Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Divupe Harkivas apgabalā

Rakstnieka Serhija Žadana Mezopotāmija ir grāmata par pilsētu un valsti, kas pastāv kaut kur starp pagājušā gadsimta 80. gadiem un mūsdienām

Ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana pirmā latviski tulkotā grāmata Džezs pār Donbasu (oriģinālā Vorošilovgrada, latv. 2016) daļai lasītāju bija vienlaikus jūsminošs atklājums un šoka terapija par to, kā iespējams skarbu tematiku apvienot ar liriskiem dziļurbumiem. Autora otrs Latvijas dienasgaismu ieraudzījušais darbs Mezopotāmija šo efektu atkārto vēl daudz intensīvāk.

 

Sarunas vilciena kupejā

Kas ir Mezopotāmija? Tā ir grāmata par pilsētu un valsti, kas pastāv nenoteiktā laika posmā kaut kur starp pagājušā gadsimta 80. gadiem un mūsdienām, bet, tikpat labi iespējams, ir pārlaicīga – kaut gan ir skaidrs, ka tā ir autora dzimtā Harkiva. Taču dokumentālisms šeit nav būtisks: to autors uzsver, visai regulāri moderni urbānajā ainavā iepludinādams detaļas, kas šķiet piederīgas citiem laikmetiem, te viduslaikiem, te mītu pasaulei, radot maģisku realitāti, kas ir it kā pazīstama, bet vienlaikus nedaudz, tikai nedaudz svešāda – tieši tā, kā mēdz būt sapnī. Tā ir urbis et orbis – ārpus telplaika eksistējoša mūžīga pilsēta un pasaule, kas rotē uz pasaules ass, kamēr caur un ap to neatturami aizslīd tās iemītnieku dzīve.

Mezopotāmijas pirmo daļu veido deviņi stāsti, no kuriem katrs vēsta par citu vīrieti. Protams, viņi visi dzīvo Harkivā kā mācēdami, kuļas pa postpadomju haosu un nobružātiem, tetovētiem pirkstu kauliņiem bungo pa eksistenciālām likstām, kas kā betona bloki visos virzienos aizsprosto ceļus uz laimīgo nākotni. Tā ir skarba, saraustīta esamība, kurā peld Ivans, Mario, Jura un citi, cīnīdamies te ar ārējiem apstākļiem, te paši ar sava prāta un dvēseles mošķiem. Viņu stāsti atgādina vasaras tveicē pavērtus kaimiņmājas logus un sarunas vilciena kupejā – kad iekāpjam, tās sākas šķietami no vidus; kad izkāpjam, beigas paliek atvērtas.

Katrs stāsts ir īslaicīga epizode, kurā laiks rit tik sabiezināti, ka pirms un pēc tās vienkārši nekas nav iespējams. Tomēr personāži nav ar mieru uzturēties tikai savā stāstā: viņus visus ietver universāla esamība, kurā tie klīst no teksta tekstā, slīd viens otram garām, nemitīgi saskardamies; robežas starp stāstiem tādēļ ir visai nosacītas, jo Mezopotāmija ir elpojoša realitāte, no kuras nevar tāpat vien izšķērēt gabalus.

 

Ceļš pie sievietes

Visu tekstu plūstoši caurvij viena sieviete – kaut gan stāstos viņai ir dažādi vārdi un biogrāfijas, tomēr tikai viena – skaista un mīlama, neierobežota un dāsna, nevaldāma un atdevīga, un visu vīriešu pūliņi, sitoties pret nolemtības straumi, ved allaž tikai vienā virzienā – pie viņas. Mīlestība, jau kopš pirmsplūdu laika tik banalizētā vīrieša un sievietes kaisle, ir ietinusi savos tīklos visu pilsētu, vīrieša jūsma un iekāre caurstrāvo zemi un gaisu, un visam daudzkrāsainajam detaļu jūklim, no kurām autors ar vieglu roku būvē stāstu ainavas, – salāti šķīvjos zem ābeļziedu gaismas, frizieres rozā mati, baltas krosenes līgavas kājās, asinis no lauzta deguna un uz grīdas izlietas olīveļļas traips –, cauri urbjas tikai viena nelokāma, spītīga centrālā taisne: vīrieša ceļš pie sievietes, un ir tikai viens galamērķis, viens silta patvēruma punkts: sieviete, kas gaida vīrieti.

Mezopotāmijas vīrieši ir apoloniskā gaismas laika īpašnieki, viņiem pieder dienas ar viņu centieniem – atrast mājvietu, sākt biznesu, izturēties pareizi, cīnīties, nepadoties, viss parastais maskulīnais komplekts. Tomēr visas dienas tiecas pret nakti: pret sievieti, Izīdu, svētā tempļa prostitūtu, kas ir vienīgais iemesls pārciest dienu, jo, kā no stāsta stāstā nenogurstoši atkārto autors, mīlestība ir vienīgais veids, kā izdzīvot šo katastrofālo mūžīgās esības ciklu: "Vienīgais, kam tik tiešām ir nozīme, ir mūsu iemīlēšanās, mīlestība, kuru mēs sevī glabājam, kuru nēsājam līdzi, ar kuru dzīvojam. Tu taču nekad nezini, cik tās tev atvēlēts, cik tās tevī ir, cik tās tevi gaida."

Šķiet, šī Daša, Soņa, Oļa patiesībā ir arī sievietes veidolā iemiesojusies autora dzimtā pilsēta, kurai tas bez kautrēšanās dzied Salamana augsto dziesmu, mīlas balādi tās noplukumam un urbānajam ainaviskumam, tās iemītnieku ikdienas rosīgajam riņķojumam un tos ietverošā stropa gaismai. Šeit Harkiva ir jauna Jeruzaleme vai jauna Bābele: tikpat pilna cilvēcisku netikumu un dievišķuma kā tās, tikpat droši iecementēta uz pasaules ass kā tās. Tāpēc tekstu caurstrāvo intensīvs mītiskums – šai Jeruzalemē Jēzus lomu piedēvē ne visai veiksmīgam bokserim un Magdalēna savā kāzu dienā ļāvīgi atdodas bijušajam draugam, te citās maskās klīst gan apustuļi Toms un Matejs, gan evaņģēlists Marks, te pirmajā stāstā svin bēres un pēdējā – atvadas no neglābjami mirstošā gluži kā Zaļo ceturtdienu, kurai, kā zināms, vienmēr seko augšāmcelšanās.

 

Starp frizētavu un kapsētu

Kad esam aizšķīruši pēdējo prozas teksta lappusi, seko grāmatas otrā daļa Precizējumi un vispārinājumi, kurā dzīves mistērija, smiekli un nopūtas šifrēti jau citā, poēzijas, valodā. Vairāk nekā trīsdesmit dzejoļos Māra Salēja atdzejojumā atkal, brīžiem redzamāk, brīžiem pavisam attāli, noplīvo mūsu jau iepazītie vīrieši, sieviete un pilsēta, bet iztulkoti ritma un atskaņu notīs, pārplūstot mirkļu un asociāciju jūrai. Kas te tiek precizēts un vispārināts? Tas pats mūžam nepaskaidrojamais, kas plūsmo stāstos: dzīvības un nāves, alku un izmisuma, sapņu un mūžības neverbalizējamie ritmi.

Visi, kas dzīvo Mezopotāmijā, šķiet ieslēgti mūžīgās atkārtošanās ciklā: starp vietējo Tigru un Eifratu, tubdispanseru un kafejnīcu, baseinu un bāru, frizētavu un kapsētu – dienu pēc dienas brienot tos pašus ceļus, taču vienīgais no personāžiem, kurš no šī riņķojuma uz laiku izkļūst, tik un tā atgriežas, jo nespēj bez tā dzīvot. Cikliskā kustība turpinās, jo – un te meklējama atslēga romāna nosaukumam – nešķiet, ka pēdējos piectūkstoš gados cilvēka dabā kaut kas būtu krasi mainījies. Mezopotāmija ir tas, kas notiek vienmēr un ar visiem, pilsēta un pasaule nes tevi, un tu sevī – viņu, un nav būtiski, vai stāsts ir par Juru, Soņu vai Matveju – tas tik un tā vienlaikus ir tavs stāsts.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Žagars: Dailes teātris nav bezdibeņa malā(3)

Dailes teātris nav "bezdibeņa malā" un turpina funkcionēt ar labām izrādēm, labu aktieru trupu un profesionāliem tehniskajiem darbiniekiem, tomēr tam ir nepieciešamas pārmaiņas, aģentūrai LE...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja