Lai gan kultūras vēsture ir nodrošinājusi, ka Rīga vienmēr būs Vāgnera pilsēta, Cēsis ar savu nu jau vairākus gadus mērķtiecīgi turpināto vāgneriānu ir kļuvušas par Latvijas Baireitu. Iesākta ar atsevišķu vācu ģēnija operu cēlienu atskaņojumiem (gan koncertzālē, gan brīvā dabā), Cēsu vāgneriāna jau trešo vasaru Cēsu Mākslas festivāla sadarbībā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri piedāvā pilnu Riharda Vāgnera operas koncertatskaņojumu koncertzālē Cēsis somu diriģenta, nesen vēl Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskā vadītāja Tarmo Peltokoski vadībā. 2023. gadā skanēja Zīgfrīds, 2024. gadā – Dievu mijkrēslis, un nu bija pienākusi Vāgnera pēdējās operas – svinīgās skatuviskās mistērijas Parsifāls – kārta.
Dinamiskais krusts
Nesaukšu par operas koncertatskaņojumu to, kas savā būtībā un reliģioza misticisma caurvītajā episkumā ir kas vairāk gan par operu, gan parastu koncertnotikumu. Parsifāla žanrs ir definēts kā svinīga skatuviskā mistērija, un tas, ko piedzīvojām Cēsīs, bija monumentāls, ekstātisks un apskaidrojošs garīgas kalpošanas un ļoti svarīgas iekšējās pārtapšanas – vai atdzimšanas – rituāls. Tas sevī hipnotiski ievilka ikvienu, kurš sestdien, 9. augustā, pavadīja Cēsu koncertzālē šīs sešas stundas. Šo gaisotni radīja gan augstā kvalitātē izpildītās mūzikas plūdums un īpašā laika izjūta, kas darīja to, citējot pašas operas tekstu, par "vietu, kur laiks pārtop par telpu", gan režisora Dāvja Sīmaņa lakoniskais, dziļi simboliskais videodarbs – milzīgais, iekšēji dinamiskais krusts, kura mainīgajās krāsās atspoguļojās būtiskie pavērsieni un varoņu emocionālie stāvokļi.
Parsifāla mistērijā titullomu spoži un jaudīgi dziedāja zviedru tenors Mīkaels Veiniuss, kuru skatītāji atceras kā izcilu Zīgfrīdu Cēsīs piedzīvoto operu Zīgfrīds (2023) un Dievu mijkrēslis (2024) koncertatskaņojumā. Viņš bija arī Zīgmunds Valkīrā 2019. gadā Cēsīs un 2013. gadā Latvijas Nacionālajā operā Rīgā. Parsifāla tēlu mākslinieks atklāja ne tikai kā īsts varoņtenors ar spēkpilnu, emocionāli piepildītu balsi, bet arī savas lomas vokālais un skatuviskais dramaturgs, kurš parādīja tēla izaugsmi – no vientieša, kurš svētajā mežā aiz muļķības nošāvis gulbi un nezina pat savu vārdu, līdz vīram, kurš izgājis tik ērkšķainu ciešanu un garīgās apskaidrības ceļu, ka spēj atgūt svēto šķēpu, ar kristību atbrīvot Kundri no Klingzora lāsta un caur dziļās ciešanās iemantotu līdzcietību izdziedināt karali Amfortasu, un pats kļūst par karali.
Simboliska ir Parsifāla atgriešanās, dziedināšanas brīnums, kā arī nāves un atdzimšanas satikšanās tieši Lielajā Piektdienā, bet par to ir parūpējies Vāgners, pats būdams arī mistērijas libreta autors. Pirmavots ir Volframa fon Ešenbaha episkā poēma Parsifāls, bet sižetā skaidri iezīmējas atsauces uz evaņģēliskiem simboliem: kāju mazgāšana, kristīšana, Svētais vakarēdiens, Kristus nāve un ar to saistītais šķēps, Svētais kauss, Lielā Piektdiena, grēks, nožēla, ticība, pestīšana. Te ir jāatgriežas arī pie skatuves fonā novietotā milzīgā krusta, kas Dāvja Sīmaņa redzējumā ir arī pārlaicīgs cilvēku un pasaules spogulis.
Vokālā intensitāte
Grāla vecākā bruņinieka Gurnemanca lomā Latvijas publikai bija iespēja pirmoreiz pie mums dzirdēt vienu no izcilākajiem Vāgnera basiem pasaulē – dāni Stefenu Millingu. Sniegums bija iespaidīgs – vokāli varens visā diapazonā un ar īsti vīrišķīgas skatuves personības stāju. Stefens Millings, kuram atsaucās Grāla bruņinieki Artjoma Safronova un Viestura Vītola balsīs, uzdeva toni visai monumentālajai mistērijai. Vāgnera lomu lielmeistaram zināms arī tas, kā balsī atklāt viedumu. Vāgnera mūzikas uzlecošā zvaigzne – Vācijā dzīvojošais amerikāņu basbaritons Nikolass Braunlijs – Grāla valstības karali Amfortasu interpretēja kā dziļi dramatisku personāžu, kura ciešanām nav iespējams nenoticēt, jo neremdināmu sāpju un nožēlas mocītā varoņa kaismīgajās atklāsmēs (it īpaši – monologā trešajā cēlienā atsakoties pildīt svēto rituālu) dziedonis pārliecināja, sevi netaupot, satriecošā vokālajā intensitātē un tēlojumā. Amfortasam pilnīgi pretēju, nesatricināmi monolītu iekšējo pasauli viņa tēva Titurela (bijušā Grāla karaļa) lomā atklāja latviešu bass Edgars Ošleja.
Dramatisku, nemitīgu iekšējo pretrunu plosīto Kundri – vienīgo lielo sieviešu lomu Parsifālā – mums jau kopš tetraloģijas Nībelunga gredzens iestudējuma Latvijas Nacionālajā operā pazīstamais zviedru mecosoprāns Martīna Dike atveidoja visā šī tēla plašajā, iekšēji asi konfliktējošajā spektrā starp labu un ļaunu. Tas liek viņai nemitīgi svaidīties no lāstam pakļautas, ļaunumam kalpojošas būtnes, kurai atņemta pašas griba un kurā burvestība atraisījusi postošu neatvairāmas pavedējas varu, līdz apskaidrības (atmodas) brīžos esošai vēlmei darīt labu. Martīnas Dikes interpretācijā Kundri izdzīvo sašķeltas personības mokas, nervozi un sporādiski meklējot izeju – atpestīšanu –, kas tikai mistērijas noslēgumā nāk caur pievēršanos kristīgajai ticībai un pirmajām asarām. Viņas vokālo partitūru caurvij nervozas reakcijas. Vokālās izteiksmības paleti papildina pēkšņi, neapvaldīti kliedzieni.
Ukraiņu basbaritons, Drēzdenes Zempera operas solists Oleksandrs Pušņaks, kuram koncertatskaņojumā bija uzticēta atriebības un velnišķīga ļaunuma iemiesojuma Klingzora loma, to atveidoja gana spilgti un izteiksmīgi, lai Klingzors būtu spēcīgs drauds dievišķajai pasaulei. Mistērijas monumentālo sakrālo telpu Tarmo Peltokoski vadībā izteiksmīgi gleznoja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris – diriģents to veda no skumja, vientuļa orķestra unisona līdz teju vizuāli tveramām simfoniskām dabas ainām un īsta, visaptveroša dievkalpojuma sajūtai gan pirmā, gan trešā cēliena noslēgumā. Tarmo Peltokoski, kurš Vāgnera mūziku iemīlējis jau bērnībā un izteicies, ka būtu gatavs ņemt līdzi Parsifāla partitūru uz vientuļu salu, visu šo ilgo garīgo muzikālo svētceļojumu vadīja ar neatslābstošu koncentrāciju, kas nepieļāva ne orķestrī, ne publikā nevienu nepiepildītu brīdi.
Diriģents Tarmo Peltokoski Parsifāla atskaņojumu vadīja ar neatslābstošu koncentrāciju, kas nepieļāva nevienu nepiepildītu brīdi ne orķestrī, ne publikā. Foto – Anete Rudmieze
Sakrālā piedzīvojuma apgarotais, dzīvinošais spēks izgaismojās Valsts akadēmiskā kora Latvija balsīs, savukārt Marlēna Keine, Ilze Grēvele-Skaraine, Gunta Gelgote, Tatjana Trenogina, Inna Kločko un Irma Pavāre bija Klingzora burvju dārza vilinošās ziedu meitenes. Viss kopā Cēsu koncertzālē piedzīvoto notikumu vērta majestātiskā, nesteidzīgā rituālā, kas mums sniedza transcendentālu, svētsvinīgu, episku un vienlaikus dziļi personīgi izdzīvotu, intelektuāli piepildītu un emocionāli saviļņojošu garīgo pieredzi. Cēsis ir ziemeļu Baireita. Tika ievērota arī īpašā Baireitas festivāla tradīcija pēc Parsifāla pirmā cēliena neaplaudēt, un neviens šo noteikumu nepārkāpa. Cēsu vāgneriānu nākamā gada augustā turpinās Loengrīns. Arī šajā ceļojumā mūs vedīs Tarmo Peltokoski.