Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -2 °C
Apmācies
Trešdiena, 11. decembris
Valdis, Voldemārs, Valdemārs

Karš nebeidzas nekad. Primo Levi atmiņu grāmatas Atelpa recenzija

Itāļu rakstnieka Primo Levi atmiņu grāmata Atelpa ir nesaudzīgs un asprātīgs vēstījums par to, kas seko laimīgajām beigām.

Par to, kas notiek pēc tam, kad kārtējā pasaka ir beigusies ar "ilgi un laimīgi", savā prozā prātojis ne viens vien postmodernists. Patiešām – kas notiek, kad pūķis uzvarēts, kauja izcīnīta, princese apprecēta? Skeptiķi piebilst, ka ne jau velti šie stāsti visbiežāk finišē tieši uz augstākās triumfa nots un par tālāko vēsta vien miglainas un mūžīgu labklājību apsološas frāzes. Jo mēs visi kādā dzīves posmā uzzinām, kas slēpjas aiz "ilgi un laimīgi". Stāstus par karu diez vai varam ar mierīgu sirdi pieskaitīt pie pasakām, taču nevar noliegt, ka daudzi no tiem mēdz atbalsot heroiskā mīta struktūru – caur ērkšķiem uz zvaigznēm ceļo varonis, visbiežāk stāsta beigās sasniedzot mērķi, kas gan mēdz būt visai skarbs, un arī šo stāstu sižets mēdz aprauties tieši uzvaras tauru pavadībā.

 

Haoss pēc atbrīvošanas

Itāļu autora Primo Levi pirmais un pagaidām vienīgais latviski tulkotais darbs – atmiņu grāmata Atelpa – nav nedz pasaka, nedz, strikti ņemot, kara stāsts. Taču tas noteikti ir vēstījums par to, "kas nāk pēc tam". Faktiski Atelpa turpina citu šī autora darbu ar nosaukumu Ja tas vispār ir cilvēks – daudzās valodās abi teksti kā diloģija tiek izdoti vienā grāmatā, bet latviski otrs darbs nav tulkots. Līdz ar to latviskais izdevums kļūst par īpatnēju tekstu – turpinājumu stāstam, kura vismaz pašreiz mērķvalodā nav. Un paradoksālā kārtā tas labi sabalsojas ar Atelpas sižetu.

Atelpas vēstījums sākas brīdi pēc tam, kad noslēdzies pirmās grāmatas sižets – vēstījums par autora izdzīvošanu ieslodzījumā Aušvicas koncentrācijas nometnē – ar jau sagaidāmo iznākumu, proti, nometnes atbrīvošanu un kara beigām. Atelpa ir nesaudzīgs, asprātīgs, vienlaikus šarmants un baiss vēstījums par to, kas seko laimīgajām beigām. Nedaudzie nometnes necilvēciskajā režīmā izdzīvojušie – to vidū autors – var doties mājup. Taču kāda atgriešanās iespējama pēc visa pieredzētā, un kā to realizēt gan garīgi, gan visupirms jau tīri fiziski?

Pēc atbrīvošanas Aušvicā valda haoss – un, jo tālāk no ieslodzījuma vietas dodas bijušie gūstekņi, jo vairāk šis haoss šķiet aptvēris visu pēckara Eiropu. Pārfrāzējot slaveno Teodora Adorno citātu par to, ka pēc Aušvicas vairs nav iespējama poēzija, gribas jautāt – vai pēc Aušvicas un visa, ko tā simbolizē, ir iespējama atgriešanās dzīvē, kāda tā bijusi līdz tam? Primo Levi Atelpu var nosaukt par atbildi uz šo jautājumu.

 

Brutāla izdzīvošana

Stāsts par atgriešanos pēc ieslodzījuma grāmatā izvēršas par kaut ko tikpat neaptveramu kā stāsts par pašu ieslodzījumu. Pēc nometnes likvidācijas liekas, ka palaisti vaļā visi tie dēmoni, kas vēl nav paguvuši izplosīties iepriekšējos gados. Apcietinājumā, šķiet, daļa gūstekņu turējušies pie dzīvības gandrīz tikai aiz spīts, aiz sīkstas cerības piedzīvot atpestīšanu. Tagad tā ir piedzīvota, un – ko tālāk? Primo Levi aprakstītais garais ceļš mājup nav vis triumfējošs taisnvirziena maršruts no drūmās karadarbības zonas uz saulaino dzimteni – tas ir mokoši gauss, šķietami nebeidzams un tracinoši juceklīgs ceļš, kurā bijušie gūstekņi tiek mētāti teju pa visām karu pārdzīvojušajām Austrumeiropas un Viduseiropas valstīm, vairākas reizes galamērķim viņi nevis pietuvojas, bet no tā attālinās.

Stāsts atkal atgriežas mītiskajā struktūrā, jo ko gan atgādina šis ceļš, ja ne labirintu? Šķietami bezjēdzīgā riņķošana apstākļos, kas klaustrofobiski ierobežo stāstītāja skatpunktu, ir kā slavenais Mīnojas valdnieka izgudrotais slazds, tikai Atelpas gadījumā stāstītājs cenšas nevis nokļūt tā centrā, bet gan ārā no tā, un pa rokai nav palīdzīgās Ariadnes ar tās kamoliņu – ir tikai kompānija kolorīti aprakstītu nejaušu ceļabiedru, kuri nomaina cits citu un no kuriem Primo Levi stāstnieka talants uzbur neaizmirstamus, kaut visai fragmentāri pavīdošus personāžus.

Šajā līkumotajā labirintā situācijas neiespējamība ir kā ūdenī ielieta krāsviela, kas pēkšņi padarījusi redzamu visu, ko līdz šim slēpuši civilizācijas slāņi. Tiklab galēja zemiskuma, kā pārsteidzošas cilvēcības izpausmes strauji uzpeld un nostājas esamības virskārtā, un autors no tā visa margo apbrīnojami lirisku prozu, ja atceramies, ka stāsts visbiežāk vēsta par kailu, brutālu izdzīvošanu. Taču šķiet, ka pavediens, kurš vēstītāju notur pie skaidrā saprāta, ir Primo Levi tīri ebrejiskā – valodiski precīzi noslīpētā un vienlaikus sadzīviski praktiskā – humora izjūta, kas palīdz ceļā sastaptos cilvēkus, posta ainas un atmiņu šausmas raksturot ar trāpīgu ironiju, izvēršot stāstu par kolektīvo sajukšanu prātā, kas citā interpretācijā izskanētu uz bezcerīgas šausmu nots, apbrīnojami baudāmā groteskā.

 

Murgu varā

Primo Levi neiekļauj tekstā nedz paskaidrojumus, nedz notiekošā vērtējumu – tā ir tikai asredzīga, personiska, tomēr analītiska "kameras acs", kas seko līdzi brīžiem vairāk nekā nedaudz šķebinošajam farsam, ar intelektuāļa – pat labirintā ieslodzīta – neapdzēšamo interesi vērojot esamības paradoksu virteni, to, kā ekstremālos apstākļos darbojas organisms, vārdā cilvēks, labi apzinoties, ka nestāv vis pie būrīša ar palielināmo stiklu, bet arī pats ir šī "eksperimenta" trusītis.

Tiesa, tekstā ir arī momenti, kad pats autors nomet saprāta saglabāšanai nepieciešamo asprātīgā komentētāja masku un ar bijušo nometnes gūstekņu dzīslās tekošo "Aušvicas indi" uzglezno atmiņu ainas, kurās nekāds humors nav iespējams, un atzīstas, ka vēl gadiem pēc šī stāsta beigšanās naktīs mostas asinis stindzinošu murgu varā. Šajā kontekstā smeldzīgi ironisku pieskaņu iegūst grāmatas nosaukums, ko filigrānā tulkotāja Dace Meiere atveidojusi kā Atelpu (oriģinālā un arī angļu valodā grāmatas nosaukums ir La tregua/Truce – pamiers). Jo gribas taču posmu pēc kara beigām saukt par mieru, vai ne? Katrā gadījumā – vārdā, kas sevī ietvertu arī kādu nebūt ilgstamību. Kā mēs uzzinām no šī stāsta "pēc laimīgajām beigām", karš nebeidzās 1945. gada maijā. Tas nebeidzās pēc koncentrācijas nometņu likvidēšanas. Un pat pēc autora atgriešanās dzimtajā Turīnā ne. Tiem, kurus tas aizskāris, – un to ar pārliecību saka viens no Primo Levi ceļā sastaptajiem savdabīgajiem "izdzīvošanas skolotājiem" – karš nebeidzas nekad. Tikai reizēm dzīve piedāvā atelpu starp divām kaujām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja