Ar vērienīgu Gustava Mālera Astotās simfonijas atskaņojumu 13. un 14. septembrī Latvijas Nacionālajā operā (LNO) savu 100. jubilejas sezonu atklāja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO). LNSO un LNO sadarbībā tapušo atskaņojumu vadīja Tarmo Peltokoski, kuram šis bija pēdējais koncerts LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā. Koncerts noslēdza trīs ārkārtīgi iedvesmojošus, vērtīgus izaugsmes gadus neparasti talantīgā jaunā somu diriģenta, LNSO un tā klausītāju pieredzē. Šis ražīgais laiks mums nesis interpretāciju dziļumu, emocionālu versmi un vāgnerisku vērienu, Tarmo Peltokoski ar jaunībai raksturīgu drosmi īstenojot lielas idejas.
Tarmo Peltokoski pirms Mālera Astotās simfonijas atskaņojuma atklāja, ka šis ir bijis viņa sapnis. Diriģents to uzskata nevis par punktu, bet par daudzpunkti sadarbībā ar LNSO, un to viņš turpinās nu jau diriģenta laureate statusā. Un, citējot Tarmo Peltokoski preses konferencē teikto, kāpēc gan nedoties prom "ar blīkšķi"? Savu mīlestību uz Latviju un piederību LNSO diriģents koncertos apliecināja arī ar simbolisku vizuālu žestu, kad, turpinoties ilgajām un skaļajām pēckoncerta ovācijām, novilka žaketi un nostājās orķestra un publikas priekšā melnā, ar LNSO emblēmu rotātā T kreklā.
Prieka avots
Gustava Mālera (1860–1911) Astotā simfonija ir komponista vismonumentālākais opuss un viens no visgrandiozākajiem vokāli simfoniskajiem darbiem pasaules mūzikas vēsturē. Astotā simfonija, saukta arī par Tūkstošu simfoniju, ir neparasti jaudīga gan tajā ietvertā filosofiskā satura mēroga, gan izpildītāju sastāva ziņā. Tā radīta milzīgam orķestra sastāvam, ērģelēm, astoņām solo balsīm, diviem jauktajiem koriem un zēnu (bērnu) korim. Komponists šo opusu uzskatīja par sava mūža daiļrades virsotni. Vēstulē draugam Rihardam Špehtam Mālers rakstīja, ka radījis "līksmu dāvanu tautai": "Visas manas iepriekšējās simfonijas bija tikai prelūdijas šai. Citi mani opusi ir traģiski un subjektīvi, savukārt šis ir milzīgs, neaptverams prieka sniedzējs." Mālers pats diriģēja pirmatskaņojumu 1910. gadā, un tā izrādījās pēdējā reize, kad viņš diriģēja Eiropā un atskaņoja pats savu simfoniju.
Savas radošās idejas Gustavs Mālers īstenojis simfonijai neparastā formā – milzīgā divu daļu ciklā, kura nepārtraukts atskaņojums ilgst aptuveni pusotru stundu. Meistardarba tekstuālajam pamatam izvēloties IX gadsimtā tapušās katoļu baznīcas liturģijas himnas Veni, Creator Spiritus (Nāc, Radītājs Gars!) latīņu valodā (pirmajā daļā) un fināla ainu no Johana Volfganga Gētes Fausta vācu valodā (otrajā daļā), komponists šajā darbā apvieno divus dažādus laikmetus un divas valodas, garīgo un laicīgo, Visuma bezgalību un cilvēku tajā. Atslēgas vārdi, par kuriem ir jādomā un kuriem varējām sekot līdzi arī latviskajā tulkojumā titru mašīnā, ir: "Dievs. Mīlestība. Daba. Miers. Visums. Cilvēks. Vīrišķais. Sievišķais." Simfonija ved no ekstātiska slavinājuma Dievam radītājam līdz pašiem paradīzes vārtiem, savā ceļā apcerot mīlestību, dabu, vīrišķo un sievišķo, cilvēka vājumu, nožēlu, ilgošanos un piedošanu mūsu visu zemes dzīvē.
Gan sarežģītības, gan grandiozā mēroga dēļ šā Mālera opusa atskaņojumi nenotiek bieži, tāpēc katra reize ir vēl jo svarīgāka. Pirmatskaņojumu Latvijā Astotā simfonija piedzīvoja igauņu diriģenta Paula Megi interpretācijā 1993. gada jūnijā Dzintaru koncertzālē. Savu versiju 2005. gada jūnijā Latvijas Nacionālajā operā piedāvāja Andris Nelsons. Nākamais bija dalībnieku skaita ziņā līdz šim visvērienīgākais Tūkstošu simfonijas izpildījums (divi orķestri, deviņi kori, astoņi solisti), ko Latvijas deviņdesmitās dzimšanas dienas priekšvakarā 2008. gada 17. novembrī Arēnā Rīga diriģēja Imants Resnis. Šis iestudējums Uģa Brikmaņa režijā un Aigara Ozoliņa scenogrāfijā tuvojās paša Mālera ieskatā ideālajam šīs simfonijas pasniegumam – teatralizētam koncertuzvedumam ar gaismām. Savukārt 2016. gada 18. jūnijā Rīgas festivāla noslēgumā Dzintaru koncertzālē Tūkstošu simfonija izskanēja igauņu diriģenta Olari Eltsa vadībā.
Skanējuma nianses
Astotās simfonijas izpildījumā 13. un 14. septembrī Latvijas Nacionālajā operā piedalījās 250 mūziķu. Uz skatuves līdzās pieckāršajam (koka pūšaminstrumentu skaita ziņā) LNSO, ērģelēm, Valsts akadēmiskajam korim Latvija un Latvijas Nacionālās operas korim bija starptautisks astoņu solistu sastāvs: soprāni Čena Reisa (Izraēla), Silja Ālto (Somija) un Annija Kristiāna Ādamsone (Latvija), mecosoprāni Justina Gringīte (Lietuva) un Zanda Švēde (Latvija), tenors Tuomass Katajala (Somija), baritons Rinalds Kandalincevs (Latvija) un bass Ains Angers (Igaunija). Prezidenta un valdības ložās abpus skatuvei dziedāja Rīgas Doma meiteņu koris Tiara. Zāles aizmugurē, augšā, – orķestra papildu metāla pūšaminstrumentu grupa, kas efektīgi pievienojās visspēcīgākajā kulminācijā simfonijas beigās.
Tarmo Peltokoski kopā ar visiem simfonijas atskaņojuma dalībniekiem izdevās atklāt šā opusa vērienīgo domu un radīt lielu emocionālo pacēlumu, kuru nav iespējams izskaidrot. Klausoties mūziku partera aizmugurē (rindās zem beletāžas), ne gluži visu kopskaņu varēja izbaudīt visā krāšņumā, taču varu iztēloties, kā tos, kuru sēdvietas bija visiem skaņu avotiem tieši pa vidu, skanējums apņēma no visām pusēm. Ar to tikai gribu teikt, ka neatkarīgi no diriģenta, orķestra un vokālo izpildītāju pūlēm un meistarības Tūkstošu simfonija dažādās Operas nama zāles vietās mūs sasniedza visai atšķirīgi.
Visgrūtāk bijis radīt patiesi sabalansētu skanējumu. Personiski es simfonijas pirmajā daļā vairāk izbaudīju nevis kopumu, bet gan dažādos tā segmentus, piemēram, iespaidīgo, vokāli jaudīgo koru sniegumu (arī tā atsevišķajās balsu grupās), lieliskos dažādos solistu ansambļus, orķestra un kora polifoniju. Tik milzīgu un daudzveidīgu izpildītāju masu (orķestris, solisti, dažādās vietās telpā izvietoti kori, vēl arī papildu metāla pūšaminstrumentu grupa balkonā) ir ļoti grūti – varbūt pat neiespējami! – akustiski izbalansēt telpā, kas domāta operizrādēm, paredzot tām atbilstošu mūziķu izvietojumu (dziedātāji uz skatuves, orķestris – padziļinājumā). Tāpēc simfonijas pirmajā daļā, kas gan kopumā bija jaudīgi skaļa – un tādai tai arī jābūt –, skanējums brīžiem bija blīvs un "saspiests". Īpaši tas sakāms par orķestra skaņu, kas, par spīti milzu sastāvam, spēles kā tādas augsto kvalitāti un izpildītāju acīmredzamo pašatdevei, brīžiem it kā pazuda, jo vienkārši bija akustiski slāpēta. Arī dziļi skatuves aizmugurē novietoto koru dziedājuma spēks sasniedza klausītājus ar mainīgām sekmēm. Tas tikai vēlreiz apliecina, cik ļoti mums pietrūkst šādiem notikumiem atbilstošas akustiskās koncertzāles – Rīgas filharmonijas –, kuru jau tik ilgi gaidām. Mūsu mūziķi un klausītāji jau sen to ir pelnījuši. Tāpēc nākamo Astotās simfonijas atskaņojumu, lūdzu, tur!
Ekstātiskā kulminācija
Pateicoties tam, ka simfonijas otrās daļas partitūrā Mālers izcēlis daudzus instrumentālos un vokālos tuvplānus (sauksim tos tā) un izgaismojis atsevišķas krāsas, šo simfonijas daļu gan bija iespējams izbaudīt mūzikas ekspresijas daudzveidības un arī plūduma aspektā. Piemēram, flautu solo, koka pūšaminstrumentu grupas solo, LNSO vieskoncertmeistares Vērles Haubrākenas trausli vijīgo vijoles solo, sieviešu kora, vīru kora, meiteņu kora epizodes, iespaidīgos opersolistu Tuomasa Katajalas, Aina Angera, Rinalda Kandalinceva solo, kā arī soprānu un mecosoprānu izteiksmīgo sniegumu. Visa vainagojumā – spožo, ekstātisko kulmināciju, kas, sasniegta pēc liriskajām un liriski dramatiskajām atkāpēm, radīja īpašu emocionālo saviļņojumu.
Un vēlreiz. Kamēr Rīgas filharmonija nav uzcelta, manuprāt, akustiski uzlabotais Rīgas Kongresu nams Mālera Astotajai simfonijai un citiem lielvēriena projektiem šķiet daudz piemērotāks par jebkuru citu šobrīd Rīgā pieejamo koncertvietu. Tur, piemēram, tikko satriecoši krāšņi un niansēti izskanēja filosofiski visaptverošais vokāli simfoniskais Taņa Duņa lieldarbs Budas pasija – tilts starp Rietumu un Tālo Austrumu kultūru –, ko 28. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla noslēgumā 5. septembrī diriģēja Māris Sirmais. Šīs oratorijas (tiklab operas) izpildījuma virsvērtība bija latviešu dziedātāju Viktorijas Majores, Ievas Paršas, Jolantas Strikaites un Mārtiņa Zvīguļa sniegums. Īpaši iepriecināja soprāna Jolantas Strikaites saviļņojošais dziedājums spilgtajā pasaules mūzikas (world music jeb global music) balss tembrā oratorijas daļā Sirds sūtra – tajā Zīda ceļā pārgurusi Rietumu sieviete mirst ceļojoša mūka rokās. Oratorijas kuplajā krāsu gammā nepazuda ne ķīniešu rīkles dziedātāja Hasibagena īpatnējā balss, ne Duņhuanas senais instruments pipa, nemaz jau nerunājot par bagātīgo, niansēto sitaminstrumentu grupu.