Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Svētdiena, 29. marts
Agija, Aldonis

Izrādes Pūt, vējiņi! recenzija. Latviešu Vāgners

Nekad līdz šim luga Pūt, vējiņi! nav tikusi tik konsekventi ielikta žanra kanonā un struktūrā – Raiņa, Imanta Kalniņa, Elmāra Seņkova un Monikas Pormales izrāde ir traģēdija ar katarsi raisošu mērogu un pārdzīvojumu

Jaunākajai Nacionālā teātra Lielās zāles izrādei Pūt, vējiņi! ir četri autori – dramaturgs Rainis, komponists Imants Kalniņš, režisors Elmārs Seņkovs un māksliniece Monika Pormale. Izrādes kopējā iedarbība ir tik vienota un paliekoša, ka pat tas, kas, atsevišķi ņemot, saturiskajā interpretācijā vai formālajā realizācijā varētu šķist diskutabls, tomēr iegulst kopējā zīmējumā kā pamatots. Vai vismaz gribas šo pamatojumu izdomāt.

Tautas dziesma piecos cēlienos Pūt, vējiņi! (1914) ir visbiežāk spēlētā Raiņa luga. Kaut arī ne "simtos iestudējumu", kā savā viedokļrakstā par Nacionālā teātra simtgades sezonas konceptu apgalvo žurnālists Arnis Kluinis (skat. NRA, 23.08.2018.), tomēr vairāk nekā 50 reižu gan. Būtiskāka par kvantitāti gan ir kvalitāte, bet arī šajā ziņā Pūt, vējiņi! pēdējā pusgadsimta latviešu teātra rainiānā ir līderos. Sākot no visus Raiņa lugas līmeņus harmoniski saaudzējošā, poētiskā Māras Ķimeles iestudējuma Valmierā 1985. gadā, visi bijuši nozīmīgi, kaut katrs savā veidā – gan Oļģerta Krodera precīzais laikmetīgi psiholoģiskais redzējums Dailes teātrī 1998. gadā, gan Harija Petrocka 2001. gada versija Daugavpils krievu trupā ar pārsteidzošiem aktierdarbiem, gan Gaļinas Poļiščukas skarbais instinktu kaujas lauks 2004. gadā Nacionālajā teātrī, gan Raiņa motīvus brīvi transformējušais Liepājas teātra mūzikls (2011) Dž. Dž. Džilindžera režijā, kas šoruden atvadīsies no skatītājiem pēc septiņu gadu intensīvas skatuves dzīves.

Kora tīrās līnijas

Šīs biezās interpretāciju vēstures dēļ Elmāra Seņkova izrāde daudzos aspektos nebūt nav pirmā. Jau Māra Ķimele savā izrādē izmantoja gan Gunāra Pieša 1973. gada Pūt, vējiņi! ekranizācijai rakstīto Imanta Kalniņa mūziku, gan dažās Rīgas viesizrādēs galvenajā lomā uzaicināja filmas Barbu – Esmeraldu Ermali. Jau Oļģerts Kroders vispirms un Gaļina Poļiščuka pēc tam meklēja un atrada izteiksmes līdzekļus, lai parādītu, ka starp Barbu un Uldi notiek ne tikai emocionāli psiholoģiska, bet arī fiziski jutekliska satikšanās. Tomēr nekad līdz šim Raiņa Pūt, vējiņi! nav ticis tik konsekventi ielikts žanra kanonā un struktūrā – Raiņa, Imanta Kalniņa, Elmāra Seņkova un Monikas Pormales izrāde ir traģēdija ar katarsi raisošu mērogu un pārdzīvojumu. Imanta Kalniņa varenajai mūzikai kā dramatisma veidotājai ir vismaz tāda paša jauda kā Rihardam Vāgneram Raiņa un Viestura Kairiša Ugunī un naktī šajā pašā teātrī pirms trim sezonām.

Raiņa lugas daudzo jēgas līmeņu (psiholoģiskā, sociālā, simboliskā u. c.) hierarhijā Nacionālā teātra izrādes veidotāji par galveno izvēlējušies mītisko. Kuplais puišu un meitu koris (Tautas deju ansambļi Līgo un Teiksma Jāņa Purviņa un Jāņa Ērgļa vadībā) un milzu kāpnes sadala skatuves/pasaules telpu mūžīgajās opozīcijās – augša un apakša, vīrietis un sieviete, dzīvība un nāve. Arī sakrālais un profānais. No vienas puses, vispārināts antīkās traģēdijas koris, kas ir visu laiku klātesošs un spēj dinamiski un neprognozējami (lielisks horeogrāfu Jāņa Purviņa un Agates Bankavas darbs) transformēties par jebko – Daugavas viļņiem, mežu, mājas saimi u. c. No otras puses, izrādes koris ir nepārprotami nacionāli un sadzīviski atpazīstams Dziesmu svētku lielās estrādes koordinātēs. Vispārinātā kora tīrajās, etnogrāfiski simboliskajās līnijās gan pirmajā brīdī kā nevajadzīgi ķeburi izskatās plastmasīgie lietusmēteļi, saulesbrilles, ilustratīvi krusti u. c. Bet tā jau ir arī Dziesmu svētku kulminācijas brīžos – tūkstošiem mākslīgo lampiņu dziedātāju rokās pēkšņi var kļūt par zvaigžņotu debesjumu, kam mēs noticam neanalizējot.

Lolitas Caukas Orta šādā kontekstā kļūst par kaut ko līdzīgu antīkā kora vadītājam – Raiņa lugā Orta tikai palīdz notikt tam, kas notiktu tāpat, savukārt izrādē Orta mērķtiecīgi organizē Barbas un Ulda ceļu vienam pie otra, gluži fiziski liekot korim pašķirties vai noslēgties.

Visi no kora izdalītie solisti izrādē ir tie, kuriem arī Rainis piešķīris individuālus vārdus un raksturus. Kopumā aktieru uzdevums ir grūts, lai, ja ne pārspēlētu milzīgo, dinamisko, dzīvo scenogrāfiju (līdzīgi kā Elmāra Seņkova un Reiņa Dzudzilo Raudupietē savulaik Valmierā ar milzu fotoportretu fonā cīnījās un nezaudēja Elīna Vāne), tad vismaz noturētu skatītāju uzmanību uz sevi. Šajā ziņā ļoti palīdz krāšņie etnogrāfiskie tautastērpi (kostīmu mākslinieki Mareunrol’s), kas Lāsmas Kugrēnas Māti, Agneses Cīrules Zani, Madaras Botmanes Andu un Ingas Misānes- Grasbergas Ciepu uzreiz izceļ jau vizuāli.

Gan minētās aktrises, gan Raimonda Celma Didzis, un jo īpaši Kārļa Reijera Gatiņš, pārliecinoši liek sevi ieraudzīt un sadzirdēt, taču jāatzīst, ka iestudējuma kopējais koncepts tomēr īsti viņiem neļauj kļūt par pilnasinīgiem raksturiem. Viņi ir tikai balsis, zīmes, vārdi ceļā, kas nolemts jau iepriekš.

Tik maz un tik daudz

Galvenā cilvēciskās un mītiskās dimensijas satikšanās izrādē notiek caur Barbu un Uldi. Lauras Siliņas Barba ir nenoliedzami tīra, skaista un spēcīga personība, bet dramatisku iekšējo lūzumu viņa izrādes laikā nepiedzīvo. Aktrise dzīvo intensīvu, bet diezgan konstantu iekšējo dzīvi, kas intonatīvi no izrādes sākuma līdz beigām mainās maz. Varētu to skaidrot ar pirmo izrāžu stresu un aktrises samērā nelielo lielās skatuves pieredzi, bet kopējā izrādes ainā gribas tam rast arī konceptuālu pamatojumu. Liekas, ka Lauras Siliņas Barba vispār nav no šīs pasaules, bet kosmosa zvaigzne, kas, kaut kā nonākusi uz zemes, iet savu ceļu, izstaro savu gaismu, un cilvēku iejaukšanās tajā neko nespēj mainīt. Savukārt Uldi šī gaisma notver kā magnēts un pilnībā liek mainīt sākotnēji plānoto trajektoriju. Jo Uldis ir cilvēks. Tieši tik maz un tik daudz.

Diez vai ir iespējams pārvērtēt to psiholoģisko spiedienu, kas pirmizrādes vakarā bija jāiztur Ulda lomas tēlotājam Jēkabam Reinim. 4. kursa aktiermākslas students galvenajā lomā Raiņa lugā Nacionālā teātra simtgades sezonas atklāšanas izrādē. Plus – pazīstamais uzvārds un vaibsti, kas pat gribot nespētu noslēpt bezgala talantīgo vecāku – Lāsmas Kugrēnas un Jāņa Reiņa – gēnus. Tāpēc jo īpaši jānovērtē jaunā aktiera spēja zem šī skatītāju zāles gaidu un cerību (droši vien arī zināmas skepses) viļņa ne tikai noturēties kājās, bet arī pārliecinoši pierādīt, ka salīdzināt vai bažīties nav iemesla – viņš neapšaubāmi ir pats un savs.

Bildināt, sargāt, saudzēt

Jēkaba Reiņa Ulda fokuss uz Lauras Siliņas Barbu kopš satikšanās brīža ir absolūts. Kā magnēts, palikts zem kompasa adatas, nojauc pasaules kārtību un ziemeļi vairs nav ziemeļos, tā Uldis novirzās no sākotnējā kursa un nonāk šīs zvaigžņu meitenes starojuma laukā. Taču mainīt to, kas nolemts, nav viņa spēkos, un traģēdija ir neizbēgama. Raiņa lugas kulminācija ir 3. cēliena beigās, kad Barba nosien lakatiņu, tādējādi simboliski atkailinoties Ulda priekšā. Lai kā šo ainu spēlētu (ar vai bez fiziska kailuma), pēc tās starp Barbu un Uldi viss mainās, jo nevainība ir zaudēta. Paradoksālā kārtā Elmāra Seņkova izrādē Barbas labprātīgajai "acu atsegšanai" vairs nav principiālas nozīmes, jo viss jau ir noticis neilgi pirms tam – ogu skatā. Tik jutekliski uzlādētu partnerību gandrīz bez fiziskas saskarsmes, kā Laura Siliņa un Jēkabs Reinis īsteno šajā mirklī uz skatuves, turklāt totāli nosacītos apstākļos, nemaz tik bieži negadās redzēt. Zīmīgi, ka Jēkabs Reinis savam Uldim bravūrīgajā replikā Barbai: "Kā no lāča – vilka bēdzi,/Kad es nāku bildināt!" atļauj garu pauzi pirms vārda… "bildināt". Tātad vairs ne izaicināt vai atdarīt, bet apzināti, kaut pašam sev negaidīti, – bildināt, sargāt, saudzēt.

Kad izrādes sākumā Elmārs Seņkovs ļauj izskanēt lugas prologam, ko elegantos vakartērpos deklamē Gunāra Pieša filmas Uldis un Barba – Ģirts Jakovļevs un Esmeralda Ermale, un mirkli vēlāk liek filmas Didzim (Uldim Dumpim) un Zanei (Astrīdai Kairišai) simboliski uzvest uz skatuves šo lomu šodienas tēlotājus, tas šķiet aizkustinošs reveranss teātra un atmiņas zūdamībai, kaut izrādes kontekstā mazliet dekoratīvs. Toties, kad Astrīdas Kairišas Zane izrādes finālā negaidīti parādās vēlreiz, viņa kļūst par liktenīgas neizbēgamības zīmi, kas, līdzīgi kā Aklais Totam citā Raiņa lugā, pareģo saules mūžu. Tik ne šīs, bet viņas saules.

P. S. Žēl, ka Raiņa trauslie, poētiskie Barbas, Ulda un Gatiņa teksti izrādē ir īsināti tik ļoti daudz. Jauniešiem uz skatuves un jauniešiem zālē tie acīmredzami daudz nozīmē.

Pūt, vējiņi!

Nacionālajā teātrī 20.–21.IX plkst. 19, 22.IX plkst. 12 un 18, 1.–4.X plkst. 19, 19.X plkst. 19, 20.X plkst. 12    

 

Top komentāri

Aktierus nevajag
A
"Gan minētās aktrises, gan Raimonda Celma Didzis, un jo īpaši Kārļa Reijera Gatiņš, pārliecinoši liek sevi ieraudzīt un sadzirdēt, taču jāatzīst, ka iestudējuma kopējais koncepts tomēr īsti viņiem neļauj kļūt par pilnasinīgiem raksturiem" Baibas, kā tēla un rakstura arī nav, toties Ulbertes kundze rada pati - Baiba esot "nemainīga zvaigzne". Bet izrāde tāpat ģeniāla. Tas, laikam, ir tas slavenais "laikmetīgais" formas teātris, kur aktieri vairs nav vajadzīgi? Pēc manām domām, katra detaļa (izņemot nevajadzīgos aktierus) pati par sevi izcila (scenogrāfija, mūzika, koncepcija), bet gala galā - olimpiādes atklāšana Rainis style, nevis izrāde. Šai žanrā - perfekti.
Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
Autores ŠĶebinošā liŠĶība saŠĶoba raksta ticamību. Kroderī Rodiņa vismaz tik godīga, ka atzīst Reiņa neizkopto dikciju un nespēju sadalīt spēkus, lai sasniegtu emocionālo pacēlumu! Kas tad vēl tādā montāžveidīgā uzvedumā ir nepieciešams aktierim, ja ne PERFEKTA DIKCIJA un spēja sadalīt spēkus emocionālā pacēluma sasniegšanai?
Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
Līga Ulberte par Jēkabu Reini: "... Plus – pazīstamais uzvārds un vaibsti, kas pat gribot nespētu noslēpt bezgala talantīgo vecāku – Lāsmas Kugrēnas un Jāņa Reiņa – gēnus..." - - - - Divas lietas: 1) ģenētika māca, ka talants nākamajā paaudzē regresē uz viduvējību; 2) Ulbertei laikam nav iznācis laika noskatīties LTV jauno seriālu "Divi vienā," kur viņasprāt "bez-galīgi talantīgā" Kugrēna demonstrē nebaudāmu bez-talanta un bez-gaumības līmeni, kā arī profesionālas pašcieņas trūkumu.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja