Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 17. aprīlis
Rūdolfs, Viviāna, Rūdis

Krējuma latvieši, ķieģeļu zeme. Viļa Lācīša romāna Oxforda. Ar skatu uz universitāti recenzija

Vilis Lācītis dodas uz noslēpumaino, akadēmiskuma un īsteni britiskas savādības apdvesto Oksfordu maķenīt izvēdināt galvu

Zemeslode griežas ap savu asi, mīlnieks un noziedznieks atgriežas noziegumvietā. Šādas un līdzīgas spārnotas frāzes gribas citēt, ieraugot, ka prozaiķis Vilis Lācītis, kurš 2010. gadā debitēja literatūrā ar romānu Stroika ar skatu uz Londonu, savā sestajā grāmatā atgriežas, tā teikt, pie pirmsākumiem, piedāvājot jaunu darbu Oxforda. Ar skatu uz universitāti. Tiesa, šoreiz autors ir nevis vienkārši kaut kāds Vilis Lācītis, bet Vilis Lācītis MSc (Oxon), un, ja jūs gadījumā nezināt, kas ir "Oxon", tas tikai apliecina, ka jums ir jāizlasa šī grāmata.

 

Noasa šķirsta pasažieri 

Stroika ar skatu uz Londonu ir viens no tiem darbiem, kas savulaik patīkami atsvaidzināja latviešu literatūras ainavu, ienesot tobrīd dominējošajā diezgan smeldzīgajā prozas intonācijā labu tiesu visai neganta un trāpīga humora, savā pietātes trūkumā atbruņojošas vaļsirdības un gluži vienkārši atsperīgi ņipra sadzīviska stāstījuma. Latvju viesstrādnieka sapņu un ķibeļu ceļš miglainajā Albionā, kurā netrūkst ne kolorītu tēlu, ne anekdotisku pastāstu, pat ne veselu divu kriminālintrigu, sajūsmināja daudzus – ij lasītājus, ij kritiķus –, galu galā arī nominācija Latvijas Literatūras gada balvai par spilgtāko debiju gluži no zila gaisa vis nekrīt.

Likumsakarīgi, ka pēc Stroikas nāca klajā vēl virkne līdzīgi dauzonīgā intonācijā ieturētu prozas darbu, taču Stroikas panākumus nepārspēja neviens no tiem. Tā nu tagad, šķiet, notiek atgriešanās pie pārbaudītām vērtībām, jo mūsu priekšā – Oksfordas daudzinājums ar ķieģeļu sienas rakstā rotātu vāku. (Ķieģeļiem šajā stāstā būs gan metaforiska, gan pavisam burtiska loma.) Vai mūsu varonis būtu izlēmis iestāties universitātē, kuras nosaukums vien liek pierei norasot godbijībā? Kas zina, kas zina... Taču vispirms "rokstrādnieks" (tā tiek tulkots angliskais handyman, proti, dažādu praktisku darbu veicējs, un, lūdzu, atcerieties, ka izrunājams šis vārds ir ar divskani, nevis patskani "o") Vilis Lācītis, kuru, kāda sagadīšanās, sauc tāpat kā grāmatas autoru, dodas uz noslēpumaino, akadēmiskuma un īsteni britiskas savādības apdvesto Oksfordu maķenīt izvēdināt galvu no jau pamatīgi iepazītās Londonas un turpināt praktizēties amatā, kas tam sanāk vislabāk. Taču "tas, kas tam sanāk vislabāk" nav vis daudzi un dažādi praktiskie uzdevumi, kas patiešām birst kā no pārpilnības raga, bet drosmīga mešanās iekšā katrā avantūrā, kādu vēstītājam sniedz aušīgais liktenis, – no piedāvājuma piestrādāt par Oksfordas studentu pētījumu «jūrascūciņu», pakļaujot sevi dažnedažādiem zinātnisko hipotēžu pierādīšanai vai – gluži otrādi – apgāšanai nepieciešamiem eksperimentiem, līdz darbam mazās, bet trakoti dārgās Oksfordas pašā dārgākajā restorānā, kura nosaukums Cēlā puve latviešu lasītāja ausīm skan visai neparasti (bet angliski ir pilnīgi normāls, vīndarīšanā izmantots termins). Tostarp tūristu acij un iztēlei tik tīkamajā pilsētā līdztekus "rokstrādniekam" rosās arī kā no Kerola Alises lappusēm izkāpusi personāžu plejāde, kas raibumā atgādina teju Noasa šķirsta pasažieru publiku, – sākot no apsviedīgas ģimenītes, kas līdz pilnībai apguvusi mākslu dzīvot vien no pabalstiem, līdz impozantajam restorāna Šefpavāram, pāris slaveniem, kauču nekur nederīgiem rakstīšanas kursu vadītājiem, kolēģiem ar tādiem vārdiem kā Eross un Ļeņins Gonsaless un vairākām krāšņām sievietēm – kur nu bez viņām.

 

Meža pīles asinis

Paralēli mijiedarbībai ar šo Brīnumzemes tēlu galeriju un, protams, dienišķās eksistences nodrošināšanai Vilis pēta Oksfordas maģiskās pievilcības noslēpumu un savos atklājumos dāsni dalās arī ar lasītājiem. Izrādās, ka Oksfordas kopumā ir četras: tūristu sapņos iztēlotā, akadēmiskā, fantāzijas literatūrā (piemēram, K. S. Lūisa Nārnijas hronikās un Filipa Pulmana Tumšo matēriju triloģijā; cita starpā, gan Lūiss, gan Gredzenu pavēlnieka radītājs Dž. R. R. Tolkīns ikdienā bija augsta ranga Oksfordas profesori) sastopamā un, visbeidzot, īstā, kurai ar katru no iepriekš minētajām versijām ir šis tas kopīgs, bet vairāk jau atšķirīgā.

Nenoliegsim, ka šī mācību iestāde ar teju tūkstoš gadu senu vēsturi, bagātīgu un nereti gaužām specifisku tradīciju klāstu un tādu ekskluzivitātes auru, ar kādu var sacensties ja nu vēl tikai britu aristokrātijas vide, ir fascinējoša. Vai zinājāt, ka reizi simt gados universitātē notiek slepena ceremonija, kurā būtiska loma ir – nu, vismaz kādreiz bija – meža pīles asinīm? Vai to, ka ik vakaru pulksten deviņos Kraistčērčas koledžā tieši simt reižu skan iestādes zvans? Vai zinājāt, kādi plāni saistībā ar Oksfordu bija Hitleram un kuras koledžas vitrāžā atrodams mūsdienīga tualetes poda attēls? V. L. aizrautīgi stāsta šo visu un vēl daudz ko vairāk, arī par savdabīgajām studentu brālībām un apvienībām: vienas darbībā viņam nāksies iesaistīties pavisam tieši – un šis atgadījums veido vienu no romāna centrālajām epizodēm, kurā jaušams autoram jau no Stroikas laikiem mīļais kriminālsižeta virziens, šoreiz gan, par laimi, bez iebetonētiem līķiem.

Vēl kopš Stroikas laikiem nekur nav pazudušas vēstītāja aktīvās diskusijas ap un par teoloģijas jautājumiem, tikai šoreiz tās verbalizē nevis sektantisku lietuviešu viesstrādnieku ordas, bet gan mākslas izstādē nejauši iepazītais Ričards, kurš arī kļūst par katalizatoru visiem V. L. turpmākajiem piedzīvojumiem Oksfordā. Nekur nav zuduši arī trāpīgie, kaut brīžiem jaušami rūgtie vērojumi, caur britu zemes savādību prizmu uzlūkojot pašam savus tautiešus – ne tikai emigrācijā, bet arī Latvijā, salīdzinot, analizējot, apsmaidot un laiku pa laikam slepeni un paīgni ilgojoties. Piemēram, Lācītis secina, ka latvieši nav nekāda kartupeļēdāju nācija, jo kartupeļus uzturā papilnam patērē vēl gana daudz tautu, ar tiem pašiem angļiem, bet jo īpaši īriem, sākot.

Latvieši, pēc autora domām, ir daudz vairāk apsēsti ar tādu produktu kā skābais krējums – ārvalstniekiem pilnīgi neizprotamu uzturvielu, kuras lietošana virknē ēdienu būtiski nošķir "krējuma latviešus", proti, pie jaunās vides nepieradušos imigrantus, no "bezkrējuma" latviešiem – tiem, kas mītnes zemē adaptējušies. Lasītājam atliek tikai definēt savas attiecības ar krējumu, un, re, diagnoze gatava.

Ķieģeļu siena uz grāmatas vāka nosedz tikai daļu attēla – otrā pusē redzamas cerīgi zilas debesis. Acīmredzot dažam labam tomēr izdodas izkalties cauri akmenscietajai citzemes savrupībai, kādu iemieso noslēpumainā universitātes pilsētiņa, un sasniegt mērķus, lai nu kādi tie būtu. Arī stāstnieks romāna noslēgumā sasniedz kādu sapni, bet par tā iemiesošanos, jādomā (un jācer), vēstīs jau cita grāmata

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Smalka balansēšana

Rīgas Fotogrāfijas biennāle pievēršas mūsdienu identitātes tēmai.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja