Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Grāmatas Istaba recenzija. Savs kaktiņš, savs mandarīns

Vienā dzīvojamā platībā Laima Kota satilpinājusi teju visus raksturīgos padomjdzīves tipāžus, piešķirot katram seju, biogrāfiju, dvēseli

Vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija. XX gadsimts tapušos latviešu autoru romānus, šķiet, varētu aptuveni iedalīt divās daļās – tie, kuri vēsta par desmitgadēm, kas lielākās daļas lasītāju atmiņā nav un nevar būt saglabājušies, un tie, kuri vēsta par posmiem, kurus atminamies teju visi. No darbiem, kas izdoti līdz šim, visvairāk mūsdienām pietuvojies pats jaunākais – Laimas Kotas Istaba –, kura laika nogrieznis ir pavisam nesens – astoņdesmitie, pārmaiņu un pārbūves laiki.

Taustām laiku kā ziloni

Izteiksmīgais romāna vāka noformējums rāda tipiskā padomjgarā ar alumīnija krūzītēm, bļodiņām, skārda trauciņiem, burciņām piekrautu pieliekamā plauktu, kura pelēcīgi brūnganajās nokrāsās ielauzies viens spilgts plankums: starp divām metāla cepumu kārbām, kuras, kā zināms, parasti izēda, un tukšo taru sataupīja citiem produktiem "smukumam", novietots mandarīns. Koši oranžlakots brīnums, kādu vairākums 80. gados augušo bērnu atceras kā visvairāk gaidīto velti Jaungada (kādi vēl Ziemassvētki, jūs ko) vecīša dāvātajā lēto karameļu un reto šokolādīšu paciņā. Romāna kontekstā šis mandarīns iemantos ironiska simbola vērtību, bet par to vēlāk.

"Romānā par perestroiku atļāvos laiku mērīt ziloņos un citos zvēros," moto un pēcvārdā atzīst autore, ar ziloni saprotot tēlu no vecum vecā stāsta par akliem gudrajiem, kas, taustīdami katrs savu ziloņa ķermeņa daļu, nonākuši pie pilnīgi atšķirīgiem secinājumiem, – snuķi taustījušais uzstāj, ka dzīvnieks pēc formas atgādinot šļūteni, ausis aptaustījušais apgalvo, ka zilonis atgādinot platānas lapu, bet tas, kuram tikusi kāja, aizstāv versiju par ziloni kā kolonnu. Visiem trim, kā norāda klātpienākušais ceturtais gudrais, pārsteidzošā kārtā ir taisnība.

Līdzīgi arī Laima Kota rīkojusies ar romānu sērijā viņai tikušajiem XX gadsimta 80. gadiem, pareizāk – to dažu gadu posmu, kuru vēsture pazīst kā pārbūvi, pārkārtošanos jeb perestroiku. Viņa ļauj saviem varoņiem un lasītājam šo laiku taustīt kā ziloni, nekoriģējot subjektīvos un bieži maldīgos spriedumus, pati iejūtoties vēl vienā – anonīmā vēstītāja – tēlā, kurš gan ir lietas kursā par visu varoņu domu gaitu, zināmā mērā arī pagātni un reizēm pat nākotni, taču nesaspringst, lai precizētu vēsturiskos terminos tverto "laikmeta ainu", gadskaitļus (retrospektīvi liekas, ka tekstā nav pieminēts neviens pats!), ieskicētu lielās politiskās un ekonomiskās norises laikā, kad PSRS dvašoja savus pēdējos gadus un daudz par vēlu izlēma atlaist vaļīgāk personiskās iniciatīvas grožus. Nē, Istabas autori interesē tas mazais, subjektīvais, konkrētais, traģikomiskais un individuālais, kas tolaik notika ar cilvēkiem – romānā astoņiem pilnīgi atšķirīgiem tipāžiem –, kurus pret viņu gribu apvienojis tāds padomjlaika fenomens kā komunālais dzīvoklis. Pavisam konkrēts dzīvoklis Stučkas un Revolūcijas ielas stūrī.

Draiskā absurda manierē

Grūti pateikt, taču interesanti iztēloties, kā Istabu lasīs tā sauktā millennium paaudze, proti, tie, kuru pirmie apzinātās dzīves gadi iekrituši jau pēc neatkarības atgūšanas. Iespējams, Laimas Kotas precīzi un vienlaikus draiskā absurda manierē tēlotās, tomēr attiecīgā laikmeta kontekstā pilnīgi reālistiskās ainiņas tiem atgādinās pieklusināti trakulīgu farsu: apmēram tā, kā mēs šodien skatāmies uz Bulgakova Meistaru un Margaritu, kura darbības lielākā daļa arī risinās komunālajā dzīvoklī. Taču tie, kuru dzimšanas gads iegadījies pirms 1980. gada, spēs novērtēt autores meistarību, vienā dzīvojamā platībā satilpinot (turklāt šī satilpināšana nerada nekādu mākslīguma iespaidu) teju visus raksturīgos padomjdzīves tipāžus un piešķirot katram no tiem seju, biogrāfiju un dvēseli.

Vecā šuvēja Malvīne, kura pie istabiņas tikusi, pateicoties senam Gaļinas Brežņevas intīmdzīves untumam, dreb par katru durvju zvanu, jo no pieredzes zina, cik nedroša un nestabila var būt gan nosacītā labklājība (cik nu par tādu var runāt apstākļos, kad katrs dzīvokļa iemītnieks virs sava virtuves galdiņa rūpīgi dedzina pats savu spuldzīti un arī tualetes papīra lietošana tiek uzmanīgi kontrolēta – ka tik kāds nepaķer svešu), gan dzīvība. Roza Borisovna, kuras tēlā šķiet iemiesota gan viņas tautības – citējot Mariņinu – gadsimtiem krātā gudrība, gan gadsimtiem krātā piesardzība un kura negaidot starp katliem, kuros etiķūdenī vārās daudzkārt lietojamās trauku lupatiņas, un uz palodzes vēsumā izliktām piena pudelēm jau pusmūžā sastop mīlestību. Romāns, pavecējis sportists, kura muskuļi un maņas padomju režīmam vajadzīgi gan rekordu bīdīšanai, gan atomstacijas avārijas seku likvidēšanai, bet dvēsele, šķiet, nav vajadzīga nevienam. Zlata un Nikolajs, kuri cenšas iekļauties, pielāgoties un saplūst ar fonu, bet nespēj īsti noslēpt to, ka dzīvo labklājīgāk, nekā padomju sistēmā bija likumīgi. Margrieta, talantīga jauna māksliniece, kura iznieko Dieva dotās spējas, radot režīma apstākļos pieprasītus produktus – gleznu un dokumentu kopijas, kārtis un pikantas bildītes –, bet sapņo par atzinību, recenzijām un personālizstādēm. Afgānis, kuru saplosījis karš un par kuru līdz pat romāna noslēgumam nav skaidrs, vai aiz muskuļiem un "mātes valodas" vēl ir saglabājusies dvēselīga dzirkstele. Viktors, garmatains mūziķis, kura istabiņā pulcējas nākotnes elki, bet kuram, lai sanāktu dienišķajai rikai, nākas šlāgerot kāzās un bērēs. TamarGrigorjevna, kura pēc mātes stāstiem par holodomoru sapņo vien par to, kā pēc iespējas dāsnāk visus pabarot i ar ukraiņu gaumē gatavoto boršču, i ar savu dvēselisko pārpilnību. Viņi dzīvo ne jau paralēli kā šodienas kāpņutelpas kaimiņi, bet gan krusteniski, parabolās un šķērsgriezumos, katram liktenim secīgi ietekmējot daudzus apkārtējos.

Barokālie sabiezinājumi

Pārmaiņas, kas ar pārbūves sākumu – bet klusībā jau agrāk – sāk risināties katra varoņa dzīvē, Laima Kota apraksta barokālos sabiezinājumos, dzīvoklī apvienojot teju visus iespējamos jaundibinātos rūpalus, pie kuriem ķērās no grožiem palaistais padomju cilvēks: "īstu" džinsu šūšanu un intīmpakalpojumus pa telefonu, antikvāru mantiņu viltošanu un kandžas brūvēšanu, lai gan tā, šķiet, nekad tā īsti no skatuves nebija nogājusi arī agrākajos gados. Kā gaišās nākotnes tēls vai kā uz vāka redzamais spožais mandarīns katram acīs zalgo kvēlākais sapnis par savu istabu, savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. Istaba kā visu vērtību – gan materiālo, gan morālo – mērs un pārbaudes akmens caurvij tekstu vienlaikus kā pilnīgi reālistisks mērķis, kura vārdā var kāpt pāri principiem, nonivelēt talantu un ignorēt ētiku, un kā tālumā – bet hronoloģiski tik tuvu! – vīdošās neatkarības nojausma – "sava istaba" padomju daudznacionālajā metaforiskajā komunalkā.

Jautājums, kas iegraužas prātā pēc tam, kad esam izsmējušies un izšausminājušies par Revolūcijas ielas mitekļa ļautiņu dzīves raibraibajiem virpuļiem, ir šāds: kā gan neatkarības ideja varēja izdīgt tik sīkumu nomocīta un visās nozīmēs izsīkuša cilvēka prāta komposta kaudzē? Bet izdīga taču. Jācer, ka uz jautājumu "Kā tieši?" atbildi sniegs hronoloģiski nākamais sērijas romāns.

 

Top komentāri

Komunalka
K
Nu nebija. Atkal nebija. Autore kā sākusi maldīties pa Rīgas ielām, tā arī maldās... pārjūsmīgā eksaltētībā un klišejiskās cakās, Miera iela, Stučkas iela - nekāds starpības.
lapsene
l
Ārprāts - demagoģijas paraugstunda. Nu nebija astoņdesmitajos tāda nabadzība un nevajag melot tik prasti un nekaunīgi. Fui autorei un viņas slavinātājiem!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja