Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Universālais grafikas patriarhs. Izstādes Rihards Zariņš. 1869–1939. Ko Latvijas meži šalc recenzija

Atgriešanos aktīvajā izstāžu dzīvē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sācis ar neapšaubāmu klasiku, solot vispusīgi iepazīstināt ar vienu no latviešu grafikas pamatlicējiem Rihardu Zariņu.

Rihards Zariņš (1869–1939) – leģendārā mākslinieku pulciņa Rūķis biedrs – izglītojies latviešu iecienītajā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā, papildinājies Eiropā, īstenojis iespaidīgu karjeru cariskās Krievijas Valstspapīru spiestuvē un vēlāk vadījis analoģisku iestādi arī neatkarīgajā Latvijā, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas meistardarbnīcu.

Jau pirms ieejas zālē informatīvs stends pārliecina, ka šis ir ambiciozs projekts, ko kopīgi īstenojuši Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) un Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) ar daudzu pētnieku, mākslinieku un tehnisko speciālistu līdzdalību. Eksponāti deponēti no vairāku Latvijas muzeju un arī privātajām kolekcijām, kā arī no Igaunijas mākslas muzeja. Izstādes Rihards Zariņš. 1869–1939. Ko Latvijas meži šalc kuratores ir Marita Bērziņa un Kristīne Ducmane.

Visi darbības lauki

Izstaigājot pazemes zonas ekspozīciju telpas, pasākuma nopietnības un rūpīga īstenojuma iespaids apstiprinās – pati lielā zāle ir loģiski iedalīta atsevišķos sektoros, veltītos kādam Riharda Zariņa darbības laukam. Vispirms gūstams ieskats agrīnākajos darbos, kuros atklājas akadēmiski reālistiskās mākslas skola un dažādu klasicisma elementu saplūsme ar etnogrāfiskiem atribūtiem, piemēram, Dziesmusvētku lapa. Par piemiņu Kurzemes pievienošanai Krievijai un Latviešu IV vispārīgajiem dziesmu un mūzikas svētkiem Jelgavā (1895). Tālāk pa zāles perimetru izvietotās sadaļas aptver grāmatu dizainu ar eksemplāru stendu, ekslibrus, pastmarku dizainu, karikatūru, mēbeļu dizainu, tautastērpu pētniecību, kas vainagojusies ar apjomīgo Latvju rakstu izdevumu un pārstāvēta arī ar reālu etnogrāfisko priekšmetu skatlogu, naudas, heraldikas un dažādu vērtspapīru dizainu, kā arī plakātu. Vairumā plakātu monumentālo figūru patētiskie žesti nolasāmi gandrīz kā sociālistiskā reālisma prelūdija, bet Riharda Zariņa 60 gadu jubilejas izstādes plakāts (1930) ir saistošs izņēmums, kas atspoguļo Art Deco eksotikas impulsus.

Īpaši atraktīvs šķiet naudaszīmju klāsts no cariskās Krievijas līdz Latvijas Republikai, tas ļauj klātienē aplūkot varbūt tikai pēc nosaukuma zināmās kerenkas (pirms boļševiku apvērsuma izlaistās Krievijas Pagaidu valdības naudaszīmes) un citus piemērus. Tāpat diez vai daudzi zinās, ka makā šķindošā sīknauda, ko padomju laikus piedzīvojušie atceras kā kapeikas, vēlāk nomainītas ar santīmiem un visbeidzot centiem, 1920. gadā eksistēja arī mazu papīra banknotīšu formā. Izstāde neiztiek arī bez katra latvieša sirdi sildošās slavenās Mildas un tās reālā prototipa atveida, papildināta ar Jāņa Stradiņa sentenci: "Riharda Zariņa pieclatnieks ir mūsu monētu pasaules himna."

Zāles centrā izvietotā ovālā segmenta iekšpusē uz tumšiem foniem koncentrēta nacionālā romantisma un simbolisma caurstrāvotā stājgrafika, kurā dominē meža biezokņu ainas, ietverot arī pazīstamāko ciklu Ko Latvijas meži šalc (1908–1930). Pedantisko detalizāciju šeit līdzsvaro dramatiski, barokāli gaismēnu kontrasti, un mitoloģiskā varoņa cīniņos ar briesmoni (Kurbads un sumpurnis, līdz 1910; Kurbads un deviņgalvainais velns, līdz 1911) var saskatīt ikreiz aktuālāko labā un ļaunā sadursmi. XX gadsimta sākumam raksturīgā krēslaini simboliskā, mistiskā nots (Dzejnieka kaps, 1913) saglabājās arī vēlākā posmā (Nāves avots, 1927; Papardes zieds, 1930–1939; u. c.). Savukārt sadaļas ārpusi klāj jau starpkaru posmā tapuši nelielāki un vairāk konvencionāli kamerstila darbiņi zīmējuma, akvareļa un oforta tehnikā, tajos tiek variēti dažādi simboliski ilustratīvi motīvi. Katrai sadaļai ir pieskaņota attiecīga anotācija, kas ir pietiekami lakoniska un ērta ātrai uztverei. Izstādes estētiskās kvalitātes nodrošina foni pastelīgi niansētajos gadsimtu mijas toņos ar Riharda Zariņa iecienītajām jūgendiska ornamenta joslām.

Pirmā zāle apzīmējama ar vārdu "darbi", bet nākamā telpa veltīta "dzīvei" – šeit izstādītas fotogrāfiskas un dokumentāras liecības, biogrāfijas hronoloģiskā tabula un omulīgi ģimenisku foto slaidrāde no bērnības līdz vecumdienām. Savukārt noslēdzošā telpa demonstrē Riharda Zariņa audzēkņu darbus no stājgrafikas lapām līdz paša skolotāja ražīgi piekoptās tā sauktās lietišķās grafikas jeb, mūsdienīgākā terminoloģijā runājot, grafiskā dizaina jomai. 

Tradīciju sargs

Vienlaikus izstāde tikpat kā nemaz neiesaista Rihardu Zariņu plašākā Latvijas mākslas vēsturisko transformāciju kopainā. Ja par to nav nekādu priekšzināšanu, šī vācu romantisma, simbolisma un jūgendstila ietonētās, akadēmiski reālistiskās tradīcijas pārnese var iegūt arī neproporcionālu svaru. Vērts atzīmēt, ka Rihards Zariņš kā šīs vienas konservatīvās tendences pārstāvis kopš XX gadsimta sākuma uzņēmās latvisku un klasisku vērtību sarga nostāju, jau 1904. gadā asi uzstājoties pret "tautas uzvalku" jeb tautastērpu nelatvisko modernizāciju, ko piedāvāja Jūlijs Madernieks. Savukārt 1910. gadā Rihards Zariņš pretojās Voldemāra Matveja agrīnajam modernismam, sakot, ka "jaunā mākslas strāva dabu un dabas studēšanu ne tik vien atmet, bet pat vēl ienīst" (Mākslas kritikas lietā, Dzimtenes Vēstnesis, 1910, nr. 206.).

1920. gadā viņš kopā ar Jāni Robertu Tillbergu un Jāni Munci organizēja pazīstamo Kasparsoniādi – viltus modernisma izstādi, lai diskreditētu jaunos "ekspresionistus" jeb topošās Rīgas mākslinieku grupas biedrus, aicinot Latviju atsvabināties no modernistiskās "izvirtības mākslā" (J. Jaunsudrabiņš, "Plikais karalis" jeb liels joks latv. mākslas dzīvē, Jaunākās Ziņas, 1920, nr. 239). Kasparsoniādes lakoniskais minējums hronoloģiskajā tabulā tomēr paļaujas uz skatītāja kompetenci no citiem avotiem.

Tas viss, protams, nenozīmē, ka tradicionālista pozīcija ir a priori neleģitīma vai automātiski atceļ tās paudēja sasniegumus. "Jauno" un "veco" ķildām pierimstot jau 20. gadu otrajā pusē, arī modernistu runasvīrs Uga Skulme atzina, ka Riharda Zariņa nozīme, iespējams, būtu jāvērtē augstāk, nekā tas darīts iepriekš, jo grūti būtu atrast viņa aizvietotāju Mākslas akadēmijas grafikas profesora un Valstspapīru spiestuves vadītāja amatā – apdāvinātākie grafiķi esot slikti tehnikas pārzinātāji (Jaunākās izstādes, Daugava, 1930, nr. 12, 1527. lpp.). Tomēr mājiens par tehnisko izcilību uz "apdāvinātības" rēķina arī nav noliedzams.

Kad krietnā pagātnē jau nokļuvis arī postmodernisms ar tā atvērtību visiem pagātnes sasniegumiem un modernisma pārskatīšanu, izstāde liek jautāt, vai šie sasniegumi uztverami kā dzīva un aktīva formu valoda vai tikai kā cienījami lokālās mākslas vēstures fakti? Pašreizējā ekspozīcija tomēr izskan kā viena ģeniāli daudzpusīga mākslinieka sasniegumu slavinājums, kura koncepcijas avotu eklektisms un būtiskā atkarība no vācu vēlīnā bīdermeieriskā romantisma paliek ēnā. Šie apstākļi kāpina izstādes kultūrvēsturisko funkciju uz māksliniecisko aspektu rēķina, taču retrospekciju noteikti ir vērts apmeklēt daudzo oriģināldarbu un laikmeta liecību, kā arī to kvalitatīvā un pārdomātā pasnieguma dēļ.

Izstāde

Rihards Zariņš. 1869–1939. Ko Latvijas meži šalc

LNMM līdz 25. oktobrim

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

P nozīmē Purmale(1)

Kāda tad ir tā Līgas Purmales Latvija? Cilvēki domā, ka tāda kā dzīvē, bet tā nu gan nav taisnība.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja