Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Fotogrāfiju varam viegli nospārdīt

Mūsdienu fotogrāfijas svarīga loma ir arī ticamības apšaubīšana – uzskata Arnis Balčus.

No 8. līdz 31. maijam notiek starptautisks festivāls Rīgas fotomēnesis 2017, piedāvājot skatītājiem izstādes un lekcijas, mākslinieku prezentācijas, filmu seansus, kā arī citus notikumus ar vienojošo tēmu – Fakti un precizējumi.

"Dažādu laikmetīgu norišu pavēnī ir saļodzījusies mūsu paļāvība uz fotogrāfiju kā realitātes atveidu. Arī festivālam izvēlēto mākslinieku darbos pārklājas dokumentalitāte un fikcija. Viņi brīvi un intuitīvi rada jaunus un pārinterpretē jau zināmus tēlus, savu darbu tēmas rodot gan vēsturiskos un politiskos notikumos, kad ikdienišķās banalitātēs," tēmas aktualitāti komentē Alnis Stakle, viens no festivāla kuratoriem.

 

Pastāstiet, lūdzu, par uzaicinātajiem fotogrāfiem. Ko jūs gribējāt parādīt? 

Nemainīga lieta ir ģeogrāfiskais fokuss. Tas ir vērsts uz mūsu reģionu un valstīm, ar kurām mums ir bijis kaut kas kopīgs, īpaši pēdējos simts gadus. Tā ir Austrumeiropa un Ziemeļeiropa. Primārais uzstādījums – lūkoties, kas notiek šajās valstīs. Otrs – katru gadu cenšamies veidot tematisku programmu. Tas, kas raksturo Austrumeiropas pagātni, ir interese par neseno pagātni – vai tas ir komunisms vai padomju mantojums, vai globalizācijas sekas – izmirstošie ciemi un cilvēku dzīvesstāsti. Tas šajā reģionā caurvij visu fotomākslu, kaut kādā ziņā – arī visus festivālus.

Katru gadu tēma ir ļoti niansēta, jo nenotiek dramatisks pavērsiens un tēma nav fundamentāli atšķirīga. Lai arī fotogrāfija ir ļoti dažāda, tomēr ir virzieni, kas caurvij Austrumeiropas un arī Ziemeļeiropas fotogrāfiju, kurai vairāk raksturīgs sapņainais, ezoteriskais, uz dabu vērstais skats. Tēmu Fakti un precizējumi var  interpretēt plaši, bet primārā doma ir saistīta ar fotogrāfijas dokumentālo dabu, kurai mēs ticam kā realitātes reprezentācijai, bet "precizējumi" ir interpretācijas, tajā skaitā – arī ticamības apšaubīšana. Šī gada autoru skatījums, lai arī lielākoties pievēršas tēmām, kas saistītas ar mūsu pagātni un kolektīviem stāstiem, ir ļoti īpatnējs, arī drusku jautrs un ironisks, abstrakts un pat sirreāls. Tā ir galvenā atšķirība. Pērn kopumā tas bija ļoti personisks skatījums uz pasauli, bija diezgan daudz privātās telpas. Šogad izstādēs parādās ietekmes arī no citām mākslas sfērām, piemēram, performances, skulptūras un, protams, video. 

Vai šis "drusku jautrais un ironiskais" skats uz pagātnes notikumiem izriet no fotogrāfu jaunības? Tā ir paaudzes lieta? 

Nē, tas nav saistīts tikai ar vecumu. Kopumā viņi ir jauni autori, lai gan – ne gluži. Izstādē Nacionālajā bibliotēkā ir četri fotogrāfi, bet tikai viens ir jaunāks par mani. 

Cik vecs jūs esat? 

Man ir 39 gadi. Jaunā fotogrāfa jēdziens ir stiepts. Izstāžu autorus arī vairs nevarētu saukt par jaunajiem fotogrāfiem. Lai arī sevi pieteikuši  pēdējos gados, viņi ir stabili, pasaulē jau pazīstami, pat slaveni fotogrāfi (Peters Pukluss (Ungārija), Lūcija Ņimcova (Slovākija), Pāvels Marija Smežkals (Slovākija), Romans Korovins (Latvija) – U. A.). 

Kā veidojās jauno fotogrāfu piecinieks (Luīze Nežberte, Evita Goze, Ieva Raudsepa, Reinis Hofmanis, Kārlis Bergs) izdevumam Latvijas Fotogrāfija 2017? Vai bija liela konkurence? 

Pēdējo divu gadu izdevumu saturu lielā mērā ietekmē mūsu FK balva (izdevuma Foto Kvartāls balva – U. A.). Tēma tiek attīstīta, skatoties, ko uzvarētāji dara. Tā kā pērn uzvarētāja bija 17 gadus vecā Luīze Nežberte, kura dokumentē savu jauniešu vidi, saistība bija ļoti tiešā veidā. Paskatoties, ko vēl dara autori, tēma (kopienas un subkultūras, sākot ar pusaudžiem un beidzot ar kostīmspēļu dalībniekiem – U. A.). Protams, tā bija mana subjektīvā izvēle, līdzīgi kā festivālam izvēlētie autori. Es viņus kaut kādā ziņā uzskatu par domubiedriem, lai arī nepazīstu. Festivālu veido nevis mākslas zinātnieki, bet fotogrāfi – es un Alnis Stakle. Skaidrs, ka mums ir savi priekšstati par fotogrāfiju – tas, kas mūs interesē, ļoti tiešā veidā ietekmē to, ko rādām. Tas nav mums kaut kas svešs. 

Kā jūs īsi varētu raksturot – kas jūs interesē fotogrāfijā? 

To nav tik viegli pateikt...Tā ir fotogrāfija, kurai ir zināms sociālpolitisks konteksts vai raksturs, bet tajā pašā laikā tas vizuāli un saturiski tiek izspēlēts ļoti neordināri. 
Dzīvojam laikā, kad kairinājums uztvert attēlu tiek iemidzināts. Fotografē visi.

Kā, jūsuprāt, no ierindas bildētāja un knipsētāja rodas fotogrāfs? Drosme vispār pieteikties pasaulei, skola, talants, mārketings? 

Ja godīgi – nezinu. Viens iemesls, kāpēc mums nav tik daudz fotogrāfu, ir tāpēc, ka infrastruktūra joprojām ir pietiekami neliela. Darboties mākslas fotogrāfijas laukā nav viegli, arī man un maniem kolēģiem ir jāmeklē kaut kas cits, lai sevi nodrošinātu. Latvijā nezinu nevienu, kuram tā ir vienīgā profesija. Arī jauniem, ambicioziem cilvēkiem entuziasms nav neizsmeļams. Pārsvarā mākslas fotogrāfija balstās uz personisko interesi – tev pašam liekas, kas tas ir svarīgi. Protams, visapkārt ir lavīna ar fotogrāfijām. Bet tas ir cits stāsts. Fotogrāfijai ir grūtāk sevi pierādīt kā mākslas žanram, lai arī varētu likties, ka sevi pierādīt mākslas kontekstā tā ir mēģinājusi jau no senseniem laikiem. Līdz ko fotogrāfija ir izcīnījusi savu vietu mākslā, tai ir jauni izaicinājumi. Vienkāršā skatītāja līmenī tiešām var teikt, ka nav lielas atšķirības starp muzejā pie sienas pieliktu fotogrāfiju un attēlu pasē. Svarīgs ir konteksts. Skatītājam, ejot uz izstādi, arī ir jābūt drusku izglītotam un sagatavotam. Fotogrāfiju ir daudz vienkāršāk pakļaut kritikai salīdzinājumā ar glezniecības vai tēlniecības izstādi, kur kanoniski pieņemam, ka pie sienas pieliktajam ir vērtība. Fotogrāfiju varam viegli nospārdīt – kas tad tas ir?! Visi to dara, līdz ar to visiem ir viedoklis. Tīri tehnoloģiski it kā visi to tiešām var izdarīt. Līdz ar to, sastopoties ar fotogrāfiju, kas nav tehniskās virtuozitātes demonstrējums, kur svarīgs ir konteksts vai stāsts, dažs labs skatītājs var apjukt un vaicāt – kur tad ir tā māksla? Tas ir normāli. Tā patiešām ir, ka fotogrāfijā parādīt kaut ko jēgpilnu un saturīgu ir daudz grūtāk nekā citos klasiskajos žanros. 

Instagram un tamlīdzīgu sociālo tīklu iespējas mainījušas izpratni par fotogrāfiju? 

Visi lietojam vārdus, bet nav jau tā, ka proza vai dzeja tāpēc izmirtu. Mainās sarunvaloda, veids, kā mēs komunicējam. Ir dažādi saīsinājumi. Tas maina paradumus un veidu, kā mēs uztveram fotogrāfiju, bet tas nemaina būtību. Ir arī autori, kas strādā tieši ar šo fenomenu. Daudziem Instagram ir veids, kā sasniegt savu auditoriju. Man tajā skaitā.

Kuri ir pasaules nozīmīgākie fotomākslas forumi? Arlas fotofestivāls Francijā, kuri vēl?

Jā, tā būtu Arla. Paris Photo/Parīzes foto gadatirgus. Trešais – Anesī Amsterdamā. Tas ir pa pusei festivāls, pa pusei gadatirgus.

Programma: rigaphotomonth.com.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja