Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Ikdienas dīvainību dārzā

Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades izstādē Academia ir daudz pašironisku darbu, kas koķetē ar provokatīviem jautājumiem par to, vai redzamais vispār ir māksla.

Mākslas studentu darbu izstādes pēdējos gados ir kļuvušas par samērā biežu parādību, tās cenšas rādīt studentu darbus arī ārpus mācību telpām. Aplūkojot pašlaik izstāžu zālē Arsenāls notiekošo Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) simtgades svinību izstādi Academia, saprotu, ka par tās raisītajām sajūtām un vispārīgajiem novērojumiem esmu rakstījusi vairākkārt.

Arī šoreiz, cenšoties formulēt studentu izstāžu formātu, tā veiksmes un neveiksmes, trūkumus un priekšrocības gan teorijā, gan praksē, saskaros ar grūtībām pateikt kaut ko būtiski jaunu sev pašai, jo redzu līdzīgas tendences kā, piemēram, vasarā notikušajā LMA diplomdarbu festivālā Svaiga gaļa kritikai, kas vienkopus ļāva izvērtēt visu akadēmijas šīgada absolventu darbus.

Līdzīga brīvā formāta ievirze bija redzama arī pirms diviem gadiem notikušajā Vizuālās komunikācijas nodaļas studentu un absolventu kopējā izstādē Nosaukumam nav nozīmes (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Jaunākā ekspozīcija Academia turpina manifestēt gan Latvijas Mākslas akadēmijas izglītības tradīcijas, gan pašu jaunās mākslas fenomenu, iepazīstinot plašāku sabiedrību ar jauno autoru darbību.

 

Jāaizstāv iedziļināšanās

Arsenāla plašajās telpās eksponētie darbi vienlaikus ir un nav veltīti akadēmijas tēmai. Izstādes autori norāda, ka ir centušies tuvoties akadēmisma jēdziena etimoloģiskajai izcelsmei – Platona akadēmijai antīkajā Grieķijā kā sarunu un diskusiju dārzam olīvkoku ielokā. Vienlaikus tas tiek pretstatīts tai nozīmei, kādā to ierasts lietot mūsdienās un kas šajā izstādē nodēvēta par "smagnējību". Te gan līdz galam nevaru piekrist tik vienkāršam pretstatījumam un labprāt ieraudzītu padziļinātāku akadēmisko tradīciju redzējumu, to lomu sabiedrības izglītībā, pašizpratnē, zinātnē un vispārējā attīstībā.

Akadēmiskums nav tikai birokrātiska formalitāte, tā ir domāšanas, pasaules izziņas un pētniecības sistēma, kas nebūt neizslēdz radošumu kā īpašību. Mūsdienu humanitāro zinātņu krīzes apstākļos jo sevišķi ir nepieciešams uzsvērt šo disciplīnu nozīmi, nevis noniecināt – humanitāro nozaru prestižu ir pazeminājusi vispārējā pēdējo desmitgažu tiekšanās uz praktiska labuma gūšanu visās dzīves jomās, arī zinātnē par galvenajām tiek uzskatītas tikai tās sfēras, kas ražo naudu, nevis rada zināšanas.

"Akadēmijām" būtu jābūt kā nepragmatisko vērtību cietoksnim, kas aizstāv iedziļināšanos, zināšanu pamatīgumu un kritisko domāšanu. Tās ir laikietilpīgas nodarbes, ne visiem viegli saprotamas, taču nebūt neizslēdz radošu pieeju un aizrautību.

 

Domāšanas pieturpunkti

Izstāde par galveno vienojošo dzinuli pasludina "procesu kā procesu", tādēļ tajā ir daudz darbu, kas vēl nav pabeigti, tiek veidoti vai izmainās norises laikā. Vairāki darbi akcentē pašu nenoteiktību kā laika brīdi, uz to tiek norādīts caur darbnīcas, skiču u. tml. atribūtu metaforām. Izstādes centrā ir tas, kas notiek tagad, – tēmas, paņēmieni, kas jaunajiem autoriem šķiet interesanti un netiek ierobežoti ar kādu specifisku virstēmu.

Līdzīga konceptuālā nostāja raksturīga arī iepriekš minētajām studentu lielizstādēm, atsakoties no naratīvu veidošanas un norādot, ka darbi runā paši par sevi. Šī pozīcija, ko var raksturot kā "māksla ir tikai māksla", rada iespaidu par nedrošību, vairīšanos domāt par sarežģītākiem uzstādījumiem. Māksliniecisko prakšu eksponēšana un aplūkošana ārpus jebkādiem konceptuāliem rāmjiem Latvijas mākslas vidē šķiet kļuvusi tik pašsaprotama, ka pamazām izzūd vizuālās mākslas intelektuālais potenciāls operēt ar ko vairāk par acīmredzamo.

"Beztēmu" izstādes neļauj attīstīties mākslai, kas piedāvātu idejiski oriģinālus skatpunktus un jaunus domu pavedienus, – ja vienojamies, ka māksla ir domāšana, nevis amatniecība, izstādei jāmāk atklāt domu procesu, tās svarīgākos pieturpunktus, sasaisti ar kultūras orientācijām, tradīcijām, to kritiku utt.

Brīvs radošums kā "nopietnā" akadēmiskuma pretstats izstādē izpaužas, ļaujot studentiem radīt un darīt to, kas interesē viņus pašus. Bez piesaistes tam, ko no viņiem gaida sabiedrība vai kādu iespaidu radījuši iepriekšējie darbi. Scenogrāfiskā izkārtojuma līmenī izstādes aplūkošana prasa nemitīgu koncentrēšanos, jo daudzi eksponāti savstarpēji pārklājas un ir izvietoti mazliet par ciešu cits citam blakus, tādēļ bieži nevar saprast, kura anotācija attiecas uz konkrēto darbu, kur beidzas viens darbs un sākas nākamais (te ļoti noderētu izmantotās tehnikas norādīšana). Kopumā jaunizveidotās divstāvīgās koka konstrukcijas šķiet veiksmīgs risinājums tik daudzskaitlīgai un telpiski izplūdušai, efemērai ekspozīcijai, sevišķi ņemot vērā, ka plašās Arsenāla telpas bieži ir grūti pielāgojamas jaunu ekspozīciju veidošanai.

Cenšoties definēt dominējošās noskaņas, nevar nepamanīt, ka ir daudz pašironisku darbu, kas koķetē ar provokatīviem jautājumiem par to, vai redzamais vispār ir māksla, it kā vairoties sevis radīto tik viennozīmīgi identificēt kā mākslinieciski nopietnu žestu. Šajā ziņā gribas izcelt Andra Kaļiņina darbus: viņš dažādos veidos pierakstījis savu vārdu un uzvārdu, ironizējot par autora kultu mākslas vēsturē un arī mūsdienu slavenību industrijā, kā arī burtiskojot domu, ka mākslas darba vienīgais saturs ir autora personība – nekas cits bez vārda viņa darbos netiek attēlots. Mākslinieka sociālās un individuālās lomas pārklāšanās apspēlēta arī Annas Malickas videodarbā Kanapē maizītes, kura anotācijā autore norāda, ka vēlas būt "ne tikai laba māksliniece, bet arī laba saimniece".

 

Spilgtākais rokraksts

Plašu ažiotāžu dzeltenajā presē un to patērētāju prātos izraisīja mākslinieces Ances Vilnītes skūpsta performance izstādes atklāšanas vakarā. Tas liek aizdomāties par plašākas sabiedrības attiecībām ar mākslu – kādēļ mākslas augstvērtību un neaizskaramību šādu, pat visnotaļ mērenu provokāciju gadījumā visaktīvāk metas aizstāvēt tie, kuri ikdienā par mākslu neinteresējas vispār? Mākslai būtu jābūt mietpilsonības pretstatam, nevis jāizpatīk tās gaumei.

Priecē, ka sievietes ķermeņa un seksualitātes refleksijas caur mazliet griezīgu ironiju parādās arī citos izstādes darbos, aicinot lauzt stereotipus gan par sievietēm māksliniecēm, gan ķermeņa skaistumu un pareizību, kas lielā mērā tradicionāli saistās ar "akadēmisku" mākslu. Starp citu, šajā izstādē kārtējo reizi pamanu, ka jaunās paaudzes kontekstā spilgtākais rokraksts, provokācijas, robežu pārkāpšana raksturīga tieši sieviešu darbiem.

 

Tapšanas process

Izstādes uzsvars uz akadēmijas izglītību kā procesu atspoguļojas daudzos performatīvos darbos, piemēram, Alises Sondõres un Rūdolfa Štamera Svalkā – izstādes norises laikā tiek saplēstas šādu pašu nosaukumu nesošās Ikea dizaina līnijas glāzes, tādējādi tās tiek pārstrādātas laimē, jo, kā zināms, trauki plīst uz laimi. Ikea kā visaptverošas masu dizaina standartizācijas simbols kritizēts arī Miķeļa Mūrnieka asprātīgajā instalācijā 37163301000, kurā ar instrukcijas palīdzību apmeklētājiem ļauts atkārtot darba konstruēšanas gaitu un pašiem kļūt par māksliniekiem. Procesualitāte kā zemtekstuāla izstādes virstēma uzsver, ka studenti atrodas mākslinieciskās attīstības ceļā un tapšanas procesā.

Kopumā dominē telpas, priekšmetu instalācijas, taču priecē, ka vairāk ir manāmas sociālas ievirzes refleksijas par apkārtējā realitātē notiekošo, vienlaikus netiek zaudēta atraktivitāte – virmo idejas un entuziasms, nevis stereotipi par ikdienas dīvainībām. Tie ir centieni fiksēt radošās enerģijas neapvaldītību, dinamiku, tiesa, vairākos darbos šī nepabeigtība un rotaļība kļūst nedaudz infantila, piemēram, darbā, kurš aicina apskaut krēslu.

Akadēmijas uzdevums ir sniegt radīšanas instrumentus, iemācīt pamata iemaņas, kas jaunajiem māksliniekiem ļauj vaļu radošajai brīvībai. Darbus pavadošajos tekstos nav norādīts ne to autoru dzimšanas gads, ne pārstāvētā nodaļa vai sagatavotības pakāpe (kurss). Izstādes kurators Ojārs Pētersons pieteikts kā izstādes treneris, un viņu droši vien var uzskatīt par nozīmīgāko personu Latvijas mākslas izglītībā pēdējās desmitgadēs.

Šķiet, kā simtgades notikumam izstādei būtu nācis par labu arī plašāk kontekstualizēt šo pēctecības, meistaru un mācekļu tēmu, ne velti vairākos darbos ir manāmas parafrāzes par pasniedzēju darbiem, kas apliecina konkrētās skolas tradīciju nozīmi mākslinieciskās tapšanas procesā. Daļēji šīs funkcijas pilda tematiskie sarunu un diskusiju vakari ar absolventiem, taču akadēmijas simtgade būtu pelnījusi arī kādu paliekošu atskaites un analīzes materiālu. Vietas atmosfēra un laika gars (tos piesaka izstādes teksts) nav tikai mirklīgi fenomeni, tiem piedien arī plašāki pētnieciskie iztirzājumi.

 

Izstāde

Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades ekspozīcija Academia

Izstāžu zālē Arsenāls līdz 17. novembrim

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Sākas gaismas festivāls Staro Rīga(1)

Divpadsmitais starptautiskais gaismas festivāls Staro Rīga norisināsies no 15. līdz 18. novembrim. Tajā būs apskatāmi pavisam 35 mākslas objekti. 22 no tiem ir konkursa komisijas atlasīti mākslinie...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja