Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Andra Eglīša izstādes recenzija. Jaunais minimālisms

Andris Eglītis gleznu ciklā Pāreja ir atļāvies it kā vienkārši uzelpot, nevis pūlējies satriekt publiku ar kaut ko jaunu un neredzētu.

Andra Eglīša personālizstādē galerijā Daugava ir aplūkojami ap 20 neliela izmēra kvadrātisku audeklu, kuros iekadrētas gandrīz nemanāmas krāsu pārejas. No pirmā acu uzmetiena izstāde šķiet nelāgi minimālistiska, ja ar to saprotam pārlieku taupīgumu domu un tēlu valodas izmantojumā, kā arī vājos signālus skatītāja prāta un jūtu ierosinājumam uz komunikāciju.

Optiska un estētiska mīkla

Lēni soļojot šurpu turpu gar gleznām un nīgri prātojot, ko lai saku par jaunāko Andra Eglīša darbu sēriju, konstatēju, ka nevilšus esmu sākusi priecāties par vairākām skaistām, uzmanību ievelkošām niansēm – līdzīgi kā laiks mēdz paskriet nemanot, kad ļaujies fascinējošu gaismas un ūdens viļņu spēļu vai gredzena dārgakmens mesto staru vērojumam, arī pie galerijas sienām piekārtie zilpelēkie un oranžīgie audekla taisnstūri dabiskās saules gaismas iespaidā likās gluži kā atdzīvojušies un vedinoši minēt optiskas mīklas. Vispirms apcerēt optiskus, pēc tam estētiskus un filosofiskus jautājumus.

Uzreiz jāatzīst – ja nu kāds man pavisam nezināms gleznotājs būtu šādas koncepcijas izstādes autors, es visdrīzāk nebūtu vis iekļuvusi skatītāju "2. līmenī", proti, jau uzreiz būtu atmetusi ar roku pūliņiem iejusties mākslas darbos saskaņā ar vienmēr noderīgo Roberta Fišera Einfühlung – iejušanās – teoriju, sakot, ka mani tas nespēj uzrunāt, ka tas pārāk tieši atgādina mākslas skolu vingrinājumus u. tml. Tomēr, ja redzēto vērtējam jau daudzkārt un daudzveidīgi sevi pierādījušā gleznotāja Andra Eglīša radošās darbības kontekstā, Pāreju eksponēšana šķiet laba un pareiza tāpēc, ka mākslinieks šajā ciklā ir atļāvies it kā vienkārši uzelpot, nevis pūlējies satriekt publiku ar kaut ko jaunu, neredzētu, turklāt šī elpas atvilkšana ir gleznieciski pilnvērtīga un prieku radoša.

No banālā uz skaisto

Vēl Andris Eglītis ar šo izstādi ir devis mājienu, ka mainīsies – ja reiz pāreja, tad no viena stāvokļa citā, no viena punkta uz otru. Līdz šim viņa darbība saistās galvenokārt ar reālistiskas lielformāta plenēra glezniecības izmirstošo prasmi un tās laikmetīgajām, novatoriskajām interpretācijām darbu ciklos Zem debess juma (2008) un Zemes darbi (2011), spēcīgu ļaušanos vides ietekmei, piemēram, gleznojot gleznas un veidojot instalāciju ar savas lauku zemes dubļiem.

Pēc Purvīša balvas saņemšanas 2013. gadā mākslinieks bieži ir pievērsies un guvis starptautisku ievērību ar antropoloģiski pētnieciskām, interaktīvām vides instalācijām, būvētām kopā ar dzīvesbiedri mākslinieci Katrīnu Neiburgu. 2014. gada pavasarī pēc studijām Augstākajā mākslu institūtā HISK Gentē viņš galerijā Alma izstādīja abstraktus telpiskus darbus konstruktīvisma garā ar netiešu atsauci uz Vladimira Tatļina stūra kontrreljefiem, izstādi nosaucot Netīrais modernisms. Komentējot to, mākslinieks izteicās, ka, skatoties uz nošņurkušajiem stūriem paša darbnīcā, viņš ir ieraudzījis brīnišķīgas abstraktu formu kompozīcijas. Acīmredzot vēl brīnišķīgākas un vēl abstraktākas kompozīcijas viņš ir ieraudzījis debesīs, varētu minēt izstādes Pāreja skatītājs.

Ne tik sen – pirms 100 gadiem –, droši vien esot uz līdzīga viļņa, savas domas formulēja tāds vieds domātājs un gleznotājs kā Vasilijs Kandinskis. Grāmatā Par garīgumu mākslā (1912) viņš raksta: "Zilais kā pilnībā pretēja kustība bremzē dzelteno. Tas turpinās līdz brīdim, kad, no jauna pievienojot zilo, abas pretēji virzītās kustības viena otru iznīcina un iestājas pilnīgs miers." Vasilijs Kandinskis krāsu dzirdēja kā dvēseles vibrācijas radošu skaņu un kompozīciju uztvēra kā krāsu laukumu cīņu. Mākslu viņš sauca par vienīgo valodu, kurā runājot ir iespējams sagādāt dvēselei dienišķo maizi.

Savukārt Andris Eglītis izstādes pieteikumā runā par pārejām, kas ".. nemitīgi darbojas turp un atpakaļ abos virzienos bez apstājas un iespējas precīzi pateikt, kurā pārejas punktā mēs atrodamies", par pārejām no plaknes uz telpu, no priekšmetiskā uz abstrakto, no banālā uz skaisto, no mehāniska izstrādājuma uz rokas un acs jutīgumā balstītu veidojumu. Tā nu sanāk, ka Andra Eglīša it kā vēsi konceptuālā izstāde visai smalkā un prasmīgā veidā apliecina glezniecības kā valodas pašpietiekamību un aktualitāti, ar minimāliem līdzekļiem un vieglumu risinot neierobežotu jautājumu loku un pabarojot dvēseles.

Andris Eglītis

Personālizstāde Pāreja

Galerijā Daugava (Ausekļa iela 1)

Līdz 1. oktobrim 

Top komentāri

Juhans
J
Nemaz(ām) nebija nekur jājiet, paskatījos uz bildi tepatās un momentāli iegāju no piektā līmeņa septītajā.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Boļeslavs Voļaks (21.11.1944.–30.05.2020.)

Trīsdesmitā maija rītā mūžībā aizgāja Boļeslavs Voļaks – LNSO goda mūziķis, ilggadējs trombonists un trombonu grupas koncertmeistars, jauno mūziķu aktīvs audzinātājs, starptautiskais meist...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja