Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +6 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 2. aprīlis
Irmgarde, Daiva

Tas sajūsmina un biedē. Lomu spēle, kas palīdz atbrīvoties no traumām

Šajā atrakciju parkā piepildās vēlēšanās, un te var iestrēgt uz mūžu. Mūsdienu izcilākais operas režisors Dmitrijs Čerņakovs Maskavas Lielajā teātrī iestudējis Nikolaja Rimska-Korsakova Sadko.

Režisora Dmitrija Čerņakova un diriģenta Timura Zangijeva veidotais operas Sadko jauniestudējums ir Maskavas Lielā teātra 2019./2020. gada sezonas ambiciozākais projekts, kas jau ir izraisījis starptautisku rezonansi. Nikolaja Rimska-Korsakova Sadko ir monumentāls, kolorīts muzikālā teātra darbs septiņās ainās, operas saknes ir meklējamas senkrievu biļinās. Titulvaronis ir gusļu spēlmanis no Novgorodas. Viņam ir sieva Ļubava, taču Sadko visu aizmirst, iemīloties daiļajā jūras valdnieka meitā Volhovā, kura viņam atklāj triju zelta zivtiņu, bagātības un laimes noslēpumu. 

Kāpēc visi mani pamet?

"Es neticu pasakām, un man, saskaroties ar tādu materiālu kā Rimska-Korsakova operas Pasaka par caru Saltanu un Sadko, rodas jautājums: kā to padarīt ticamu?" saka režisors Dmitrijs Čerņakovs. "Pavisam atteikties no teiksmainības nav iespējams, jo tā ir šo darbu pamatā. Ja to burtiski pārceltu mūsdienu realitātē, tā izskatītos neadekvāti un zaudētu organiskumu. Mans uzdevums ir attālināties no pasakas un paskatīties uz to no malas, saprast, par ko tā šodien varētu pārvērsties, un atrast piemērotu okulāru," piebilst režisors.

Visi Dmitrija Čerņakova iestudējumi vēsta par mūsdienu cilvēkiem, un Sadko nav izņēmums. Meistara vērienīgā izrāde Maskavas Lielajā teātrī atgādina postheroisku krievu komiksu, kurā ir uzkrāta vairāku gadsimtu pieredze. Šis komikss ir satraucošs un mierinošs, arhaisks un laikmetīgs, nopietns un naivs, skaists un eklektisks, lakonisks un pārmērīgs, un kā visi labākie Dmitrija Čerņakova projekti, kuros ir nevainojami uzbūvēta koncepcija un struktūra, Sadko iedarbojas emocionāli tieši.    

Jaunās izrādes darbības vieta – atrakciju parks, kurā piepildās vēlēšanās. Šeit nonāk trīs mūsdienu cilvēki – vīrietis un divas sievietes. Viņi par šo pakalpojumu ir samaksājuši, viņiem ir jātiek vaļā no problēmām un jāīsteno vēlmes. Videointervijā, kas tiek demonstrēta uz lielā ekrāna, pirms sāk skanēt Sadko mūzika, visi trīs atbild uz dažiem testa jautājumiem. Kā jūs jūtaties? Vai jums ir nerealizēts potenciāls? Vai jūs bieži apvainojaties? No kā jums ir bail? 

Vīrietim ekrānā ir bail pazaudēties, bail no pūļa. Viņš ļoti samulst, kad tiek uzdots jautājums, vai viņš ir veiksmīgs cilvēks un vai viņš ir populārs sieviešu vidū. Taču viņš gribētu kļūt par biļinu varoni – viņaprāt, teikās ir dziļums un jēga, tajās ir varoņi, kuru tagad vairs nav. Pirmā no divām sievietēm stāsta, ka viņas dzīvē viss ir labi, taču viņa labprāt iedegtos mīlestībā – tā, lai galva griežas. Otra sieviete ir nervoza un frustrēta, viņu nodarbina jautājums – kāpēc es vienmēr palieku viena? Kāpēc visi mani pamet?

Šie cilvēki – neatkarīgi cits no cita – dodas uz atrakciju parku, kurā notiek utopiska biļinu rekonstrukcija, atdzīvojas pasaku varoņi un autentiska folkloras vide. Tur viņiem lemts satikties: senkrievu disnejlendā viņi iesaistās lomu spēlē, lai atbrīvotos no savām traumām un piepildītu vēlēšanās. Vīrietis pārvēršas par Sadko, pirmā sieviete – par skaistuli Volhovu, otrā – par Sadko sievu Ļubavu. Taču iedzīvošanās tēlā kļūst par smagu pārbaudījumu vīrieša psihei, un "iniciācijas process" kļūst bīstams: realitātes un spēles robežas parka apmeklētājam izzūd, savukārt sievietes savās lomās jūtas pārliecinošāk.           

Līdzīgu gājienu – lomu spēle kā psiholoģiski ārstniecisks eksperiments, terapija, rehabilitācija, aizbēgšana citā realitātē, eskeipisms – režisors Dmitrijs Čerņakovs jau ir izmantojis daudzos klasikas iestudējumos. 
 
Fizioloģiska bauda

"Jebkurš laikmetīgs iestudējums strādā ar jēgas slāņiem. Izrāde ir saruna, kurā piedalās opera, teātris, visi mākslinieki un es. Mēs sarunājamies ar skatītāju. Man ir jāzina, ar ko es pie viņa nāku. Man ir jāpasaka kaut kas jauns un vērtīgs, lai cilvēks zālē saprastu – jā, tas ir būtiski," uzsver Dmitrijs Čerņakovs.

"Kad klausos Sadko mūziku, lai kur es tajā brīdī atrastos – uz ielas, vilcienā vai lidmašīnā –, es gūstu fizioloģisku baudu no šīs skaņu vides. Daudz kas mani sajūsmina, bet arī biedē. Man ir tāds netikums – es visu apšaubu un nekam neuzticos. Kad gatavoju izrādi, cenšos izjaukt darbu pa detaļām, jo man vajag visu saprast. Ja es kaut ko lasu un uzzinu par komponista iecerēm no viņa vēstulēm, dienasgrāmatām vai komentāriem, tas ne vienmēr palīdz, jo tagad mēs citādi skatāmies uz lietām. Ir pagājis daudz gadu, mums ir pavisam cita vizuālā un teatrālā kultūra."

Sadko ir piektā Rimska-Korsakova opera Dmitrija Čerņakova biogrāfijā – iepriekš tapusi Pasaka par neredzamo pilsētu Kitežu un jaunavu Fevroniju Sanktpēterburgā un Amsterdamā, Cara līgava Berlīnē, Sniegbaltīte Parīzē un Pasaka par caru Saltanu Briselē. Dmitrijs Čerņakovs cer, ka būs arī sestā un septītā Rimska-Korsakova opera – viņš vēlētos iestudēt Maija nakti un Mladu. Šis komponists režisoram ir tuvs un interesants, taču ārpus Krievijas Rimskis-Korsakovs nav pārāk plaši pazīstams, tāpēc Dmitrijs Čerņakovs vēlas iepazīstināt Rietumu publiku ar viņa daiļradi un pierādīt, ka autora operas ir nevis eksotiski darbi, bet šedevri. Viņam tas izdodas: visi mākslinieka veidotie Rimska-Korsakova operu iestudējumi Eiropas teātros guvuši kritiķu un skatītāju atsaucību.    

Opera Sadko komponēta 1896. gadā. To noraidīja Sanktpēterburgas Marijas teātris (imperators Nikolajs II esot teicis, ka Sadko vietā vajadzētu piemeklēt "kaut ko jautrāku"), un Sadko pirmizrāde notika 1897. gada nogalē mecenāta Savas Mamontova privātajā operteātrī Maskavā. Taču jau drīz savā repertuārā to iekļāva gan Marijas teātris, gan Lielais teātris.   

Laika un estētikas slāņi

Dmitrijs Čerņakovs ir viens no retajiem operas režisoriem, kurš prot lasīt partitūru, un viņš augstu vērtē Sadko kompozicionālo uzbūvi: "Lūkoties šajā muzikālajā kompozīcijā, pētīt to, skatīt to pa daļām – tā ir milzu bauda. Operas kultūrā nezinu nevienu citu XIX gadsimta beigās tapušu darbu, kurā būtu tādi muzikālie risinājumi kā Sadko. Man tas ir modernisma iemiesojums, jo īpaši operas ceturtā aina un kora dziedājumi tajā. Dažus gadus vēlāk tapa Riharda Štrausa Salome un Kloda Debisī Peleass un Melizande – tie jau ir cita laikmeta opusi, bet Rimskis-Korsakovs vēl ar abām kājām stāv XIX gadsimtā, un šajā kontekstā tas ir kolosāls lēciens. Tas, kā Sadko ir uzbūvēts loģiski un muzikāli, ir satriecoši. Man pat ir žēl, ka cilvēkam, kurš klausās šo operu teātrī, nav iespējas aplūkot to kā vāzi vai paklāju muzejā, rūpīgi sekojot katram līkumam, katrai līnijai."

Sadko libretā ir norādīts, ka darbība risinās "pa pusei pasakainā, pa pusei vēsturiskā laikā". "Taču runāt par to, ka opera piedāvā ieskatu Novgorodas republikas pagātnē, ir nedaudz smieklīgi, jo vēsturiskās patiesības ziņā tur viss ir konstruēts, izdomāts," skaidro režisors. Atšķirībā no Rimska-Korsakova operas Sniegbaltīte, kuras pamatā ir Aleksandra Ostrovska luga, Sadko libretu komponists rakstījis pats, izmantojot nevis kādu literāru pirmavotu, bet biļinas. 

"Lielā teātra izrādē ir gan mūsdienu realitāte, gan biļinu pasaule. Ir cilvēks, kurš ir tāds pats kā skatītāji zālē – ar līdzīgām emocijām, bailēm, neapmierinātību, ar visu to, kas mūs pievelk, un ar visu to, kas mūs aizskar. Mēs cenšamies noskaidrot, kā pret viņu izturas pasaku un biļinu pasaule – agresīvi, vilinoši vai kā citādi. Rezultātā rodas vairāki laika un estētikas slāņi," par savu jaunāko darbu stāsta Dmitrijs Čerņakovs.

Šī pasaule jau eksistē

Dmitrijs Čerņakovs ilgstoši veido savu izrāžu scenogrāfiju, jo tā ir nesaraujami saistīta ar režijas zīmējumu. "Esmu pietiekami racionāls, es pārāk nelidinos mākoņos. Cenšos laikus izdomāt visu izrādes mehānismu, visu konstrukciju. Nesaprotu, kā režisori strādā ar māksliniekiem, jo uzskatu scenogrāfiju par neatņemamu režisora darba sastāvdaļu. Man pašam viss ir jāizdomā. Kad sākas mēģinājumi, man ir jāzina, kā viss notiks. Tajā brīdī es vairs nemaldos iztēles labirintos un negaidu iedvesmu. Ja es par kaut ko šaubīšos, labāk nenākšu uz mēģinājumu un paslēpšos skapī. Nevaru nodarboties ar to, kam pats neticu, kas dara mani nelaimīgu. Man vienalga, ko teiks no malas. Esmu slavens ar to, ka teātri ilgi gaida, kad es ieradīšos ar idejām un maketiem, tie zina, ka es kontrolēšu izpildītāju sastāvus un vispār esmu "sarežģīts klients"," savus darbības principus raksturo Dmitrijs Čerņakovs.

Šoreiz režisors nolēmis, ka viņam nav vajadzības no jauna izdomāt pasaku un biļinu pasauli, jo tā jau ir radīta Sadko kanonizētajos iestudējumos: "Šī pasaule jau eksistē, un mēs ņemam to gatavu." Izrādē Dmitrijs Čerņakovs izmanto citātus – ievērojamu teātra mākslinieku Fjodora Fjodorovska, Apolinārija Vasņecova, Ivana Biļibina, Nikolaja Rēriha, Konstantīna Korovina un Vladimira Jegorova skices. Tās galvenokārt radītas XX gs. sākumā un 20. gados tapušajām Sadko izrādēm, savukārt Rēriha iecere plānotajam uzvedumam Londonas Karaliskajā operā tā arī nekad nav tikusi īstenota. Lielā teātra jauniestudējuma veidotāji centušies saglabāt katra mākslinieka stilu, tāpēc par pamatu scenogrāfijai ir izmantotas autorskices, nevis jau gatavu dekorāciju fotogrāfijas. 

Šī grandiozā, klasiskā scenogrāfija palīdz radīt libretā uzburto realitāti, bet tā tiek pasniegta postmoderni, tā teikt, pēdiņās. Visi saprot, ka tā ir izdomāta, mākslīga realitāte un tās saknes ir meklējamas krievu kultūras un teātra tradīcijās. Tā daudz ko izgaismo: kā mūsdienu cilvēks reaģē uz šo vidi, kad tajā nokļūst? Uz ko tā viņu izprovocē?

"Operā esmu pieradis stāstīt ļoti cilvēciskus stāstus, ar lielu psiholoģisma devu. Varoņi neizbēgami kļūst ticami, viņiem ir nepieciešama mūsu līdzjūtība un empātija. Man vajag, lai operas izrādē rastos jauna ticamība, kas ļautu pavisam citādi, ne tā kā līdz šim emocionāli izjust šo mūziku un aptvert to," apgalvo režisors. "Daudzi aspekti, kas ir saistīti ar varoņu raksturiem, tiek pastiprināti: mēs it kā pieslēdzam personāžus pie elektrības vada, un tiem ir spēcīgi jāiedarbojas, lai skatītājs saprastu, kāpēc viņam šis stāsts vispār ir jāzina un kāpēc tas ir svarīgs."

Brīnišķīgais laikmets

Pēc vēsturiskajām skicēm uzbūvētā scenogrāfija izrādē tiek montēta un bīdīta skatītāju acu priekšā – šuves starp operas ainām ir padarītas redzamas, ainu maiņa tiek pieteikta titros kā pāreja nākamajā atrakciju parka paviljonā. Sadko ir ļoti daudz personāžu (korī vien – 120 dziedātāju): visi varoņi, izņemot trīs parka apmeklētājus, ir ģērbušies stilizētos senlaiku kostīmos, vīriešiem ir identiskas bārdas un blondas parūkas, sievietēm – garas bizes. Izrādes starpbrīdī kāds skatītājs saka: uz skatuves notiekošais līdzinās "Purima svinēšanai kādā ebreju ciematā" – tik vitāli, koši un ekscentriski Dmitrija Čerņakova atrakciju parkā izklaidējas Sadko varoņi.  

Katrai ainai ir sava vizuālā valoda. Kičīga krāšņuma apogejs tiek sasniegts sestajā ainā: ar lampiņu virtenēm izrotātajā zemūdens valstībā sākas neprātīgs karnevāls un jūras velšu vodeviļa – dejo zivis, medūzas, astoņkāji, jūraszirdziņi, jūraszvaigznes, jūraseži, gliemeži un citi senkrievu zivju zupas "ingredienti". Viņiem pievienojas Sadko un Volhova, kuri plāno apprecēties. Taču izrāde ir unikāla ar to, ka šo stihisko, nevaldāmo butaforijas triumfu līdzsvaro nepieradināta, nesamākslota emocionalitāte un enerģija. 

Septītajā ainā Sadko attopas tukšā paviljonā – vairs nav nekā, apmeklējuma laiks ir beidzies, Volhova ir pārvērtusies par miglu un upi. Dmitrija Čerņakova versijā sieviete novelk savu skaisto, plandošo kleitu, pārģērbjas kostīmā, paņem savu rozā čemodānu uz riteņiem un aiziet. Pie guļošā Sadko viņa atved Ļubavu, kura arī saprot, ka parks ir jāatstāj. Skatuvi piepilda simtiem parka darbinieku uniformā – viņi vairs netēlo pasakas personāžus. Taču Sadko pieprasa spēles turpinājumu – viņš ir iestrēdzis biļinu "matricā" un atsakās atgriezties realitātē, pamazām uz milzīgās Lielā teātra skatuves no visām pusēm izbrauc iepriekšējo ainu dekorācijas. Skats ir elpu aizraujošs, un Sadko tēls iegūst traģiskas aprises. Vīrietis gribēja kļūt par varoni, bet viņam tas nav sanācis pat lomu spēlē, kas jau ir beigusies. Viņš neko nav sasniedzis. Viņš ir sagrauts, jo nezina, kā dzīvot tālāk. Viņam nav ne mīlestības, ne cerības. 

Līdzīgu konstrukciju piedāvā nesen Rīgā demonstrētā franču režisora Nikolā Bedosa komēdija Brīnišķīgais laikmets/La belle époque (2019): sievas (Fanija Ardāna) padzītais vīrs (Daniels Oteijs), izmantojot vēsturiskas rekonstrukcijas biroja palīdzību, dodas uz 1974. gadu – uz to laimīgo dienu, kad viņš satika nākamo sievu. Viņam par lielu naudu tiek sniegts šis pakalpojums – paviljonā tiek uzbūvēta retrosituācija. Varonis it kā saprot, ka šī ir mākslīgi konstruēta realitāte, taču pamazām pazūd šajā nostalģiskajā, terapeitiskajā fiction/non-fiction spēlē, iemīlas aktrisē, kura tēlo viņa sievu, un nevēlas atgriezties mūsdienās.

Visa elite ir klāt

Dmitrijs Čerņakovs savām izrādēm vienmēr atrod formu, kas atstāj iespaidu gan uz darba saturu, gan uz tā uztveri. Sadko iestudējuma matērijā ir ievīta spēle ar teātra būtību, estētiku un arhetipiem, operas mantojumu un mākslas vēsturi, kā arī tādiem jēdzieniem kā klasika, konservatīvisms un laikmetīgs skatījums. Savukārt režisora skatījums allaž ir mīlestības, cieņas un liriskuma pilns – viņš mīl klasisko operu un piedzīvo iekšējās transformācijas un evolūciju kopā ar varoņiem. Protams, viņam nav sveša ironija un brīžiem arī sarkasms, taču tās ir tikai palīgkrāsas. Daudzi klasiskā mantojuma darbi Dmitrija Čerņakova režijā kļūst par hrestomātiskām aktuālā muzikālā teātra vienībām.     

Dmitrijs Čerņakovs ir ļoti prasīgs pret visiem radošajiem spēkiem, ar kuriem strādā. Sadko viņš ir iestudējis kopā ar talantīgo 26 gadus veco diriģentu Timuru Zangijevu. Režisors ir cītīgi strādājis ar dziedātājiem, un viņu sniegums ir vokāli un dramatiski iedvesmojošs: Sadko dzied tenors Nažmidins Mavļanovs (pirmajā sastāvā) un Ivans Gingazovs (otrajā sastāvā), Volhovu – soprāns Aīda Garifuļina un Nadežda Pavlova, Ļubavu – mecosoprāns Jekaterina Semenčuka un Ksenija Dudņikova.

Nav brīnums, ka Dmitrija Čerņakova pirmizrādes vienmēr pulcē opermākslas eliti – pagājušās nedēļas nogalē Sadko Maskavā klausījās Bavārijas Valsts operas (Minhene) intendants Nikolauss Bahlers, Lionas operas direktors un nākamais Bavārijas Valsts operas intendants Seržs Dornī, Nīderlandes Nacionālās operas (Amsterdama) direktore Sofija de Linta, Ēksanprovansas festivāla mākslinieciskās administrācijas vadītājs un jaunieceltais Reinas Nacionālās operas (Strasbūra, Kolmara, Miluza) ģenerāldirektors Alēns Perū u. c. 

Par sadarbību ar Dmitriju Čerņakovu sapņo labākie operteātri pasaulē, un to vadītāji zina: režisors piedāvās interpretāciju, kura noteikti paliks vēsturē, tas būs patiess, aizraujošs un dinamisks muzikālā teātra notikums, kas uzlabos teātra darbības asinsriti, pamodinās gan māksliniekus, gan skatītājus. 

Sadko pirmizrādē bija klāt slavenākie Krievijas drāmas teātra režijas meistari, kuri ir labi pazīstami Latvijā, – Konstantīns Bogomolovs ar dzīvesbiedri Kseniju Sobčaku un Dmitrijs Krimovs.

Sadko
Diriģents Timurs Zangijevs, režisors Dmitrijs Čerņakovs  
Maskavas Lielajā teātrī 6., 8., 10. maijā
bolshoi.ru

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dailes teātris pieļauj štatu samazināšanu par 10%(3)

Dailes teātris darbu plāno atsākt jūlija beigās vai augusta sākumā, bet patlaban tiek apsvērta iespēja samazināt štatus par ne vairāk kā 10%, aģentūrai LETA pastāstīja Dailes teātra direktors Juris Ža...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja