Sestdien un svētdien, 13. un 14. septembrī, Latvijas Nacionālajā operā skanēs Gustava Mālera Astotā jeb Tūkstošu simfonija. Koncertā piedalīsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO), Valsts akadēmiskais koris Latvija, Rīgas Doma meiteņu koris Tiara un starptautisks solistu ansamblis: soprāni Silja Ālto, Čena Reisa un Annija Kristiāna Ādamsone, mecosoprāni Justina Gringīte un Zanda Švēde, tenors Tuomass Katajala, baritons Rinalds Kandalincevs un bass Ains Angers. Ar Mālera Astoto simfoniju LNSO atklās savu 100. sezonu, un šis būs pēdējais koncerts, ko orķestra mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā aizvadīs publikas un mūziķu iemīļotais somu talants Tarmo Peltokoski.
Otrā soprāna partiju Tūkstošu simfonijā izpildīs Londonā dzīvojošā izraēliešu dziedātāja Čena Reisa, kurai ir liela pieredze Mālera simfoniju un dziesmu ciklu interpretācijā. Latvijā viņa uzstāsies pirmo reizi. Čena Reisa pārsteidz ar repertuāra plašumu – viņa izpaužas operā (no Klaudio Monteverdi līdz Rihardam Štrausam), operetē, vokāli simfoniskajā un kamermūzikā. Karjeras sākumā viņa ir dziedājusi Bavārijas Valsts operas (Minhene) un Vīnes Valsts operas trupā. Divdesmit karjeras gados māksliniece ir uzstājusies visos labākajos Eiropas teātros un ar labākajiem simfoniskajiem orķestriem pasaulē. Viņa ir sadarbojusies ar diriģentiem Zubinu Metu, Antonio Papāno, Kristofu Ešenbahu, Semjonu Bičkovu, Pāvo Jervi, Manfrēdu Honeku, Vladimiru Jurovski, Gustavu Dudamelu, Vasiliju Petrenko, Klausu Mekeli, Lahavu Šani, Alēnu Altinoglu, Hannu Lintu, Miko Franku un citiem.
Čenai Reisai ir interesanta diskogrāfija, savos soloierakstos viņa pievēršas mazāk zināmam repertuāram. Piemēram, šogad iznākušais albums Jewish Vienna ir veltīts mūzikai, ko XX gadsimta sākumā Vīnē ir radījuši ebreju izcelsmes komponisti. Albumā kopā ar diriģentu Danielu Grosmani un Minhenes Ebreju kamerorķestri Čena Reisa ir ieskaņojusi Ēriha Volfganga Korngolda, Aleksandra fon Cemlinska, Žozefīnes Vinteres, Alfreda Grīnfelda un Gustava Mālera mūziku.
Neilgi pirms ierašanās Rīgā Čena Reisa pastāstīja KDi par savu radošo darbību.
Jūsu Instagram kontā ir fotogrāfija, kurā esat redzama T kreklā ar dažu XX–XXI gadsimta komponistu vārdiem: Alfrēds, Filips, Arvo, Pēteris un Tigrans. Vai esat pazīstama ar latviešu komponista Pētera Vaska daiļradi?
Nē, diemžēl neko par viņu nezinu. Šo T kreklu man uzdāvināja Brno filharmonijas orķestris, ar kuru šovasar strādāju savā dzimšanas dienā. Uz T krekla ir minēti komponisti, kuru darbus orķestris atskaņo savā koncertsezonā. Jauki, ka jūs man pastāstījāt par Pēteri Vasku! Nekad neesmu bijusi Latvijā un ar lielu nepacietību gaidu koncertu.
Gustavs Mālers ieņem īpašu vietu jūsu repertuārā. Jūs bieži esat dzirdama viņa Otrajā un Ceturtajā simfonijā, kā arī izpildāt Mālera dziesmu ciklus. Rīgā piedalīsieties Astotās simfonijas atskaņojumā. Kā jūs raksturotu savas attiecības ar Mālera mūziku?
2025./2026. gada sezona man paies Mālera zīmē, viņa mūziku izpildīšu divdesmit sešos koncertos. Mani piesaista viņa daiļrade un personība. Mēs esam dzimuši vienā dienā – 7. jūlijā –, tāpēc izjūtu zināmu tuvību ar Māleru. Mani fascinē, kā Mālers mūzikā apraksta dzīvi, nāvi un dzīvi pēc nāves. Viņš mums atklāj savu vīziju par debesīm. Māleram ir izdevies iemiesot paradīzi mūzikā.
Cik bieži līdz šim esat dziedājusi Astoto simfoniju?
Es to dziedāšu pirmo reizi. Tā būs mana debija – pirmo reizi uzstāšos Rīgā un pirmo reizi dziedāšu Astoto simfoniju. Kaut gan īstenībā tas nav precīzi – pirmo reizi dziedāšu otrā soprāna partiju Astotajā simfonijā. Aptuveni pirms divdesmit gadiem dziedāju trešā soprāna partiju šajā simfonijā Ņujorkas Kārnegija zālē. Es vēl biju studente, un tā bija mana pirmā uzstāšanās Kārnegija zālē. Toreiz dziedāju, stāvot augstu balkonā, jo trešā soprāna partija bieži vien tiek dziedāta nevis uz skatuves, bet kādā citā vietā zālē – tai ir jābūt kā eņģelim, balsij no debesīm. Tas ir īss un ļoti iespaidīgs solo, taču es vienmēr esmu gribējusi dziedāt otrā soprāna partiju – Rīgā šis sapnis piepildīsies.
Priecājos, ka koncertu diriģēs Tarmo Peltokoski, ar kuru pēdējos gados cieši sadarbojos. Mēs jau esam izpildījuši Mālera Ceturto simfoniju, šogad atskaņosim Rikerta dziesmas, kas būs vēl viens papildinājums manā Mālera repertuārā, – pirmo reizi dziedāšu šīs dziesmas kopā ar orķestri.
Kāpēc jums patīk uzstāties Tarmo Peltokoski vadībā?
Tarmo ir jauns cilvēks, bet savā sniegumā demonstrē briedumu un dziļumu. Viņam jau ir uzkrāta liela pieredze. Vienmēr esmu jutusi, ka darbā ar dziedātājiem Tarmo ir pieredzes bagāts diriģents. Viņš vienmēr ir ļoti labi sagatavojies, viņam ir daudz brīnišķīgu ideju, viņš izstaro enerģiju. Tarmo ir zināšanas par dažādiem stiliem, kopā esam izpildījuši Volfgangu Amadeju Mocartu, Rihardu Štrausu, Gustavu Māleru, Robertu Šūmani un Albānu Bergu. Kopā ar Tarmo esmu izpaudusies arī vokālajā kamermūzikā, viņš mani ir pavadījis pie klavierēm. Dziesmu repertuārā ir jūtama gan viņam piemītošā mūzikas izpratne, gan tas, ka viņa muzikalitāte ir absolūti dabiska.
Tarmo elpo kopā ar dziedātāju, tāpēc uzstāties kopā ar viņu ir patiesa bauda. Kad dziedu Tarmo vadībā, man ir pārliecība, ka viņš man dod nepieciešamo telpu, un es jūtu atbalstu, kas man ir nepieciešams no orķestra. Sastapt tik jaunu un jūtīgu diriģentu, kurš ir tik uzmanīgs pret dziedātāja vajadzībām, negadās bieži.
Mālera Astotā simfonija ir grandioza savā vērienā. Vai dziedātājiem tā sniedz tikpat satriecošas emocijas kā klausītājiem?
Dziedātājiem tas ir nedaudz citādi. Astotā simfonija atšķiras, piemēram, no Ceturtās simfonijas un vokālā cikla Zēna brīnumrags. Astotajai simfonijai ir patiešām cits mērogs, tā ir grandioza. Ceturtā simfonija ir intīmāka, tā skan kā dziesma, tajā ir daudz maiguma, beigās soliste pat nedzied, bet drīzāk čukst, lai izpaustu vēstījuma intimitāti: bērns atklāj noslēpumu, kāda ir mūzika debesīs. Astotā simfonija ir atšķirīga. Jā, tā pārņem savā varā arī izpildītājus. Katrs no mums izjūt tās apbrīnojamo spēku, jo atskaņojumā piedalās vislielākais orķestra un kora sastāvs, kādu var iedomāties. Viss universs ir ietverts vienā simfonijā. Arī Mālera Otrajā simfonijā ir brīži, kad šķiet, ka saskaramies ar kaut ko lielāku par dzīvi. Astotajā simfonijā komponistam bija nodoms radīt kaut ko tādu, kas ir patiešām lielāks par dzīvi.
Katram klausītājam Astotā simfonija nozīmē kaut ko citu. Pašreizējo apstākļu kontekstā es teiktu, ka tā ir mūžīga cerības, miera un labākas pasaules meklēšana, tas ir mēģinājums mums visiem kļūt par labākiem cilvēkiem. Tas ir aicinājums apvienoties, mīlēt citam citu un dzīvot harmonijā.
Jūsu 2025./2026. gada sezonas kalendārā dominē koncerti, jūs biežāk dziedāsiet vokāli simfoniskajos darbos un oratorijās nekā operā. Kāpēc šāda izvēle?
Jā, tā ir kopš Covid-19 pandēmijas sākuma – esmu vairāk pievērsusies koncertdarbībai. Pandēmijas laikā operizrāžu bija arvien mazāk, tāpēc biežāk dziedāju vokāli simfonisko mūziku. Koncertdarbība man ļauj pilnvērtīgāk dzīvot savu ģimenes dzīvi. Man ir divas meitas, kurām ir desmit un divpadsmit gadu. Ja sniedzu koncertus, esmu prom no mājām nedēļu vai pat mazāk nekā nedēļu un uzreiz atgriežos pie bērniem. Savukārt piedalīšanās izrādēs paredz sešu septiņu nedēļu prombūtni.
Ģimenes apstākļu dēļ koncertdarbība man ir vairāk piemērota nekā dalība izrādēs. Taču arī repertuāra ziņā man ļoti patīk izpildīt dziesmas, oratorijas un vokāli simfoniskos darbus. Tā vienmēr ir bijusi mana specializācija. Man ir iespēja uzstāties kopā ar pasaulē izcilākajiem diriģentiem un orķestriem. Šajā repertuārā jūtos kā mājās un gūstu lielu piepildījumu.
Pagājušajā sezonā es debitēju grāfienes lomā Mocarta Figaro kāzās Velsas Nacionālajā operā Kārdifā. Es joprojām mīlu operu un turpināšu to dziedāt. Vienkārši ir sanācis, ka saņemu daudz uzaicinājumu dziedāt mūziku, kas man ir ļoti dārga: Ludviga van Bēthovena Missa solemnis, Johannesa Brāmsa Vācu rekviēmu, Mālera Rikerta dziesmas, Riharda Štrausa Četras pēdējās dziesmas. Mans kalendārs ir pilns ar šiem skaistajiem koncertiem.
"Vislielākais izaicinājums ir definēt savu zīmolu – saprast, kāds mākslinieks jūs esat un kuras ir jūsu stiprās puses, – un nemēģināt atdarināt cita mākslinieka karjeru. Jums ir jārīkojas radoši un nav jādara tas, ko dara pārējie," uzsver Čena Reisa. Foto – Pols Marks Mičels
Kāds ir jūsu balss tips? Vai esat liriskais soprāns?
Cilvēki vienmēr vēlas ievietot dziedātājus noteiktā operas balss tipu jeb Fach kastītē, un mums it kā ir jāiekļaujas šajā sistēmā. Kad sāku karjeru, biju liriskais koloratūrsoprāns un izpildīju atbilstošas lomas operā. Taču koncertpasaulē solistiem nav tik stingri jāiekļaujas konkrētā balss tipa rāmjos. Es dažkārt dziedu skaņdarbus, kuros ir daudz koloratūru augstā tesitūrā, piemēram, Mocarta moteti Exsultate, jubilate un viņa koncertārijas, kurās ir daudz bravūras. Es dziedu Karla Orfa Carmina Burana. Turpinu izpildīt ļoti lirisku mūziku, piemēram, Aleksandra fon Cemlinska Lirisko simfoniju un Štrausa Četras pēdējās dziesmas, kas prasa bagātu skanējumu vidējā reģistrā. Dziedu Berga Septiņas agrīnās dziesmas, ko var dziedāt arī mecosoprāns.
Repertuāra izvēle ir atkarīga ne tikai no balss diapazona un tā, cik augstu vai zemu jūs spējat dziedāt, bet arī no krāsām, kas ir balsī. Tieši to izpildītājiem pieprasa vokāli simfoniskā mūzika un koncertdarbība – spēju izmantot plašu krāsu un izteiksmes līdzekļu paleti.
Jūsu operas repertuārs sniedzas no Klaudio Monteverdi līdz Rihardam Štrausam. Kuras operlomas jūs vēl vēlētos nodziedāt?
Tā ir taisnība, ka dziedu ļoti daudzveidīgu mūziku. Nekad neesmu vēlējusies specializēties tikai baroka vai tikai mūsdienu mūzikā. Vēlos izpildīt visdažādāko repertuāru, jo mana balss to spēj. Man ir ļoti elastīga balss, un es domāju, ka vokāla un prāta attīstībai ir svarīgi dziedāt dažādu repertuāru. Esmu zinātkāra, man allaž gribas atklāt sev dažādas valodas un stilus. Man patīk strādāt ar jauno dziedātāju paaudzi, daloties zināšanās. Es diezgan agrā vecumā sāku pasniegt meistarklases un ar prieku daru to joprojām.
Vienmēr esmu uzskatījusi – lai es būtu laba pedagoģe, man ir nepieciešama pieredze dažādos stilos un valodās. Tāpēc dziedu visu – no Monteverdi līdz mūsdienu mūzikai. Protams, ir lomas, kuras es vēlētos nodziedāt: tā ir gan Anna Trulova Igora Stravinska operā Dīkdieņa piedzīvojumi/Izvirtības hronika, gan titulloma Vinčenco Bellīni Somnambulā, gan donna Anna Mocarta Donā Žuanā. Es ļoti gribētu atkal dziedāt Liu Džakomo Pučīni Turandotā. Neizslēdzu iespēju, ka, ja izdosies atrast laiku, es varētu nodziedāt Violetu Džuzepes Verdi Traviatā un Mimī Pučīni Bohēmā. Es vēlētos nodziedāt Rozalindi Johana Štrausa Sikspārnī – man patīk operetes vieglums un tas, ka viss nav jāuztver tik nopietni.
Kāpēc jums ir svarīgs pedagoģes darbs, kam veltāt daudz laika, kad pati esat karjeras pilnbriedā?
Esmu laimīga brīžos, kad jūtu, ka varu palīdzēt jauniem cilvēkiem. Ir tik patīkami un skaisti palīdzēt jauniešiem atrast savu aicinājumu. Kad redzu, ka šim darbam ir efekts un rezultāts, kad redzu prieku jauno dziedātāju acīs – tas ir visu ieguldīto pūļu vērts. Man patīk uzturēt cilvēciskās saites. Kad mācu jauniešiem dziedāt, mēs patiešām sajūtam un iepazīstam cits citu. Viņi sajūt mani, es sajūtu viņus. Mēs elpojam kopā un jūtam cits cita sirdspukstus. Jaunie mākslinieki atrod savu pašizteiksmi. Pedagoģes darbs man sniedz lielu gandarījumu.
Man ir bijusi tā laime satikt dzīvē daudz brīnišķīgu skolotāju, kuri ir dalījušies ar mani savās zināšanās, un tagad es cenšos nodot savu pieredzi nākamajai paaudzei un atbalstīt talantīgas meitenes – es galvenokārt strādāju ar sieviešu balsīm, taču dažreiz mācu arī puišus. Jaunie cilvēki nāk pie manis, daži ir izmisuši, viņiem ir vajadzīgs padoms, kas dos stimulu un palīdzēs virzīties uz priekšu. Jaunajiem māksliniekiem ir jāiegūst šis impulss un jākoncentrējas pareizajam un pozitīvajam savā dzīvē un karjerā. Mūsdienu pasaulē ir viegli pazaudēt koncentrēšanās spēju, jo apkārt ir daudz trokšņa. Ceru, ka varu palīdzēt jauniešiem izvēlēties pareizo ceļu. Tā ir mana misija.
Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar ko saskaras jaunie dziedātāji, salīdzinot ar jūsu profesionālās dzīves sākumu pirms divdesmit gadiem?
Konkurence ir bijusi vienmēr. Sākt karjeru nekad nav viegli. Dziedātāju ir daudz, un jaunajiem ir grūti atrast savu nišu, izveidot savu zīmolu mūzikas pasaulē. Mēs cīnāmies par uzmanību informācijas pārsātinājuma apstākļos – tas ir jūtams visās jomās, ne tikai mākslā. Kā šajā situācijā panākt, lai cilvēki klausītos jūs, lai viņi atnāktu uz jūsu koncertu, lai viņi izvēlētos jūsu ieskaņoto albumu?
Vislielākais izaicinājums ir definēt savu zīmolu – saprast, kāds mākslinieks jūs esat un kuras ir jūsu stiprās puses, – un nemēģināt atdarināt cita mākslinieka karjeru, cita ceļu. Jums ir jārīkojas radoši un nav jādara tas, ko dara pārējie. Var piedalīties konkursos un dziedātāju atlasēs, bet tikai nedaudzi gūs panākumus...
Jau agrīnā daiļrades posmā nolēmu, ka īstenošu pati savus projektus. Kopš agra vecuma es veidoju ierakstus, turklāt tie nav populārāko āriju ieskaņojumi, bet gan tematiski albumi. Tas viss ir prasījis lielu darbu, kā arī laika un līdzekļu ieguldījumus, bet investīcijas atmaksājas.
Šogad pavasarī iznāca mans albums Jewish Vienna, ko esmu ierakstījusi kopā ar diriģentu Danielu Grosmani un Minhenes Ebreju kamerorķestri. Albumā skan mazāk pazīstama Ēriha Volfganga Korngolda, Aleksandra fon Cemlinska, Žozefīnes Vinteres un Alfreda Grīnfelda mūzika. Viņi ir bijuši Gustava Mālera lokā, mācījušies pie Mālera, apbrīnojuši viņu un ietekmējušies no viņa. Iepriekš esmu ierakstījusi Franča Šrekera opusus. Mani vienmēr ir fascinējis XX gadsimta sākums, savā radošajā darbā bieži esmu pieskārusies šim periodam. Atgriežoties pie jūsu jautājuma, varu teikt, ka vislielākais izaicinājums dziedātājam ir atrast savu balsi mūzikas pasaulē, saprast, kādu vēstījumu mākslinieks vēlas nodot publikai un kā viņš to darīs.
Varu minēt albumā Jewish Vienna iekļautās Korngolda Četras Šekspīra dziesmas un Klauna dziesmas, kurās ir izmantoti Šekspīra teksti. Šie opusi ir meistardarbi! Sākotnēji dziesmas ir komponētas klavierēm, un mēs tās aranžējām orķestrim, kura skanējums piešķir tām papildu izteiksmīgumu. Cenšos izpildīt šīs dziesmas kā aktrise, nevis operdziedātāja. Mani interesē robeža starp klasisko mūziku un kabarē. Šajā materiālā varu izmantot izteiksmes līdzekļus, ko esmu apguvusi savā divdesmit gadu ilgajā skatuves karjerā. Teksti ir asprātīgi un dziļi. Tas ir Šekspīrs! Korngolda mūzikā var sajust viņa Holivudas nākotni. Tās nav tradicionālas klasiskās mūzikas dziesmas, un man ir aizraujoši atklāt sev šo stilu.
Savā jaunākajā albumā Jewish Vienna soprāns Čena Reisa diriģenta Daniela Grosmaņa vadībā ir ieskaņojusi mūziku, ko XX gadsimta sākumā Vīnē ir radījuši ebreju izcelsmes komponisti
Jūs esat sadarbojusies ar dažādu paaudžu labākajiem diriģentiem – no Zubina Metas, kuram tagad ir 89 gadi, līdz Klausam Mekelem, kurš ir sešdesmit gadu jaunāks par maestro Metu. Kāda ir diriģentu loma jūsu radošajā izaugsmē?
Kad sāku studijas un vēl tikai sapņoju par dziedātājas karjeru, nedomāju, ka man būs iespēja strādāt ar visspožākajiem diriģentiem. Man ir laimējies, ka kopš pašiem pirmsākumiem sadarbojos ar diriģēšanas grandiem, piemēram, Zubinu Metu, un tik daudz no viņiem esmu mācījusies. Man nav bijis jācīnās, bet no citiem dziedātājiem ir nācies dzirdēt: "Ak, tikko atgriezos no mēģinājuma, orķestris skanēja pārāk skaļi, diriģents diriģēja pārāk lēni."
Jūtos lutināta, ka ikkatru savu lielo lomu esmu apguvusi izcilu, pieredzes bagātu diriģentu vadībā Eiropas labākajos opernamos. Esmu daudz iemācījusies no visiem diriģentiem, ar kuriem esmu muzicējusi, un es joprojām mācos arī no jaunākās diriģentu paaudzes. Mūzikas pasaulē diriģenta personība izšķir visu – no viņa ir atkarīga operas izrādes un koncerta gaita un uztvere. Jūs varat klausīties vienu un to pašu operu un simfoniju, un ar dažādiem diriģentiem tā skanēs pilnīgi atšķirīgi. Tagad ir lielisks laiks, jo publikai ir iespēja novērtēt spilgtu dažādu paaudžu diriģentu sniegumu. Man ir žēl, ka nepaguvu sadarboties ar maestro Nikolausu Arnonkūru (1929–2016). Kolēģi ir stāstījuši, ka viņš bija unikāls.
Kurus dziedātājus jūs visvairāk apbrīnojat?
Populārajā mūzikā dievinu Bārbru Streizandi, kura ir neticami apdāvināta dziedātāja un aktrise. Mīlu Edīti Piafu un viņas balss izteiksmīgumu. Viss, ko viņa ir darījusi, ir nācis no sirds. Klasiskajā mūzikā neizsīkstošs iedvesmas avots ir Marija Kallasa. Es mīlu Montserratu Kavaljē, Kiri Te Kanavu, Editu Gruberovu, Edīti Matisu un Čečiliu Bartoli. Man patīk Lizete Oropesa un Nadīna Sjera. Protams, Elīna Garanča! Man bija liels prieks pirms trīspadsmit gadiem spēlēt kopā ar viņu Mocarta Tita žēlsirdības jauniestudējumā Vīnes Valsts operā. Elīna ir brīnišķīga.