Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Grāmatas Burbulis recenzija. Zombiju Ziemassvētki

Nobriešanas sāpīgās virāžas un dabas aizsardzības problemātika norvēģu rakstnieces Sīri Petešenas darbā jauniešiem Burbulis

Literatūra pusaudžiem allaž ir bijusi nedaudz problemātiska kategorija – var teikt, tikpat divdabīga kā pats «sarežģītais vecums». No vienas puses, nevaldāmas alkas izaugt, no otras – augšanas procesa turbulence, pa vidu visam – skola, vecāki un kā caur palielināmo stiklu ieraudzītas visas pasaules ķibeles vienkop. Rakstniekam, kurš, izņemot ļoti retus gadījumus, parasti nav savu lasītāju vienaudzis, šajā savdabīgajā psiholoģisko lamatu zonā ir jābūt ļoti izveicīgam, lai spētu grāmatās efektīvi sarunāties ar to, kurš bērnību aiz muguras ir atstājis samērā nesen, tomēr vienlaikus necieš, ka tiek uzrunāts "no augšas uz leju".

Smalko robežu starp sarunu un moralizēšanu pārkāpt ir ļoti viegli, un pusaudzis nu reiz ir tas lasītājs, kurš šādus faux pas nepiedod. Varbūt tāpēc pusaudžu auditorija bieži labprātāk izvēlas žanru literatūru – no detektīviem līdz fantāzijai –, kurā iebūvētās formulas atstāj daudz mazāk iespēju, ka gudra pamācība kādubrīd apēdīs sižetu.

 

Glābiņš kapsētā

Norvēģu rakstniece Sīri Petešena tīņu auditorijas atzinību vispirms iekaroja ar fantāzijas triloģiju Kraukļa gredzeni, taču latviešu valodā pirmais klajā nāk darbs Burbulis, kura žanriskā piederība ir diezgan neskaidra – reālisms tajā savijas ar fantastisko tādās proporcijās, ko daļēji varbūt var piedēvēt maģiskā reālisma specifiskajai pasaulsainai, taču tikpat lielā mērā tā ir arī fantāzija – fascinējošā, bet viegli atšifrējamā iztēles dekorācijā ietērpts stāsts par faktisko.

Kīnei ir divpadsmit gadu, viņai ir dziļa nepatika pret gandrīz visu šai dzīvē. Mājās nav miera – tēvs tarkšķ par globālām katastrofām, māte maniakāli rūpējas par higiēnu. Skolā valda vēl lielāks vājprāts – klases glītākais puisis apsaukājas, mācības ir īstas mokas, īpaši drausmīgas ir peldēšanas nodarbības. Lielākās šausmas no visām tomēr ir topošā Ziemassvētku ludziņa, kurai, par spīti klases šausmām, neatlaidīgi gatavojas skolotāji, plānojot ietērpt tīņus baltos paltrakos un piekabināt tiem spārnus. Vislabprātāk Kīne visus un visu pasūtītu labi tālu, bet pagaidām meitenei neatliek nekas cits kā no ikdienas šausmām meklēt glābiņu kapsētā, kur viņas gotiski noskaņotā iztēle rod zināmu mieru. Kāpēc gan pasaule nevarētu likt Kīni mierā reiz un uz visiem laikiem?

 

Neviens nav vajadzīgs

Negaidīti nāk risinājums. Turpat kapsētā atrasta stikla lodīte, ko meitene paņem līdzi uz mājām un kas sākotnēji atgādina gluži parastu banālo suvenīrlodīti ar tajā iespundētu Ziemassvētku ainavu un krītošu sniedziņu, pa nakti noslēpumainā veidā pieaug līdz milzu apmēriem – tādiem, ka Kīne gluži ērti ietilpst šajā lodē, kurā spēj iekļūt tikai viņa. Tiesa, "burbulī" viņai ir ne sevišķi simpātiska sabiedrība – veca lupatu lelle ar visai baisiem vaibstiem –, bet Kīni tas neuztrauc – galu galā tā taču tikai lelle. Toties burbulis ir spējīgs pēc meitenes komandas lidot, nirt zem ūdens, un, pats lieliskākais, – tajā rodamais pelēkais burvju sniegs spēj sagādāt jebkuru mantu, ko vien meitene vēlas. Taču burbulī, izņemot pašu Kīni, nespēj iekļūt nekas dzīvs, pat meitenes mīļotais kaķis tur nokļūst tikai kā skelets, bet – Kīnei neviens patiesībā nav vajadzīgs, vai ne? Vienatne un pārpilnība – tieši tas, ko meitene allaž ir vēlējusies. Ģimene, draugi un klasesbiedri – viņi visi palikuši ārpus "burbuļa" un var tikai ar izbrīnu un skaudību noraudzīties, kā Kīne tajā dzīvo savu, tikai savu perfekto dzīvi.

Maģiskā reālisma principi nosaka, ka par savādā, lidojošā objekta parādīšanos gluži parastas Norvēģijas mazpilsētas ielās neviens īpaši nebrīnās – pēc sākotnējā šoka, kad Kīnei par sajūsmu burbuļa sienu nav izdevies caursist nedz mammai ar akmeni, nedz ugunsdzēsējiem ar īpašu tehniku, visi akceptē, ka tīne turpmāk mājās, skolā un citur dodas kustīgā stikla bumbā. Taču šķietami ideālā eksistence pamazām sāk zaudēt spozmi. Kīnei arvien grūtāk nākas pārvarēt caurspīdīgo sieniņu pretestību, arvien vairāk pietrūkst dzīvas būtnes pieskārienu, ko burbulis nespēj piedāvāt, lupatu lelles vaibsti pakāpeniski kļūst arvien draudīgāki. Pamazām Kīnei rodas nojausma, ka burbulis nav patvērums – tas ir cietums.

 

Maiga parodija

Autores izmantotā simbolika grāmatā ir viegli un vienkārši uztverama – burbulis kā tīņa noslēgšanās savā egoisma pasaulītē, kurā vienīgais mērķis ir neskaitāmu iegribu apmierināšana, ir visai, piedodiet kalambūru, caurspīdīgs tēls. Taču Sīri Petešena spēj šo tēlu – faktiski vienīgo fantastisko elementu visā grāmatā – ierakstīt mūsdienu realitātes ainavā tik organiski, ka tas, pat par spīti viegli uztveramajai morālei – un varbūt pat pateicoties tai –, atklājas kā iespaidīgs, bet neuzmācīgs veids, kā runāt par psiholoģisku problēmu.

Autore pamanās stāstā iekļaut virkni aktuālu tēmu – ne tikai nobriešanas sāpīgās virāžas, bet arī dabas aizsardzības problemātiku –, taču nerodas priekšstats, ka rakstniece mēģinātu iegrozīt lasītāja domas kādā noteiktā gultnē. Problēmas tiek parādītas bez komplicētiem zemtekstiem un ar fantāzijai raksturīgo sabiezināto krāsu košumu, taču lasītāja ziņā paliek izvēle – kā justies, tāpat kā Kīnes ziņā paliek izvēle – kā rīkoties.

Dzīve izolācijā kopā ar sevi pašu (un arī lupatu lelli, kas tieši tāpat ir skaidri nolasāms Kīnes tumšais alter ego) ir tikpat reāla izvēle kā riskantais lēmums no burbuļa iznākt. Grāmatas noslēgums sabiezē teju trillera cienīgā sižetiskajā kāpinājumā. Kā daļējs atvieglojums, daļējs autores reveranss Kīnes un viņas līdzaudžu fanošanai par visu gotisko seko noslēgums, kurā kā maigā parodijā par tradicionālo Holivudas ģimenes filmu cukursaldajiem noslēgumiem tīņu koris tomēr iestudē Ziemassvētku programmu, taču iestudē to savā veidā – izpildot atbilstoši pārveidotu dziesmiņu popuriju zombie style pie nosvilušas eglītes pilsētas centrālajā laukumā. Liekas, šādi noslēdzot pa apli apritējušo Ziemassvētku tematiku, autore atļauj saviem varoņiem būt tādiem, kādi viņi ir, – spurainiem un lecīgiem zēniem un meitenēm, kuri pieaugušo izfantazētos eņģeļu spārnus vislabprātāk aizstāj ar zombiju maskām –, kamēr vien viņi spēj un vēlas cits citam "iedot pieci" ārpus viņu pašu spožajiem, privātajiem burbuļiem.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja