Laikmetīgās vēstures muzejs, kas dzimis iztēlē

Igauņi savos muzejos stāsta savu vēsturi līdz pat mūsdienām. Bez apmeklētāja pārliecināšanas par to, cik kurš laiks bijis labs vai slikts, pareizs vai nepareizs. Un cilvēkiem patīk. Viņi ar interesi aplūko 50.to gadu dzīvokļa iekārtojumu vai bildes no kādām kolhoznieku ballēm. Latvijā šis laiks tiek noliegts un muzejos noklusēts. It kā šo gadu nebūtu bijis. Pat Nacionālajā mākslas muzejā tas pārstāvēts skopi un vienpusīgi.

es esmu bijusi daudzos muzejos, bet rakstā minētais Bonnas muzejs ir viena no izcilākajām un prātā paliekošajām muzeju pieredzēm. Tieši ar to, ka tiek stāstīts stāsts un eksponāti šo stāstu tikai ilustrē, nevis otrādi - muzejs piebāzts ar lietām, pie kurām piekarināti gari, neinteresanti, zinātniski un sausi apraksti. Latvijā vispār ir problēmas ar 20. gadsimta vēsturi muzejos. Ir tikai okupācijas naratīvs, Sibīrijas naratīvs, bet nav sadzīves un normalitātes naratīva par laiku no 1945. gada līdz mūsdienām. Citādi ir Igaunijas muzejos.