Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +17 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 31. maijs
Jūsma, Alīda

Patiesums un spēle. LNSO un diriģenta Tarmo Peltokoski koncerta recenzija

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un tā galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski jaunākā programma, kurā skan Mālers, Rahmaņinovs un Lutoslavskis, pretstata simfonisko dziļumu un pianisma rotaļas

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadītie koncerti ir kļuvuši par mūsu klasiskās mūzikas aprites sensāciju un dižpārdokli. Es nepārspīlēju. Līdz šim nu jau vairāk nekā divas sezonas man nav gadījies piedzīvot nevienu viņa koncertu Lielajā ģildē, uz kuru visas biļetes nebūtu izpirktas faktiski uzreiz pēc tā izsludināšanas. LNSO un Tarmo Peltokoski ar lielu interesi gaida arī publika reģionālajās koncertzālēs Cēsīs, Ventspilī un Rēzeknē, un šie koncerti vienmēr ir stāvovāciju pavadīti.

 

Mākslas pārdzīvojums

Jaunā somu diriģenta mūzikas izpratnes dziļuma, mākslinieciskās pārliecības, pašatdeves un ziemeļniekiem neraksturīgā temperamenta iedvesmoti, orķestris un klausītāji dodas viņam līdzi pat vispārsteidzošākajos, riskantākajos un sarežģītākajos simfoniskās mūzikas piedzīvojumos. Tā top un tiek ar pateicību pieņemtas krāšņas, vērienīgas, dedzīgas, mākslinieciski brīvas, līdz kaulam izjustas un smalki niansētas partitūru interpretācijas, kurās pāri visam ir kopīgs, visus vienojošs muzicēšanas prieks. Tas neatvairāmi aizrauj visus, jo nevienu nevar atstāt vienaldzīgu sastapšanās ar kaut ko tik īstu, dziļu un dzīvu. Tarmo Peltokoski vadībā LNSO ir sasniedzis jaunu, ļoti augstu līmeni, savukārt milzīgais pieprasījums pēc šiem koncertiem liek ticēt, ka vēl viss nav zaudēts un cilvēkiem arī šajā apjukuma pilnajā laikā ir vajadzīga ne tikai "maize un izklaide", bet arī patiesas mākslas radītais pārdzīvojums.

Koncerts Lielajā ģildē, kurā LNSO muzicēja kopā ar Tarmo Peltokoski un viņa ielūgto korejiešu un britu pianistu Hjonggi Džu, notika zīmīgā datumā – 24. februārī –, kad apritēja divi gadi kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Solidarizējoties ar Ukrainu, orķestris koncertu iesāka ar Ukrainas himnu, un, kaut arī šis Mihailo Verbicka komponētais Ukrainas valsts muzikālais simbols šajos divos gados ievadījis ļoti daudzus koncertus un operizrādes, šoreiz tas izskanēja svaigā, ļoti spēcīgā, dzīvi svinīgi apliecinošā mūzikas attīstībā un spēkā, stiprinot ticību Ukrainas uzvarai. Šis nebija formāls, parasts himnas izpildījums. To piepildīja diriģenta talants un attieksme.

 

Pietrūkst jaudas

Vakara virsotne bija Gustava Mālera Piektās simfonijas interpretācija – emocionāls augstspriegums bija jūtams visā simfonijas piecu daļu ciklā, ebreju un austriešu tautas intonāciju vijumā no sēru gājiena līdz visaptverošai mīlestībai un spoži saulainam priekam. Vienkārši pati dzīve visā tās krāšņumā un kontrastos!

Pirms Mālera simfonijas dzirdējām divu dažādu zemju un laikmetu komponistu Sergeja Rahmaņinova un Vitolda Lutoslavska darbus par ļoti populāro Paganīni Laminora kaprīzes tēmu, kas no itāļu klasiķa virtuozā vijoļopusa pārceļojusi arī uz pianistu un orķestru repertuāru. Abu kompozīciju atskaņojumā piedalījās viessolists Hjonggi Džu – jā, tas pats, kuru iepriekš esam iepazinuši humorpilnajā, teatralizētajā šovā Igudesman & Joo, kurā viņš kopā ar vijolnieku komiķi Alekseju Igudesmanu apvieno klasiskās mūzikas, cirka klaunu izrāžu un popkultūras estētiku. Atgādināšu, ka LNSO sezonas sākumā Tarmo Peltokoski pieteica Hjonggi Džu kā "pasaulē jautrāko pianistu".

Jāteic gan, ka brīdī, kad Hjonggi Džu savā ekscentriskajā tērpā iznāca uz Lielās ģildes skatuves, viņa mērķtiecīgi radīto skatuves tēlu bija grūti prātā savienot ar Sergeja Rahmaņinova vai jebkura cita komponista darbu atskaņojumu nevis humoršovā, bet klasiskās mūzikas koncertā. Nekādu teatrālu joku Rahmaņinova slavenās Rapsodijas par Paganīni tēmu atskaņojumā nebija: konkurējošā dialogā ar Tarmo Peltokoski vadīto orķestri, kurš dinamiskajā sacensībā pat uz brīdi ritmiski sašķobījās, Hjonggi Džu šajās 24 variācijās par Paganīni tēmu apžilbināja ar virtuozitāti, pasāžu filigrānumu un brīnišķīgu toni, ko ar maigiem pieskārieniem izvilināja no klavierēm apjomīgā lieldarba liriskajās epizodēs. Publika solistam par to uzgavilēja, taču, manuprāt, šim Rahmaņinova Rapsodijas lasījumam pietrūka jaudas, kas ļautu parādīt rapsodijā iekļauto pārlaicīgo viduslaiku sekvences Dies irae tēmas – Dieva dusmu un pasaules iznīcības simbola – jēgu. Pianists Rahmaņinova darbu uztvēris un mums atklāja vien kā rotaļīgu spēlēšanos, nepievēršot uzmanību dziļākajam satura slānim, kas ietver gaismas un tumsas, ļaunā un labā mūžīgo pretstāvi. Šaubos, ka Rahmaņinovam tā bijusi tikai rotaļa un ka Dies irae ievijums daudzos viņa darbos būtu saistāms ar apsēstību ar šo muzikālo tēmu tikai kā ar interesantu skaņu virkni.

Vakara pārsteigums bija poļu XX gadsimta lielmeistara Vitolda Lutoslavska Variācijas par Paganīni tēmu divām klavierēm, jo muzicēt kopā ar viesi pie klavierēm sēdās arī Tarmo Peltokoski. Klausoties abu mūziķu dzirkstošo, atsperīgi virtuozo saspēli Lutoslavska laikmetīgās mūzikas valodā risinātajā, 1941. gadā (Otrā pasaules kara laikā) komponētajā variāciju ducī (12), publikai bija iespēja novērtēt arī Tarmo Peltokoski pianista talantu. Abiem mūziķiem šis bija neparasts izaicinājums arī tāpēc, ka klavieres bija novietotas nevis iepretim cieši blakus, bet gan krietni attālināti, darot sarežģītāku saspēles akustisko koordināciju.

 

Visa dzīve simfonijā

Klausoties Tarmo Peltokoski aizrautīgi vadītajā krāšņajā, emocionāli maksimāli piesātinātajā Gustava Mālera Piektās simfonijas lasījumā, bija grūti noticēt, ka viņš šo meistardarbu interpretē pirmo reizi. (Vispirms 23. februārī viņš to nodiriģēja LNSO koncertā Rēzeknes Gorā un nākamajā vakarā Rīgā.) Lūk, šeit orķestra skanējumā mūs visus pilnasinīgi un neatvairāmi uzrunāja pati dzīve, vispirms simfonijas pirmās daļas lēnajā, izteiktās ebreju mūzikas intonācijās ieturētajā sēru procesijā atgādinot par mūsu mirstību un, iespējams, priekšvēstot tobrīd vēl gaidāmās vēstures – Otrā pasaules kara – traģēdiju, pēc tam ļaujot visu vētraini izsāpēt otrajā daļā un zīmīgi (saistībā ar paša komponista likteni, bet varbūt – cerībā uz stabilitāti?) izceļot korāli – kristīgās ticības simbolu. Savukārt apjomīgajā trešajā – Skerco – daļā garšīgi mijās laucinieciskais austriešu lendlers ar eleganti spožo Vīnes valsi. Šajās simfonijas daļās LNSO mirdzēja visos profesionalitātes un muzikalitātes aspektos. It īpaši jāatzīmē pūšaminstrumentu – visvairāk trompetes un mežraga – perfektie solo, kā arī lieliskā ansambļa izjūta.

Gan koka, gan metāla pūšaminstrumentiem šajā partitūrā ir daudz sarežģītu uzdevumu, un mūziķi izcili tika ar tiem galā. Savukārt simfonijas liriskais centrs – melodiski fascinējošais Adagietto (ceturtā daļa) –, ko izpilda tikai orķestra stīgu grupa un arfa, apbūra ar apskaidrotu skaistumu, kas caur pašas mūzikas un tās izpildītāju dvēseles stīgām izstaroja vismaigāko, vissiltāko un cildenāko mīlestību, kāda vien uz šīs zemes ir iespējama. Vai varbūt… ir iespējama tikai sapņos. Simfonijas vainagojumu – spožo, saules pielieto finālu – diriģents un orķestris atskaņoja jau ekstātiskā priekā. Šo gaismas spēka poti tad arī uzņemsim sevī ilgākam laikam.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja