Federiko Garsijas Lorkas (1898–1936) dzejoļu krājums Kliedziens ir kļuvis par pamatu divām izrādēm, kuras šķir četrdesmit gadu. Maija beigās kultūras telpā Hanzas perons tika pirmizrādīts iestudējums Nazis sirdī iestrēdzis ar Haralda Sīmaņa (1951–2022) un Lorkas dziesmām. Sīmanis nav atstājis šo dziesmu partitūras. Vismaz tādas pagaidām nav atrastas. Muzicējot kopā, leģendārā barda mūziku iegaumēja Zane Šmite un Ilze Grunte. Zane Šmite, būdama pasniedzēja Latvijas Kultūras akadēmijā, strādāja ar režisora Alvja Hermaņa kursu, un Ilze Grunte pavadīja topošo aktieru dziedāšanas nodarbības, spēlējot ģitāru. Viņas iepazina Gerdu Lapošku, samtaina, dziļa basa īpašnieku. Gerds uzreiz iedegās par Lorku. Savukārt aktrisei Gunai Zariņai pirmā satikšanās ar spāņu dzejnieku bija jau notikusi studiju laikā Sanktpēterburgā un Jaunā Rīgas teātra izrādē – Ivana Buņina Tumšajās alejās. Arī viņas alts ietiecas zemajā reģistrā. Viņa uzrakstīja scenāriju. Izrādes tapšanas laikā Sīmaņa dziesmām klāt nāca spāņu tautasdziesmas. Vienu no tām Lorka, kurš spēlējis klavieres un ģitāru, pats bija pierakstījis folkloras ekspedīcijā.
Aktieru balsīm – balsī izpaužas dvēsele – paralēles piešķīra Andra Gruntes kontrabass un scenogrāfe Dace Ignatova, kura negaidīti pārsteidza ar čella spēli. Ilze Grunte spēlēja ģitāru, dziedātājai Zanei Šmitei bija vargāns, Gerdam Lapoškam – trompete. Tika izmantots stīldrams – tērauda bungas, kurām nav disonanšu un kuras mēdz izmantot ceļošanai zemapziņā. Gandrīz stihiski bija izveidojies tembrāli daudzveidīgs, jaudīgs ansamblis neizdibināmo ilgu pasaulei. Tika pieteikts nāves egregors. Daudzi skatītāji raudāja no saviļņojuma.
Rakstījis vīrietis
Izrādei Nazis sirdī iestrēdzis ir priekštecis. Federiko Garsijas Lorkas Kliedziens pirmo reizi izskanēja Eduarda Smiļģa Teātra muzejā 1985. gadā uz arhitekta Ernesta Štālberga projektētās skatuves.
Ļeņingradā diplomētais režisors Viktors Jansons atcerējās: "Lorka sākās, ejot pie [Ilmāra] Blumberga. Strādāju par naktssargu muzejā, kur ir maza skatuvīte, un Marina Janaus ieminējās par Kliedzienu. Lorkas lugas biju lasījis, pantiņus – ne. Mēnessērdzīga romantika par nolādēto. Rakstījis vīrietis. Marinas balss tembrs, viņas iekšējais temperaments valdzinošs, nav jāspēlē. Madonniski atturīga. Iegāju viņas vizualizācijā, intonatīvajā reģistrā, atturīgajā šarmā. Ķēros pie mazās grāmatiņas. [Kliedzienu 1971. gadā laida klajā izdevniecība Liesma 16 000 eksemplāru.] Knuta Skujenieka atdzejojums ir izcils. Viņa sakārtojums lielā mērā noteica izrādes scenāriju.
Ar dziesminieku Haraldu Sīmani biju pazīstams no Cēsu laika, kad viņš sita Sv. Jāņa baznīcai jumtu. Bohēmiska dzīve kā jau čigānam, falsets uz robežas. Nenāks, ja arī piekritīs, desmit reizes atteiksies. Braucu uz Cēsīm, vajag tādus dziedājumus un ģitāru, balsi. Viņš sāka strādāt. Biju dabūjis Marinu, Haraldu, nebija scenogrāfa. Gribēju Blumbergu, bet viņš bija absolūti riebīgs: "Man nav jādara tas, kas man nepatīk, man nav jāinteresējas par dekorāciju izgatavošanu. Es dodu tikai ideju. Pašdarbība mani neinteresē." No Drāmas [Nacionālā] teātra Ojāra Vācieša izrādes Kārais lauks [režisors Valdis Lūriņš, scenogrāfs Viktors Jansons] palika pāri striķis. Pienesu to klāt Blumbergam, viņš vēl urkšķ. Tur bija profesionāla koķetērija. Man bija mūžīgā iecere, ka izrādei jāsākas no ielas. Blumbergs noteica, ka prospekta vietā ir jābūt līķautam. Teātrī dabūju divdiegu audumu, aiz tā tika piesprausta sarkana lupata. Viens auduma gabals bija uz striķa, tajā Marina varēja iegulties, izmazgāt asiņaino lakatiņu. Izveidojās balts–sarkans–melns krāsu salikums. No Dailes teātrī salasītām lupatām iznāca ļerpata, kā zarna vai sasaite ar dzīvi, kas izvijās cauri stāviem. Aiz skatuves bija loga atvērums, aiz tā mainīgā atmosfēra – migla, sniegs, lietus. Haralds varēja apiet zālei apkārt vai iziet pa vidu, tas deva milzīgu spriedzi.
Notika izrādes pieņemšana un apspriešana. Pieņēma labi, pat ļoti. Vai dzejas izrāde vai koncerts? Vija Artmane teica: "Lieluma izrāde mazā zālē, labi, ka aktrise no Dailes teātra." Gunars Treimanis: "Janaus atklāju jaunā kvalitātē, viņai jāspēlē Orleānas jaunava." Alfrēds Jaunušans: "Izcils spriegums." Pauls Putniņš: "Šī izrāde iedarbojas pēc izrādes, te ir kaisles vara pār sevi." Knuts Skujenieks: "Divreiz pārdzīvoju Lorku, te atklājas liels spēks, ko piedāvā aktrise."" (No sarunas ar Viktoru Jansonu 2017. gada 29. martā.)
Aktrise Marina Janaus un mūziķis Haralds Sīmanis izrādē Kliedziens. 1985. Foto – Laimonis Stīpnieks
Iecerētas bija divas trīs izrādes, bet galu galā Teātra muzejā Kliedzienu spēlēja 50 reižu. Laimoņa Stīpnieka fotogrāfijā redzam šīs izrādes līmeņu saplūdinājumu. To spēlēja arī muzejos Talsos, Cēsīs un Valmierā. Ilmārs Blumbergs eksistenciālo dzeju paturēja prātā un atgriezās pie tās, kad strādāja pie Nepabeigtā cikla un sērijas Es nemiršu.
Asiņu balss
Kliedzienu vairākkārt noskatījās dziedātāja Zane Šmite: "Tas bija atšķirīgi no tā, kas notika teātros. Uzaugu ģimenē ar teātru abonementiem, tā bija svēta lieta redzēt visas izrādes. Fascinēja Haralda Sīmaņa neparastā ģitāras spēle, viņš spēlēja nevis akordus, bet melodiju un dziedāja kaut ko citu. Mēs bijām kuš-kuš audzināti latvieši. Bet Sīmanis un Marina ļāva balsij lidot un plūst. Nekautrējās no emocionalitātes, nebaidījās to paust savā izpildījumā. Toreiz tas likās pilnīgs brīnums. Uzrunāja brīvības elpa."
"Sīmanis pasniedza Lorku caur sevi. Viņam viens vectēvs bija čigāns, bet otrs – vācietis. Viņš teica – kā Finkam. Čigāni viņu izstūma no tabora, un viņš sevi neidentificēja ar čigāniem. Protams, tā bija asiņu balss," atceras Ilze Grunte. Jāpiebilst, ka pēckara Latvijā vācu izcelsmi cilvēki parasti slēpa.
Mistiskā Lorkas elpa caurstrāvo jauno iestudējumu Nazis sirdī iestrēdzis, kam plašumu piešķir arhitekta Reiņa Liepiņa pārradītā industriālā telpa ar 1230 kvadrātmetriem. Nakts tumsas dziļums ir nevis iluzors, bet īsts. No kosmiskās tāles atskan Gunas Zariņas kliedziens. Mēdejas balss. Izrādi vada un nosaka sievietes redzējums, liktenīgā Baltā čigāniete. Viņas kleitas garās piedurknes beidzas ar volānu vēdekļiem (kostīmu māksliniece Dace Ignatova). Baltā čigāniete parādās kā Māte, kā Zeme, kā Dievmāte, kā Līgava un kā Nāve. Par caurviju motīvu vai refrēnu ir kļuvušas rindas: "Citronziedu vainagā vītušā / nāve / pa ceļu iet. / Dzied un dzied / savu dziesmu, / spēlējot ģitāru baltu, / un dzied, un dzied, un dzied."
Spāņu dzeja mīlestību saista ar citrusiem – apelsīniem, citroniem, greipfrūtiem. To nozīmi izgaismo konteksts. Folklora, uzņemot sevī katolicisma eksaltāciju, sapresē dzīvības un nāves motīvu vienā kodolā. Ar greipfrūtiem izsaka slepeno, aizliegto, rūgto mīlu (greipfrūtu mūķene). Divdabīgais citrons iemieso gan spīvo, gan mūžīgo mīlestību. Aromātisko citronziedu (asaru) vainags der kāzām un bērēm, līdzīgi tam, kā latvieši izmanto mūžzaļo miršu vainagu, kuru abos godos piesauc tautasdziesmā Ziedi, ziedi, rudzu vārpa. Skanot šai dziesmai kapos, kristiešu acīm parādās debesu līgavainis.
Lorkas metaforiskais blīvums tiek izspēlēts ar minimāliem līdzekļiem. Ir tikai instrumentu un vārdu savijums, gaismas un tumsas kontrasts un gaismēnu deja. Nekas šeit nenotiek bez Mēness ziņas, čigānu saules. Izrādē šim ritulim ir melnā un mirdzošā puse. Atvirpināts priekšplānā, tas pārvēršas par kafēšantāna skatuves podestu vai vēršu cīņu arēnu. Tuvojoties finālam, tas atklāj savas divdabības netveramo valdzinājumu. "Zem ūdens / peld vārdi kā zivis. / Virs ūdens / mēneši divi. / Viens plunčājas, / otram skauž: / viņš tik augstu! / Bet krastmalā / puika / tajos raugās un sauc: / Naksniņ, sasit plaukstas!" saka Gerda Lapoškas Trompetists. Viņš uzrunā, iztaujā, piebalso Baltajai čigānietei, nomainot melno ietērpu pret melnbaltu salikumu. Skatītāji, izvietoti tādā kā amfiteātrī, noraugās uz notiekošo no augšas. Mūziķi atrodas priekšplāna abās malās un ir klātesoši visu laiku.
Noslēpums ievelk. Lorkas leksikā ikdienišķās dzīves parādības tiek uzlādētas ar esības noliegumu. Te ir melnā varavīksne, sausa zeme, bezacu nāve, bezmiega vientulība, krustceles kā stāvoklis starp esamību un neesamību, stīga kā milzu sirsenis, ēnas līdz padebešiem, blāvais mēness, "kas asinis izsūc no tavas sejas", samīdīta neļķe, nopļauti kvieši, melnās debesis, ledus kārtis, vaska svece un līķauts pār seju, biezie ūdens vērši kā pārcēlāji, zēni, kas "uzmetas peldēt uz viļņainiem mēness ragiem", visi pulksteņi, kas rāda pēdējo stundu, vēnu lakstīgala, izšķīdusi mūzika, satumsusi arēna, čigānu kalve, kurā apkaļ melnā jātnieka zirgu… Viss līdzekļu arsenāls savilkts dūrē, lai izteiktu mīlas alku izkāpinājumu uz nenovēršamās nāves robežas.
Savulaik Marina Janaus neveidoja skatuvisku tēlu, viņa izteica poēzijas skaistumu un pabeidza ar dzejoli Ai!: No kliedziena paliek vējā / Cipreses ēna. (..) / (Es taču teicu: atstājiet / mani šai laukā / raudāt.)
Jaunā Lorkas iestudējuma finālā izskan Memento: "Kad es būšu miris!" Gunas Zariņas Baltā čigāniete atgriežas miglas Mēness tālē, aizvedot Gerda Lapoškas Trompetistu sev līdzi.
Noslēpums paliek. Ja viss būtu skaidrs, nebūtu jātaisa izrāde Nazis sirdī iestrēdzis. Nav izslēgts, ka vasarā kaut kur brīvā dabā tiks iedegts Lorkas–Sīmaņa ugunskurs. Hanzas peronā izrāde atgriezīsies 9. novembrī.