Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Izrādes Pēdējā Ļeņina eglīte recenzija. Vectētiņš tik dejo, dejo

Ļeņina tēls Pēdējā Ļeņina eglītē veidojas no kokteiļa, kas rastos, ja ar mikseri kārtīgi sakultu visus mītus, vēsturnieku hipotēzes un personīgās atmiņas, iemestu tajā oktobrēna nozīmīti, uzliktu galvā vienradža masku un, stāvot pie Strēlnieku pieminekļa, izdzertu.

Ja ne filozofa, Rīgas Laika redaktora un režijas entuziasta Ulda Tīrona, kurš sācis regulāri (ja tā var teikt par otro izrādi) iestudēt Jaunajā Rīgas teātrī, negaidītā ideja par Pēdējo Ļeņina eglīti, šaubos, ka šajā dzīves posmā būtu interesējusies par Oktobra revolūcijas tēvu. Manā biogrāfijā šī lieliskā cilvēka ar augsti velvēto pieri un laipnajām acīm, likās, ir bijis jau pārpārēm. Ar pazemojumu, ka zīmēt dzērvīšu kāšus esmu iemācījusies no stāstiņiem par ideālbērnu Volodju, kā nekā biju jau tikusi galā bez kolektīvās terapijas – Ulda Tīrona piedāvātā "pašizpratnes miroņa" modināšanas seansa. Tāpēc pirmais paldies radošajai grupai par impulsu doties aizraujošā vēstures, pēcāk – arī mākslas piedzīvojumā.

 

Melnā kvadrāta klucīši

"Šobrīd tādu objektu apmeklēšana kā Ļeņina kabinets un dzīvoklis Kremlī ir vēsturiskā tūrisma elements. Cilvēki viņu neuztver kā politisku darbinieku – cilvēku, ar kuru strīdēties. Viņu uztver kā vēsturisku personību, bet viss, kas saistīts ar vēsturi, tagad ir interesanti," Panorāmas sagatavotajā sižetā (19.02.2011.) saka vēsturniece Jeļena Savinova. Interesants vēsturiskais tūrisms savā ziņā ir arī Pēdējā Ļeņina eglīte. Ar atšķirību, ka Tīrons un JRT ansamblis skatītājam nesola izrādē uzzināt jelko objektīvu par vēsturisko personu Vladimiru Iļjiču Ļeņinu (1870–1924) tajā britu dokumentālo rekonstrukciju nozīmē, kur iezīmējas pretēja – demonizācijas tendence kontrastā agrākajai glorifikācijai un kanonizēšanai pēc svēto dzīves parauga. Aizmirstiet par oktobrēna nozīmīti ar lokaino eņģelīti, kā no Madonnas klēpja izrāpušos. Patiesībā Uļjanovu ģimenē esot piedzimis īsts velnēns, puika, kas vēlu iemācījies runāt un staigāt, rīkojis nemitīgas histērijas, sitis galvu pret zemi, ar baudu māsas lellēm plēsis ārā acis un savam rotaļzirdziņam – kājas. Māte, lai nomierinātu mazo Volodju, sēdinājusi viņu lielā krēslā ar melnu pārklāju. Iespējams, tikpat melnā kā Kazimira Maļeviča Melnais kvadrāts, kas materializējies izmantots kā viens no Rūdolfa Baltiņa scenogrāfijas elementiem. Klucīši, no kuriem var uzcelt gan eglīti, gan mauzoleju.

 

Kas tur soļo, kas tur gvelž?

Ja Pēdējā Ļeņina eglīte būtu stāsts par Ļeņinu viņa pēdējā dzīves posmā Gorkos, kad vēsturnieka Oļega Šiškina raksturojumā "Kremļa sapņotājs kļuva vājprātīgs. Viņš bija dārzenis, dārzenis naģenē", visticamāk, tā būtu nebaudāma izrāde. Protams, izrādes radošais ansamblis ir pārāk gudrs, lai iedomātos likt mums uz Ļeņinu paskatīties "no cilvēciskās puses" vai naturālistiski atveidot slimu cilvēku, kurš zaudējis runas un prāta spējas un beigās kļūst pilnīgi paralizēts un aprūpējams kā mazs bērns. Riskants, manuprāt, ir tikai pats izrādes sākums, aklimatizācijas laiks, kad Tīrona režijas artikulācija vēl ir pārāk izplūdusi un visa uzmanība pievērsta aktieru ekscentriskajai plastikai un balss modulācijai, kurai iesākumā vēl nav mērķtiecīga atbalsta pārējā izrādes mākslinieciskajā telpā. Bet tas viss mainās brīdī, kad no baltā skapja/tualetes izsteberē – pārvērtis to par žilbinošu horeogrāfisku priekšnesumu – Viļa Daudziņa Ļeņins. Kā no fotogrāfijas – garā kreklā, žaketē un Ļeņina slavenajā naģenē (kostīmu māksliniece Dace Sloka, grimētāja Sarmīte Balode), kuru viņš, starp citu, savā laikā atgriežoties no Šveices, eiropeiska kungu katliņa vietā uzlicis tikai vilcienā. Var apbrīnot aktieri, ka viņš ir radis vēl kādu veidu, kā izvelties no skapja groteska večuka ādā. Ir liels prieks redzēt, ka aktiera neikdienišķais talants atkal piedzīvo jaunu uzrāvienu un radošo brīvību – Fransuā Velbeka/ Hermaņa izrādē Pakļaušanās, tagad Ļeņins – aktierdarbs, kas patiesībā grūti pakļaujas aprakstam. Izrādē ir brīži, kad Viļa Daudziņa Ļeņinā vienā pašā summējas viss XX gadsimta pretrunīgais dramatisms. Tie nav tehnikas paraugdemonstrējumi, cirks ar miesas pārvērtībām (lai gan, protams, nebeidz pārsteigt, kā Vilim Daudziņam pēc vajadzības izdodas sarauties gluži fiziski (Hļestakovs Revidentā, tagad Ļeņins)). Aiz spožās Ļeņina maskas jūtamas arī cilvēciskas emocijas, kādas, šaubu nav, piedzīvo pat masu slepkavas. Pirmsnāves apjukums, šausmas, vientulība, saprotot, ka viņš atrodas pašradītā krātiņā un neviens ar viņu nekad pa īstam nesarunāsies, tikai pakalpos, pieglaimosies, uzminēs un tad izpildīs viņa pavēles. To precīzi nospēlē Ļeņina kopēju galms – Ģirta Krūmiņa ārsts, vācietis Otomārs Fersters, Kaspara Znotiņa sanitārs lietuvietis, Ingas Tropas Ļeņina māsa Maņa, svētsvinīgā rindā augstu paceltās rokās bijībā nesdami Ļeņina "pīli" gluži kā iemantotu Svētā Grāla kausu. Daudziņš nospēlē no orbītas izgājušu izcilu prātu, kurš raustās konvulsijās, juceklīgā apziņas plūsmā līdz ar ķermeņa izdalījumiem izsviezdams savu agrāko runu un rakstu fragmentus.

 

Par ko ir izrāde

Uldis Tīrons programmiņā, laikam jau apzinādamies, ka daudziem izrāde liksies pārāk dīvaina un neuztverama, uzrakstījis ievadu Par ko ir izrāde Pēdējā Ļeņina eglīte. To tiešām ir vērts izlasīt, jo ne jau mēs katrs ikdienā interesējamies par Gurdžijeva sakrālo deju (kustības – Liene Grava, Jeļena Lukjanova), ne katra biogrāfijā ir arī ierakstīti, metaforiski runājot, "septiņi gadi Tibetā". Esot pierādīts fakts, ka 20. gados boļševiki sūtījuši ekspedīciju mistiskās Šambalas meklējumos; tai kopā ar speciālās nodaļas un Nikolaja Rēriha ekspedīcijām vajadzēja nokļūt Tibetas nepieejamajos kalnos. Režisors to visu blendē kopā vienā lielā sirreāli reālā murgā, bagātīgi piešpricējot melnā humora devu Harmsa garā.

Nepretendējot nolasīt visus Tīrona erudīcijas izliktos kodus, manuprāt, izrāde ir par to, cik vājprātīgi sarežģīta un bīstama ir cilvēka psihe. Jo spožāks prāts, jo bīstamāks. Par kļūdu mērķu izvēlē. Par antititāniem, kas savus talantus izmanto mīnusa zīmē. Par strēlniekiem, kas savu gaišo prātu un vitālo jaunības enerģiju tērēja… jā, kam gan… Strēlnieku (Ivars Krasts, Toms Veļičko) dziedātā tik skaistā un harmoniskā latviešu dziesma ir viena no skumjākajām ainām. Manuprāt, izrāde ir arī par elkdievību, manipulāciju un mankurtismu, kas nu galīgi nav stāsts par Ļeņinu, bet ir stāsts iz katra mūsu dzīves šodienas. Kurš pirmais pateiks, ka karalis ir kails, dārzenis ar naģeni galvā? Šajā izrādē Ļeņins jau ir miris, pirms ir nomiris pa īstam, gaisā saslietu sastingušu roku. Viņu jau ir iebalzamējis latviešu strēlnieku padevīgais "stāvēsim, cik ilgi teiks" (prieks par jauno aktieru Toma Veļičko un Emīla Krūmiņa (Ļeņins nr. 2) organisko iekļaušanos meistaru komandā).

Izrādes kulminācija ir bērnu eglītes aina pie vectētiņa Ļeņina, kas it kā esot sarīkota Gorku muižā. Jaunieši droši vien smiesies locīdamies, un cik labi, ka tā! Es arī smējos, bet ne tik atbrīvoti un priecīgi, jo savā dzīvē diemžēl esmu piedalījusies tieši tādās eglītēs un soļošanas skatēs. Ārprātīgā karikatūra nešķita nekas pārspīlēts. "Bestiārijs" beidzot izteica manas skolas laika "Ļeņina mazbērna" apmulsušās un beztiesiskās izjūtas. Un kurš gan cits lai šo eglīti vadītu, ja ne Baibas Brokas Sniegbaltīte – Krupskaja? Aktrise, protams, to izdara sulīgi, neliekot ne mirkli šaubīties, ka Tīronu Krupskaja ir aizkaitinājusi kaut kā tīri privāti. Nu nepatīk viņam tā Krupskaja, un viss. (Skat. Rīgas Laiku ar Ļeņinu uz vāka.) Kaut arī izrādes "lietošanas pamācībā" Tīrons saka, ka līdzība vēsturiskajiem vārdabrāļiem ir tikai sakritība. Ticēsim, protams.

Top komentāri

cuff!
c
" dažbrīd šķiet, ka varbūt skatāmies to murgu, kas Ļeņina galvā notiek pēc smadzeņu triekas." Lieliski- šķiet, ka varbūt- saudzīgums un iecietība ar četrām zvaigznītēm atspoguļo Ditu Jonīti Delfos. Raiņa murgi, Ļeņina murgi... izvirtība, vardarbība...glezniecībā trunējuma skarti, nodīrāti orgāni, puspuvuši viepļi... filosofi, kas tikai uzdod jautājumus, nesniedzot un nemeklējot atbildes...mākslai zūd jēga un pozitīva iedarbes spēka.
Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
Jā, nu Satori vietnē, ar virsrakstu "Atbrīvošanās," kur, kā kļūst skaidrs pēc pagarā raksta izlasīšanas, "atbrīvošanās" ir jāsaprot "atvieglošanās" nozīmē, jo, profesore doktore izrādi analizē jau atkal gastroenteroloģiskā noskaņā, fokusējoties uz resnās zarnas apakšējās daļas satura, proti, fekālijām, ekskrementiem un izkārnījumiem un verbiem, kas apzīmē šī satura izvadīšanu (pa anālo atveri jeb kloāku)!
Bū!
B
Lai vai par kādu dzīvu būtni, bet ieņirgt negribētu. Tādēļ neiešu, neskatīšos, tāpat kā nebraukšu uz Maskavu apbrīnot lelli mauzolejā, virs kura ar kājām mīdās līderi un valdnieki. Ļeņins svārkos dejo. Vai zobenu deju? Šovs! Mēs nezinām, kur bāzt savus ražojumu atlikumus, tai skaitā dvēseles mēslus. NT rekonstrukcijas laikā ielika VEF Kult.p., JRT uzcēla spec. telpas pie Dzemdību nama. Ka tik tā pēdējā eglīte nenobirst mums pašiem.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Līgo svinēšu:

Kopā nobalsojuši: 236

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja