Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Grāmatas Mierielas vilkme recenzija. Dzimtene ielas garumā

Laimas Kotas jaunajā romānā Mierielas vilkme pūš vēji (ir taču vilkme!), skan stabule, un lasītājs aizgrābts dejo autores fantāzijas ritmā

Laimas Kotas (Muktupāvelas) darbu "firmas zīme" vienmēr – jau kopš Cilpas, Duča un Totēmu laikiem – bijusi šarmanta teksta deja starp dzīvelīgi reālistisko, gandrīz, gandrīz ticamo un fantastiski sirreālo, savā iekšējā ritmā slīdot starp šiem vēstījuma veidiem kā starp kokiem bezgala lielā teksta mežā, kurā no zemes kā sēnes aug tēli, zaros kā putni čivina tropi un brikšņu viducī, tieši aiz redzeslauka robežām, noplīvo stāstītājas šalle. Tā arī jaunajā romānā Mierielas vilkme – pūš vēji (ir taču vilkme!), skan stabule, un lasītājs aizgrābts dejo autores fantāzijas ritmā.

Koši tēli poētiskā apokalipsē

Mieriela – maģiskā Rīgas līnija starp dzimšanu (Dzemdību namu) un nāvi (Lielajiem kapiem) – autores skatījumā kļūst par Latvijas galvaspilsētas un tās iedzīvotāju galveno garīgās spriedzes artēriju. Tur dzīvo, pastaigājas, sastopas, dzimst un mirst dažādi dīvaiņi (un arīdzan pavisam normāli ļaudis), tur saplūst laikmeti – i bijušie, i nebijušie –, tur iespējamajā ielaužas fantastiskais un groteskais un ēkas, ietves un tramvaja sliedes joprojām glabā kādu īsti neizzināmu noslēpumu.

Kādā mītiskā laikā – bet droši vien jau tepat un tagad – Ziemassvētkus gaidošo Rīgu negaidīti pārņem savādas dabas parādības: kļūst neparasti silts, šaltīm gāžas ziedlapu pilns lietus, līdz visas ielas kā "pilnas upes baltu ziedu" un neviens vairs nesaprot, kur meklējama izeja no šīs poētiskās apokalipses, kas draud atstāt no ūdeņiem rēgojamies vien baznīcu gaiļus un trīs zvaigznes.

Kā vienmēr, vietā, kuru savā varā pārņēmusi maģijas loģika, velti meklēt parastajai loģikai izprotamus risinājumus. Tādēļ uz skatuves ierodas košu tēlu plejāde. Miniatūrā Milda de Kalna, kas, aizbraukusi uz ārzemēm strādāt siļķu rūpnīcā un neapdomīgi izteikusi nejauši sastaptam (kā vēlāk, protams, izrādās – pārdabiskam) svešiniekam vēlmi kļūt augumā lielāka, patiesi sāk augt, briest un stiepties, kamēr pieņem teju gigantiskus apmērus un var kā tāds sievišķīgs lielais Kristaps pārbrist Daugavu un aci pret aci sasveicināties ar savu vārdamāsu Brīvības piemineklī. Jaunais ziņuvīrs van Ludvigs turpretim, no visa iespējamā urķēdams aizraujošu jaunāko ziņu sižetus, sāk sarauties pavisam sīciņš, līdz beidzot spēj apceļot pusi Latvijas un Lietuvas, ierausies supersievietes Mildas krūšu bedrītē. Vēl sastopam freken Grētu – radio darbinieci un negantu interneta komentāru rakstītāju (tad nu beidzot uzzinām, kurš tos raksta un kādu motīvu vadīts!) – veselu virkni kolorītu tipāžu (sākot no Briseles ierēdņiem un beidzot ar sievietēm, kas aizprecētas uz Tuvajiem Austrumiem), kas, plūdu iesprostoti Rīgas lidostā, gaida lidojumus uz visdažādākajiem pasaules punktiem, savādnieku un pareģi Ādamu, kurš savlaikus apgādā mūža māju (bet beigu beigās to izmanto kā peldlīdzekli) un kolekcionē albumus ar sērīgām bildītēm, fon Kaces kundzi – Mierielas vēsturiskās atmiņas iemiesotāju, kura mūža galā saraujas pirkstlellītes lielumā, – un ne tikai viņus.

Blēņošanās pilnā sparā

Lai rimtos lietavas un pilsēta nenoslīktu ziedu jūrā, viņiem katram jānostaigā cits ceļš, katram sava Mieriela – vai tā būtu īstā, mums pazīstamā Laimas šokolādes smaržas piesātinātā iela, kurā katrs garāmgājējs paskatās uz "māju ar tornīti" un pajūsmo par pildrežģu arhitektūras brīnumu Hospitāļu ielas galā, vai tas būtu caurcaurēm dvēseles ceļojums no apsēstības ar citu cilvēku dzīvi līdz kaut kā sava iemantošanai, vai tas būtu simboliskais "lielais loks" ne tikai pa savu, bet arī kaimiņvalsti, ko izmet raženā Milda, pie krūtīm slēpjot niecīgo van Ludvigu (šeit Laima jau atkal izmanto izdevību visai kolorīti pretnostatīt Latvijas mūžīgi arhetipisko stipro sievieti tās mūžīgi vārajam un trauslajam pretmetam – nu, protams, vīrietim). Noiet pa Mierielu un izzināt tās vēsturi – no laikiem, kad tā vēl bija smilšains ceļš uz kapiem divus kilometrus aiz pilsētas vārtiem, cauri atsevišķu ēku stāstiem, kuros vēsturiskas detaļas savijas ar iztēles brīvo zīmējumu, līdz mūsdienu jaunatnes kulta vietai Mierielas republikai. Noiet pa Mierielu, kuras nosaukumā apslēpta miršana un malās mutuļo dzīve veikaliņu, kafejnīciņu un citu omulīgu vietiņu izskatā, kuras sludinātais miers, protams, ir mānīgs, bet varbūt tomēr patiesāks par citiem, un ar Mierielas burvju pavedienu aizaust ciet to nemieru, kas gurkst aizbraucēju pārpildītajā lidostā.

"Galvenais, ka mēs, latvieši, spējam arī blēņoties," autore pasmaida, stāstot par romānu. O, jā, sižetiska un valodiska blēņošanās te patiešām norit pilnā sparā! Īpaši koši virpuļi tekstmežā notiek nodaļu virknē, kuru darbība noris jau pieminētajā applūdinātajā lidostā (turklāt divās daļās – romāna pirmajā un pēdējā trešdaļā, kā saslēdzot stāstu vienotā gredzenā) un kurās top sava veida latviskais Dekamerons vai, ja gribat, darbojas Regīnas Ezeras "dullo stāstu" princips – katrs no plūdu gūstekņiem nāk klajā vispirms ar savas patības deklarējumu, kurā ironiski latviskais sajaucies ar tikpat ironiski kosmopolītisko (korekta Briseles ierēdne nievīgi novīpsnā par ieteikumu piespraust pie lietišķā kostīma dzintara saktiņu, būdīgs Skandināvijas viesstrādnieks attopas, ka sieva viņu ilgo komandējumu laikā "pietur" pie kārtības ar novārdota medus burku), bet romāna beigu daļā – ar vēstījumu par to, kā pats vai pati plūdus izraisījusi – te ar neapdomīgu vārdu, te ar pusapzinātu lādējumu. Un pamazām nāk kolektīva apjausma, ka plūdi jau nemaz nav problēma, bet tās risinājums, "kāda aplama procesa apturēšana". Un otra apjausma, ka tādi jau esam un tā arī dzīvojam – apkārušies gan ar pašmāju sakāmvārdiem, gan tālzemju tradīcijām, citkultūru suvenīriem un dainu buramvārdiem, iestrēguši sajauktā un nīgrā esamībā, no kuras mūs var izsist laikam taču tikai applūdusi dzimtā zeme un aizslēgtas lidostas durvis, kas visus mūs piespiestu savā starpā sarunāties, izbārties, samīlēties un atjaunoties. Un pēc tam atkal vienotā gājumā ar lielo Mildu un mazo van Ludvigu, ar tiem, kas mūsu labā kļūst lieli un sarūk, ar naivajiem un pieminekļiem, ar dzīvajiem un mirušajiem nonākt tur, kur savu gājumu tek tā "sasodīti skaistā, plukusī, apdziedātā, nievātā, iztirgotā" Mieriela, kas laikam taču nemaz nav tikai viena iela, bet kas vairāk. Varbūt to var nosaukt par dzimteni? 

Top komentāri

Rola
R
Izlasīju ar lielu baudu. Spēcīgi, pārliecināti, asprātīgi, viedi, trāpīgi, aizraujoši! Un brīžiem līdz latvieša dvēselei- sāpīgi... P.S. Ar interesi gaidīju kādu recenziju, jo par tādu darbu kā "Mierielas vilkme" uzrakstīt nav viegls uzdevums. Šajā recenzijā IR izdevies.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja