ir neskartā tautas kultūra," laikmeta kontekstu iezīmē E. Šmite.

"Šis bija darbs, pie kura strādājot redzesloks paplašinājās neiedomājamos mērogos. Man bija tas gods strādāt arī pie Federa (Jūlijs Feders. Izd. Neputns, 2013). Arī tur bija ļoti daudz pārsteigumu. Man bija ļoti interesanti, un es varēju ar apbrīnu skatīties, skatīties un skatīties, kā tādā mazā laukumiņā var kaut ko tik fantastisku uztaisīt. Uz grāmatas vāka šī glezniņa, var teikt, ir dabīgajā lielumā. Tādu Hūnam ir ļoti daudz. Diezgan daudzām gleznām mēs likām palielinājumus, kā nekad nedara. Mēģināju panākt palielināmā stikla efektu, lai skatītājs saprastu, ka tas ir nevis fragments, bet palielinājums, kurā var redzēt meistarību," pieredzi grāmatas dizaina veidošanā atklāj māksliniece Inta Sarkane.

 

Teju kā oriģināli

12. novembrī Ogres novada Madlienā tika atzīmēta Kārļa Hūna 185. dzimšanas diena. Piemiņas pasākumu programmā bija arī Hūna gleznu reprodukciju atklāšana Madlienas kultūras namā. Ar stāstījumu piedalījās arī mākslas zinātniece Edvarda Šmite, kura konsultēja un deva svētību šīs ekspozīcijas izveidei. Hūna vārda godināšana un ekspozīcijas izveide dzimtajā Madlienā ir Ogres novada attīstības fonda O divi izpilddirektora Viestura Lazdiņa un viņa domubiedru iniciatīva un pašaizliedzīgs īstenojums. Ideja izveidot Kārļa Hūna ekspozīciju nobrieda, V. Lazdiņam divus gadus strādājot par Madlienas kultūras nama direktoru. Iepriekšējā direktore atgriezusies no dzemdību atvaļinājuma, bet Viestura Lazdiņa jau aktīvi iekustinātā domāšana par novada ievērojamiem cilvēkiem, kultūrvēsturi un kā ar to "savest kopā" vietējos iedzīvotājus nav apstājusies. "Atzīšos godīgi – nezināju, ka Kārlis Hūns ir no Madlienas," neslēpj Viesturs Lazdiņš. Netaupot enerģiju un nervus, viņam izdevies piesaistīt līdzekļus un panākt, ka meistari, paši aizrāvušies ar neparasto uzdevumu, izgatavo Hūna darbu kopijas un rāmjus, kas atgādina teju oriģinālus. Edvardas Šmites vērtējumā: "Pat pārāk svaigus."

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai veido uzkrājumus nebaltai dienai?

Kopā nobalsojuši: 1203

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Par jokiem

Ir situācijas, kad ir jāprot pievaldīt savu oriģinalitāti un asprātību, tāpat kā nav jāšķir vaļā Bībele, lai uzzinātu, vai šodien esi grēkojis

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja