Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Piektdiena, 26. aprīlis
Rūsiņš, Sandris, Alīna

No Dienas arhīva. Ilmārs Blumbergs. Māksla necieš paviršību

Pēc ilgstošas cīņas ar smagu slimību 72 gadu vecumā mūžībā aizgājis mākslinieks Ilmārs Blumbergs, 18. februārī informēja viņa tuvinieki.

Normunda Naumaņa raksts par mākslinieka Ilmāra Blumberga personālizstādi Es nemiršu 2013. gada augustā publicēts izdevumā Kultūras Diena.

Ja neizdodas darbs, nemīlu nevienu, ja izdodas – mīlu visus! Ilmārs Blumbergs atklāj savu personālizstādi Es nemiršu

Es varbūt gribētu citādi, pavisam citādi, bet es neprotu, man nesanāk – vēl un vēlreiz atkārto mākslinieks Ilmārs Blumbergs, un šis refrēns kļūst teju izmisīgs. Viņš maigi paņem mani aiz rokas (vai man tikai tā šķiet?) un gluži kā Pāns vai Mīnotaurs ieved savā labirintā. Eju sienas, kas – es aizžmiedzu acis – man likās notašķītas asinīm, patiesībā ir vēsi sarkanā krāsā, ko var dēvēt par sārtu. Mākslinieki gan jau zina, kā precīzi sauc šo toni, ar kuru Blumbergs atļāvies noklāt visu izstādes Es nemiršu ceļu. Mums ir mācīts, ka pasaulē eksistē septiņas pamatkrāsas (Dievs radīja pasauli septiņās dienās un varbūt deva katrai savu krāsu), citi apgalvo, ka pamatkrāsas ir tikai trīs. Savukārt daudziem pazīstamais skunstnieks Rafaēls saskaitīja, ka viņš redz un spēj atšķirt vismaz 2318 krāsu toņus.

Dīvaini, spriežu, ekspozīcijas Es nemiršu zālēs sarkanās sienas nebiedē, pat nomierina, bet, johaidī, pa kuru laiku – viss šis dabūts gatavs, uz pekām? Cilvēka Blumberga darba spējas ir maniakālas, cita vārda man nav.

Darbu ir daudz. Ļoti. Nepaspējis apjēgt, pa kuru laiku Ilmārs tos rada, tieku iesviests krāsu un tēlu orģijas pašā speltē. Blumbergs neliekas mierā un vēsta pie auss, kas tieši tur redzams. Šī ekskursija mākslinieka komentāru pavadījumā ir pagodinoša un nogurdinoša. Nē, viņš nemaz nav mākslinieks, viņš ir režisors, un, tāpat kā pa dienai, pa sekundei režisēdams savu dzīvi, viņš cenšas sarežisēt arī manu izstādē pavadīto laiku. Bez kompromisiem un godīgi. Literāri? Jā, protams, bet vai tad katra laba mākslas manta nav sevī paslēpts jaudīgs stāsts. Vienreiz – par to, kas tieši bildē ir redzams, kas ticis domāts. Citreiz – kā viss ir tapis gatavs, kā klāts lazējums, kā šķīdināta eļļas krāsa vai tempera, kā mērcēts ūdenī vai tintē un tušā vai ūdenskrāsās (jā, jā, zinu – akvarelī) ziloņa papīrs, nu, tas biezais, bet brīnišķi čaukstošais rokas lējuma papīrs, kuru Ilmārs nopirka Parīzē, kad Venēcija bija noslīkusi, bet Rīga izsalkusi.

Šīs izstādes fiziskā pievārēšana vien jau ir smags darbs – darbu ir, šķiet, pulkāk par 200, un tad vēl tas pateicībā lūdzošais melnais milzu stāvs, kas sagaida Arsenāla foajē katru un, atļauju neprasot, noper tevi ar rožukroni – dzeloņdrāšu kaudzi, skaidri gaiši pavēstot: bērniņ, tu te neesi spēlēties aicināts. Jo Ilmārs ir okupējis visu. Visu izstāžu platību, trešā stāva grafikas kabinetu ar septiņām vai trīspadsmit sarkanmelnām grāmatām ("Zini, visā Rīgā ne par naudu, ne par ko citu nevarējām sameklēt divas melnas senegāliešu sievietes, kas būtu ar mieru uz izstādes laiku tās grāmatas šķirstīt…"), kurās vērojama zīmējuma, akvarelējuma un paša Ilmāra ģenēze no mūzikas gara. Kants vai kāds līdzīgs plānprātiņš šajā brīdī smejas tūkstoš ērģeļu simttūkstoš stabulēs.

Dokumentāla atkāpe nr. 1. Datēta ar 2013. gada 10. augustu. N. N. vēstule I. B.

Juhū! Grāmata šausmīgi interesanta (uz izstādes Es nemiršu atklāšanu tiek laista klajā Anitas Vanagas 235 lappušu grāmata Es nemiršu – N. N.), laba poligrāfija, un Guntars Sietiņš pareizos burtus izvēlējies tekstam – acij ērti lasīt... Pagaidām nekādus "brīnumus" par teātra lietām Vanaga nav sarakstījusi. Šis izdevums prasās pēc rūpīgākas recenzijas (to liksim Teātra Vēstneša 3. numurā, kas būs veltīts vizualitātei un Andra Freiberga jubilejai arī – paga, jums abiem tak šogad apaļās 70 un 75, jā?). Labi, neapnikšu ar banāliem komplimentiem…

Ilmār, ja vien tev iespēja, lūdzu, atbildi man uz šādiem jautājumiem.

1. Tavos darbos bieži lietotais sauklis "Viss ir viens" – vai nešķiet, ka cilvēki dzīvē izmisīgi cenšas to apgāzt? Nodala – te ir mana sociālā loma, te es mākslinieks, te – tikai cilvēks, kam nekas grēcīgs nav svešs, te – seksuālais dzzzzzīvnieks, te – smalkais intelektuālis.... Tu pats arī vakar provēji atšķirt: mākslinieks es esmu viens, bet cilvēks – varbūt pavisam cits (un ne viss, ko tu gribi kā cilvēks, ir tas, ko tu spējot kā mākslinieks). Ko tu man atbildētu? Iebilstu?

I. B. Te runa par pretējībām. Esmu pārliecināts, veselums rodas no pretējībām. Neprecīzi saku, veselums ir pretējības. Tāpat kā gleznā. Tāpēc tā nepabeigtība ir vajadzīga. Nepabeigtībai laiks vajadzīgs. Lai atrastu negaidītāko, neparedzamo. Viss ir viens ir laiks.

2. Kas ir vislielākais pazemojums, ko var nodarīt cilvēkam?

I. B. Nezinu.

3. Māksliniekam?

I. B. Tiešām nezinu.

4. Kas tev ir vislielākais brīnums (aiz piedzimšanas un nāves), ar ko esi saskāries?

I. B. Lielākais brīnums, kad dienas beigās, apskatoties uz zīmējumu, tu saproti, ka darbs ir iznācis, un neatceries, kā tas ir noticis!

5. Vai tu vari droši teikt, ka mīli cilvēkus?

I. B. Ha, ja neizdodas darbs, nemīlu nevienu, ja izdodas – mīlu visus!

6. Tu tagad biežāk nekā jaunībā domā par to, kas ir "aiz dzīves", kas būs "pēc tam"?

I. B. Cenšos domāt tikai par vienu lietu. Pēdējos gadus. Jā, pēdējos gadus domāju tikai par šo izstādi. Tikai par to. Jebkuru brīdi. Mazāk lasīt, mazāk skatīties, mazāk ļaut ārpusei sevi ietekmēt. Nerunāt ar citiem par izstādi! Tas palīdz. Kaut kas atrodas.

7. Vai esi/sajūties vientuļš kā mākslinieks?

I. B. Kā var būt vientuļš, ja kaut reizi dzīvē ir izdevies uzzīmēt aci! Izdošanās sajūta vieno ar visiem! Ņem par labu.

Dokumentāla atkāpe nr. 2. Datēta ar bezgalību. Dažādu laiku dienasgrāmatu piezīmes

I. B. Jā, grāmatās tīmeklis, kas visu apņem un sažņaudz, ir mīlestība. Tā nav viennozīmīga. Tā ir pati mainība. Reiz Māra Ķimele kādā sarunā, strādājot pie Aīdas, sacīja: "Ir dzimumdziņa, ir iemīlēšanās, ir mīlestība." Precīzi teikts. Mīlestība ir ļoti, ļoti personiska lieta. Vērts ir zīmēt tikai to, kas atklāj ko personisku par sevi.

N. N. Mani šokēja, ka Ilmārs savam aizsaulē aizklīdušajam tēvam veltītajā izstādē Pelēkie darbi (galerija Daugava, 1998) zāles centrā noguldījis lielu, melnu izmisumā brēcoša cilvēka figūru/siluetu. Tik nekautrīgs sāpju demonstrējums, ka nokaunos es. Paiet diennakts, un es saprotu, ka Blumbergs ir vienīgais latviešu mākslinieks, kas pielīdzināms dižākajam no dižākajiem (patiesībā pēc puskoka impresionista Tērnera – vienīgajam dižajam meistaram angļu XX gadsimta mākslā, jo Demjenu Hērstu taču neuzskatīsi par mākslinieku, veiklu pī-ār atrakcionistu) – Frānsisam Bēkonam. Pat darbu motīvi, tēmas, situācijas, reizēm pat seju izteiksmes sakrīt! Melnā Blumberga figūra kliedz sāpēs, tāpat kā Bēkona pāvests vai tas puskautais cilvēka stumbenis, kas karājas Vatikānā. Kā man agrāk nebija ienācis prātā, ka ne jau laime vieno cilvēci, bet sāpes. Par zudušo laiku, cilvēkiem, kultūru. Kāds es esmu barbars.

Laima Slava. Melnas laivas, pusnogrimušas gondolas. Gondolu līkie purni stāvus gaisā lagūnas ūdeņos, un no atmiņas nez kā iznirst tuksneša senatnīgie stāvkapi – kā sakaltušas, skulpturālas mūmijas tie atsedzas, smilšu jūrai pavirzoties kādu gadsimtu tālāk. Ūdens sanesas – smiltis, aļģes, mirušu naktstauriņu spārni un lapseņu dzelt vairs nespējīgie vēderi. Miglā irstošas figūru ēnas. Kailas pēdas – nojauta par lūgsnu. Pērles un koraļļi, masku zelts un papjēmašē līķa bālums. Lagūnas klusais svins ar pāris punktiņiem tālumā. Spokaini tēli vecās istabās. Skaista sieviete. Dzīves laiva Augstākā rokās.

Dzīvības organikas noslēpums. Gļotains, recekļains, viegli derdzīgs un suģestējošs reizē. Plūdu sindroms allaž kādā uztveres acu kaktiņā. Laicīgie dubļi, vecas, nokalpojušas miesas, uguns, kas tevī un dedzina līdz pēdējai dvašai. Pelni, pīšļi, un nekā vairs nav.

Vai tiešām?

Eksistenciālu baiļu uzplaucēti simboli, kas pārtop krāšņos, dievišķo melu saudzējošo tvērienu, rituālu letarģisko anestēziju iedarbināt gatavos mākslas darbos.

(Mākslas zinātniece Laima Slava par Ilmāra Blumberga Venēcijas grāmatām.)

N. N. Precīzāk nevaru pateikt par Laimu. Ilmāra māksla ir dīvaina tajā ziņā, ka spēj būt vienlaikus gan jutekliska, gan atbaidoša, gan apsēsta ar erotismu, gan fizioloģiski tik pirmatnēja, it kā no zemes dzīlēm uz Blumberga audekliem/kartoniem/lapām likteņa nenovēršamībā lauztos visādi htoniski mošķi, pirmbūtnes, radības, kas mājoja uz Zemes un kosmosā, vēl ilgi pirms te uzradās Homo sapiens, homo ludens ar savu garlaicīgo cogito, ergo sum.

Dokumentāla atkāpe nr. 3. Tepat un tagad

I. B. Un tad mēs tur dzīvojām. 1951., 1952., 1953. gads. Kopā nepilnus divus gadus. 1953. gada 5. martā nomira Staļins. Tas nozīmēja pārmaiņas. Visi runāja, ka būs reabilitācija. Mamma 1953. gada decembrī veda mani uz Rīgu, lai es varētu mācīties Rīgā, bet pati atgriezās pie vīra. Viņa trešo reizi brauca uz Sibīriju pie tēva. No šodienas skatoties, tas bija bezjēdzīgi. Jo mammai vēderā bija mana māsa. Lūcija piedzima Tjuhtetā 1954. gada 8. augustā. Septiņas dienas braucot atpakaļ uz Rīgu, māsa saslima ar reklinghauzenu, jo mammai nebija piena krūtīs un viņa baroja māsu ar iebiezināto pienu. Braukt ar bērnu vēderā, vest mani uz Rīgu, braukt atpakaļ pie tēva? Liekas absurdi. Kad es mātei jautāju – kāpēc? – viņa teica – es tēvu ļoti mīlēju.

(No grāmatas Es nemiršu, 31. lpp.)

I. B. Skolā ziemās Sibīrijā galvenais bija izturēt, nociesties un neapkakāties. Jo mazmājiņa skolā bija viena, bērnu – daudz. Mērķis – tikai neapkakāties.

I. B. Tu tiešām dzīvo Jumāras ielā 1–26?

N. N. Jā. Un kas?

I. B. Es tur esmu pavadījis savas bērnības un jaunības labākos un arī bēdīgākos laikus. Tajā mazajā meitas istabiņā vienpadsmit skaistākās Rīgas Modeļu nama meitenes ir satilpušas, tu vari iedomāties? Tad es jau lietišķajos, nē, akadēmijā mācījos. Vienpadsmit skaistākās – Baiba, Asnāte, Ieva, Regīna… Lai netraucētu vecākus, viņas, tās manas sievietes, klauvēja pie tās sienas uz trepēm…

N. N. Tur tiešām ir izcila dzirdamība, Ilmār! Jā…

I. B. Un tad vēl, iedomājies, es kā mazs puika braucu ar to pedāļu minamo mašīnu…

N. N. Atceros, atceros, man arī tāda bija – tētis man nopirka sešdesmitajos, visiem puikām pogas izgriezu, šie kunkstēja zaļi aiz skaudības (šai brīdī es jau spiedzu sajūsmīgi falsetā, bet varbūt tikai izlikās…)

I. B. …pa Jumāras ielu pēc štopkūkām pie onkuļa Teobalda. No pirmā nama pa ielu pakš-pakš-pakš ar kājminamo auto līdz otram ielas galam un tad ar kūkām mašīnā atpakaļ. Dikti lepns biju.

Lūgums – saudzēt putekļus

Ilmārs Blumbergs ir Latvijā pazīstams mākslinieks. Fakts. Multimākslinieks, kura interešu sfērās ir (hronoloģiskā secībā) lietišķā daiļamatniecība, scenogrāfija, grafika, grāmatu ilustrācija, plakātu māksla, glezniecība, instalācijas, kino, un rezumējot – miljoniem vizuālu tēlu dzemdēšana no sapņiem, meliem, fantāzijas un dzīves. Jau bez dažiem sprīžiem septiņdesmit gadu ilgumā.

Izstāde Es nemiršu, kura ir iespējama, tikai pateicoties mākslinieka gribai, Dieva dāvātai veselībai un Valērija Belokoņa privātam dāsnam finansiālajam atbalstam, ir sava veida rezumējums kāda pārsteidzoši bagāta mūža biogrāfijai, tēlos ietērpts CV, kurā nozīmīgs ir katrs sīkums. Putekļi ir mākslinieku draugi, teicis Pikaso. Ilmārs ir vienisprātis. Jo putekļos ir paslēpts gaismas zelts.

Lūgums – saudzēt putekļus un aplūkot tos uzmanīgi. Gan trausluma dēļ, gan tāpēc, ka gars prasa koncentrēšanos. Citādi – līs asinis, un spoža gaisma aizmiglos saprātu. Māksla necieš paviršību. Mākslas melnā figūra pazemīgi gaida kalpotājus.

Ak jā, leģendārajā Pītera Grīneveja filmā Zīmētāja kontrakts Augstākās patiesības noslēpums bija atrodams zivs vēderā. Cerams, ka tie, kuri dosies uz Ilmāra Blumberga grandiozo personālizstādi, zina, ko nozīmē zivs. Vismaz kristietībā.

Top komentāri

zahars
z
Vienmēr viņu apbrīnoju. Bieži meistaru pamanīju, kad viņš ar slēpēm padusē devās Biķernieku meža virzienā. Viņa darbnīca bija netālu no tās vietas, kur es pusaudžu gados bezdarbībā švīkāju asfaltu. Tāds lakonisks profils. Viņa izskatā , gaitā pārsteidza fokuss uz galveno, pat vizuāla formas tīrība, nekā lieka. Vēlāk darbos fascinēja iekšējā brīvība, klusuma, nenovēršamas traģikas sajūta, vilinoša spēja dzīvot un radīt kaut kādā viņam vien zināmā paralēlā pasaulē.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja