Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

LNSO koncerta recenzija. Jaunās pasaules ainavas

Zoltāna Kodāja, Pētera Plakida un Antonīna Dvoržāka mūzika Andra Vecumnieka diriģētajā LNSO koncertā

Ļoti atšķirīgu, tomēr pašā saknē saderīgu ungāru, čehu un latviešu mūzikas darbu programmu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertā Lielajā ģildē 24. aprīlī diriģēja Andris Vecumnieks, apliecinot gan savu, gan orķestra profesionālo varēšanu, kā arī to, ka spilgts koncerts ir iespējams arī bez citzemju mākslinieku importa. Ungāru Melngaiļa – komponista un folkloras pētnieka Zoltāna Kodāja – Galāntas ciema dejas (1933), pateicoties dejiskajiem ritmiem, izdomas bagātajai instrumentācijai un nepiegludinātajiem folkloriskajiem instrumentu spēles akcentiem, lieliski iesildīja spēlētājus un klausītājus Pētera Plakida koncertopusam Sasaukšanās (1977). Programmu vainagoja čehu XIX gadsimta nacionālā romantisma meistara Antonīna Dvoržāka superpopulārā 9. simfonija No Jaunās pasaules, kurā konkurē čehu, afroamerikāņu un indiāņu mūzikas vērtības.

Skaņas visapkārt

1977. gadā, kad Pēteris Plakidis pabeidza solistu grupai un simfoniskajam orķestrim komponēto koncertu Sasaukšanās, tas bija jau ceturtais (!) tobrīd 30 gadu vecā komponista simfoniskais lielopuss, un tajā viņš principiāli turpināja gadu iepriekš simfoniskajā Leģendā aizsākto jaunā latviskuma ceļu, demonstrējot atšķirīgu pieeju tobrīd aktuālajam jaunajam folkloras vilnim. Sasaukšanās uzbur episki ainavisku, ļoti dzīvu un ekoloģiski tīru skaņu pasauli ar putnu balsu atdarinājumiem un etniski precīzām ganu gavilēm; visā tajā perfekti, taču pa jaunam tiek īstenots vecais labais koncertēšanas (solistu un orķestra sacensības, spēles, komunikācijas) princips. Vecumnieka diriģētajā atskaņojumā tas balstījās uz solistu – Anetes Točas (pikolo flauta), Ditas Krenbergas (flauta), Egila Upatnieka (oboja), Gunta Kuzmas (basklarnete) un Artūra Šulta (mežrags) – rotaļīgo saspēli panteistiski ņirbošajā faktūras laukā.

Sasaukšanās ir arī latviešu mūzikā pirmais simfoniskās telpmūzikas paraugs, kas klausītājus uzrunā ne tikai no skatuves, bet arī zāles un balkona. Iespaidīgi plašie, meditatīvi improvizējošā rakstura mežraga solo, ko koncertā spēlēja Artūrs Šults, atskanēja pat no foajē caur atvērtajām zāles durvīm. Nebūt nav viegli visu šo polifoniski žuburoto dabiskumu koordinēt vienotā skaņu gleznā, taču diriģents to spēja, turklāt rosināja vizuālo iztēli. Vecumnieka – aizrautīga stāstnieka un skolotāja – daba šīs mūzikas tēlainībai nāca tikai par labu.

Precīzs simfonijas ritējums

Liela, pat neprātīga ir Andra Vecumnieka drosme izvēlēties diriģēt vienu no vispopulārākajiem simfoniskās mūzikas opusiem – melodiski un orķestra krāsām bagāto čehu nacionālromantiķa Antonīna Dvoržāka 9. simfoniju No Jaunās pasaules –, turklāt dažus mēnešus pēc tā neaizmirstamā neparasti smalkā un eleganti jūtīgā lasījuma, ko vieskoncertā Rīgā sniedza maestro Mariss Jansons ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri. Ko gan te varētu piebilst mājinieki, kuri ierakstās krietni piezemētākā kvalitātes un aprites rangā?

Šķiet, tieši tāpēc, ka simfonija sacerēta (un arī pirmatskaņota) Ņujorkā, tālu no komponista dzimtās Čehijas, tajā tik spilgti sastopas divas pasaules – nostalģiski pastorālas Čehijas dabas ainavas un skarbi himniskas brīvības cīņu zīmes te mijas un savijas ar afroamerikāņu vergu spiričuelu un indiāņu tautasdziesmu melodijām, kuras komponists iepazinis, XIX gadsimta 90. gados dzīvodams ASV.

Andrim Vecumniekam un LNSO izdevās abas pasaules pretstatīt tik pārliecinoši un spilgti, ka iztēlē virknējās reljefi vizuālie tēli. Vecumnieks ir ekstraverts, dinamisks, azartisks, izteikti aktīvs diriģents. Viņš vada orķestri ar ļoti enerģiskiem, emocionāliem žestiem, tomēr anarhijas te nav: simfonijas ritējumā viss ir sakārtots, pārredzams un caurskatāms. Orķestra ansamblis ir sabalansēts, solo – pienācīgi izcelti, un polifoniskās saspēles šķiet tik aizraujošas un interesantas tieši tāpēc, ka norisinās precīzi. Izcils bija visu orķestra solistu sniegums, jo īpaši – otrās daļas plūstošais angļu raga dziedājums Janas Klevickas sniegumā.

Interesanti, ka koncerta priekšvakarā LNSO koncertsarunās ar Goran Goru bija iespēja dzirdēt, kā šo indiāņu sēru melodiju spēlē saksofons, kuru komponists tomēr neiedrošinājās iekļaut partitūrā. Šo solo izpildīja konkursa Ineses Galantes talanti uzvarētājs 18 gadu vecais Aigars Raumanis no J. Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas. 


Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja