Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Grāmatas Pagaidām iesāpas elpa recenzija. Pagaidām

Vādona priekšrocības kļūst redzamas brīžos, kad viņš ir viņš pats – ar talantu, mīlestību pret valodu un drosmīgu jūtīgumu, par kuru jāmaksā valodas virves nobrāztām rokām

Jānis Vādons debitēja 2011. gadā ar krājumu Virve, grāmatu, ar kuru viņš iekļāvās plašajā pēdējos gados debitējušo dzejnieku lokā. Lai gan nav pagājusi pietiekama laika distance, lai par šo procesu nonāktu pie drošticamiem un kategoriskiem secinājumiem, šo autoru vidū jau iespējams samanīt zināmu noslāņošanos – jāatzīst, gan pēc ārējām pazīmēm, nevis apzinātas grupēšanās, jo eksplicīta māksliniecisko principu manifestēšana nav notikusi, kas latviešu literatūrai, šķiet, ir diezgan raksturīgi, varbūt izņemot vien gana izplūdušo deklarāciju Mūsu mākslas motīvi pirms vairāk nekā simts gadiem.

Kultūra nav citātu krātuve

Kopš 2005. gada iznākuši kādu piecpadsmit dzejnieku pirmie krājumi – skaitot tos, kas nonākuši kritikas uzmanības lokā, bet skaits noteikti varētu būt vēl lielāks. Manuprāt, vienu no autoru kopām, ko pēc radniecīgas poētikas šajā debiju vilnī iespējams izdalīt atsevišķi, veido Andra Manfelde, Andris Ogriņš, Jānis Hvoinskis un arī Vādons – dzejnieki, kas pie pirmās grāmatas nonāca, jau būdami trīsdesmitgadnieki, bet Hvoinskis pat vēlāk. Lai gan sastopam personības ar atšķirīgu pasaules uztveri, viņu dzeju vieno balstīšanās asociatīvā poētikā. Zināmā mērā to, protams, varētu teikt arī par viņu jaunākajiem kolēģiem, taču, manuprāt, te asociāciju plūsma ir subjektīvāka, noslēgtāka, radikālāka – tas īpaši jāsaka par Manfeldi un Ogriņu –, arī intelektuālās atsauces, kas sastopamas retāk, tiek tvertas emocionālāk, proti, kultūra nav citātu krātuve, bet kaut kas, kas jāizdzīvo, jāabsorbē, kam jāatstāj saviļņojums.

Vādona otrais krājums Pagaidām iesāpas elpa turpina pirmajā grāmatā pieteikto poētiku, kam pieskaņots abu izdevumu līdzīgais noformējums. Rakstīdams par Virvi, Kārlis Vērdiņš piesauca jēdzienu "aklā fantāzija", kuru Andrievs Niedra attiecināja uz sadomātiem, neloģiskiem tēliem literatūrā. Protams, šobrīd lasītāju tolerance pret stila ekstravagancēm ir krietni augstāka nekā divdesmitā gadsimta sākumā. Tomēr, lai gan grāmatas nosaukums varētu likt domāt par pretējo, šķiet, Vādons šoreiz centies savu asociatīvo tēlainību padarīt grodāku un atvērtāku lasītājam, kas veiksmīgāk izdevies, piemēram, veltījumā 14. jūnija deportāciju upuriem, tas ir viens no diviem dzejoļiem krājumā, kuri ieguvuši virsrakstu. Saprotamāks Vādons kļūst tieši tajos tekstos, kuros devis kādu orientieri to atšifrēšanai. Tādi lielākoties ir veltījumi citiem dzejniekiem, gan dzīvajiem, gan klasiķiem.

Pārlieku uzcītīga poetizēšana

Par spīti konsekventajam verlibram, Vādons, šķiet, gribētu būt lirisks dzejnieks, kas labi saderētu ar tradicionālu formu. Viņa dzejas varonis ir jūtīgs, un tāds ir arī teju vai viss viņa apkārtnē – sāp ne tikai elpa, bet arī "zivis izkaltušā upē" –, un viegls pieskāriens šajā sensitīvajā pasaulē var kļūt par notikumu. Salīdzinājumam Manfeldes dzejā sāpju slieksnis ir daudz augstāks un cilvēki tiek biežāk sisti un dauzīti ar daudz smagākiem satricinājumiem un pārdzīvojumiem. Ar Vādona jūtīgumu tomēr pārlieku disonē retumis ielavījusies piezemētā leksika, kas kopējā stilistikā izskatās pēc nevēlamiem gružiem, nevis piedevas garšai: "veicītis ", došana "Dievam pa purnu" vai "čalis" veltījumā Aleksandram Čakam, kas drīzāk nosaucams par hommage à Uldis Bērziņš.

To pašu varētu teikt arī par mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu lietojumu. Centienus pēc eleganta metaforiskuma vietumis tomēr joprojām, tāpat kā pirmajā krājumā, aizēno pa kādam pārspīlējumam vai pārlieku izplūdušai izteiksmei. Šī problēma, manuprāt, rodas no pārlieku uzcītīgas poetizēšanas, kad viens vienīgs vārds, lietots kā metafora, tiek apkarināts ar epitetiem un vēl iesaistīts salīdzinājumā, līdz dzejoļa beigās atgriežas jau kā metafora vēl kaut kam citam. Pat ja pieņemam šādus spēles noteikumus – un, lai saprastu Vādonu, tie ir jāpieņem –, nāktu par labu, ja telpa starp pārnesto nozīmi tiktu papildināta kaut vai ar dažiem vārdiem vai izteikumiem tiešā nozīmē. Tāpat precīzākas metaforas spētu daudz veiksmīgāk noturēt lasītāja uzmanību asociāciju plūsmai.

Tomēr tas viss nenozīmē, ka poētiski sarežģītai dzejai nav vietas vai Vādona izvēlētais ceļš lemts neveiksmei. Patiesībā tas atbilst tendencēm jaunākajā latviešu dzejā, un varbūt tieši uz sīvās konkurences fona negludumi ir vieglāk saskatāmi, bet Vādona priekšrocības kļūst redzamas brīžos, kad viņš ir viņš pats – ar talantu, mīlestību pret valodu un drosmīgu jūtīgumu, par kuru jāmaksā valodas virves nobrāztām rokām. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 1520

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja