Dabas lielie un mūžīgie ritmi - nakts nomaina dienu, un viens aiz otra stājas gadalaiki,- tas nav tikai vizuāli tverams ritms, tas ir arī mūsu laika skaitītājs – stundas, dienas, nedēļas, mēneši, gadi - tie virknējas nogrieznī, ko sauc par dzīvi, bet tās lokālais ritms ir cilvēka elpa un sirds puksti. Par šiem dabas un dzīves ritmiem ir Daces Lielās izstāde. Tie ir četri gadalaiki ar visu to krāsu un gaismu bagātību, ko tie sevī ietver. Ne visu, tikai to, ko gleznas autors uzskata par savu un uzliek uz audekla. Jā, tā ir daba, bet katrs no eksponētajiem audekliem ar savu noskaņu, savu emociju un izjūtu paleti. Dace Lielā vislabāk jūtoties pie Ziemas, pie formātā lielākās gleznas, jo tur jau ir tik daudz pārbaudītu vērtību; tur summējas viņas iepriekšējo atradumu virkne, kas tik pārliecinoši ļauj uzgleznot sniegu, un domāt visbaltākās domas, likt tomēr noticēt, vienlaicīgi saprotot, ka viss ir pārejošs.
Gleznojot dabu, māklsiniece spēj pārsteigt - to atliek no reizes uz reizi secināt pie katra Daces Lielās audekla – pie rudens miglas, pie vasaras skurbinošā zaļuma, pie spožās pavasara gaismas, kas seko sniegotajai ziemai. Gleznā ir ne tikai tas, ko vizuāli tveram - būtisks ir arī tas, ko sajūtam, tas, kur domas mūs aizved. Un tomēr, primārais ir glezniecība, šī mēdija iespējas, kad tas ir profesionāla un talantīga mākslinieka rokās. Un daba atkal pārsteidz, pārsteidz glezniecība.