Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +11 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 1. oktobris
Lāsma, Zanda, Zandis

Homo Novus. Inscenēta veterānes dienasgrāmata

Starptautiskais teātra festivāls Homo Novus ir pieaudzis, bet nav pazaudējis savu jaunā cilvēka lecīgumu un pārdrošību. Kaut vai aizvilināt skatītāju arvien tālāk uz vietām, kur citādi viņš nespertu savu kāju. Ne tikai ģeogrāfiskā nozīmē

Nebūtu pārspīlēti teikt – 20 gados Jaunā teātra institūta rīkotais festivāls Homo Novus zemstrāvā ir veidojis to laikmetīgo Latvijas teātri, kādu redzam šodien gan lielajos valsts teātros, gan uz neatkarīgajām skatuvēm. Kurš gan no jaunajiem režisoriem – Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs, Viesturs Meikšāns u. c. – nav gājis cauri Homo Novus eksperimentālās brīvības skolai. Paši atzīst, ka bijuši divi ietekmes avoti – Alvis Hermanis un Homo Novus.

Festivāla oficiālais vadmotīvs – draudzība un pieaugšana. Bet, šķiet, alternatīvo, jo visiem uz mēles, radīja Mārtiņa Eihes Lasītava. Privātums un intimitāte. Cik tālu tajā esam gatavi teātrī iet un dalīties? Nekad dzīvē neesmu rakstījusi dienasgrāmatu. Tā naivi smieklīgā klade, kuru rakstījām ar māsu uz pusēm, kad bija kopīgs pagalms un pārdzīvojumi, laikam jau neskaitās. Lasītava radīja indevi pamēģināt izteikties par Homo Novus iespaidiem inscenētā dienasgrāmatas formā.

1995. gada 20. marts*, Daugavpils

Dīvaini apzināties, ka piedalos vēsturiskā notikumā. Pirmais Homo Novus! Forša solidaritātes sajūta. Visi studenti kopā – aktieri, scenogrāfi, režisori, kritiķes. Šķiet, beidzot noklusušas arī vaimanas, ka mūsu kursā nav neviena puiša. Andis Strods ar savu šarmu saorganizējis veselu meiteņu rotu. Līdz četriem rītā jēliem pirkstiem ar neasām šķērēm no kaut kāda briesmīga, cieta, zila auduma griežam puķītes un viņa stratēģiskajā vadībā apspraudām visu teātri. Gribētos, lai uzreiz ir parītdiena. Rīt plkst. 14.30 izsludināts pasākums, kurā LU teātra kritikas specialitātes studenti runās par "polistiliskajiem meklējumiem latviešu teātrī". Kas tie tādi? Aizbēgšu! Atkal smīnēs par mums.

1995. gada 22. marts, Daugavpils

"Polistilistiskie meklējumi", par laimi, garām. Kolēģi pa nakti uztaisījuši jauno avīzes Acta Publica! numuru. Valda Čakare uzrakstījusi mūsu kursa portretu. Pagodinoši un smieklīgi. Sniedze (tagad Valmieras Drāmas teātra direktore – U. A.) – "mīlīgs bērns", "raksta – pagaidām maz". Ieva (Zole, tagad Struka – teātra zinātniece un Nacionālā teātra literārā padomniece – U. A.) Čakares raksturojumā – "veselīgi harmoniska" un "raksta monogrāfiskajos žanros". Viesturs Kairišs avīzē, kurā dokumentēta viņa izrāde Luidži Pirandello Gaisma un tumsa, ir negaidīti paškritisks: "Vakar diemžēl izrāde izgāzās. Tas izskatījās kā pieliekamā režija ar vāji pašmērķīgām iecerēm. Vispār šis materiāls mani ieinteresēja, jo pieļāva manus priekšstatus par objektīvās realitātes subjektīvu organizēšanu." Edīte Tišheizere uzmundrina: "Kurā gan citā laikā lai cilvēks eksperimentē, ja ne jaunībā. Izrādē ir brīnišķīgas detaļas, kuru dēļ bija vērts to taisīt." Sludinājumu daļā – mani šodienas favorīti – "nevienu izrādi bez šizofrēniķa!", "Robežnieks ne tikai strādā, bet arī labi dzied" un "vajadzīga intervija, vienalga, cik gara, un vienalga, ar ko".

2015. gada 30. augusts, Briāna iela 13

Esmu uzaicināta uz Homo Novus Jauno kritiķu darbnīcu. Lieku sev nosolīties, ka nesākšu ar to, ka es arī kādreiz biju jauna. Bet tieši tā notiek. Ar īstu veterānes cienīgu žestu izvelku apskrandušās 20 gadu vecās pirmā Homo Novus "avīzes". Meistardarbnīcas skolnieki, no kuriem dažs labs studē dizainu, skatās mēmās šausmās. Kā lai viņi apjēgtu, cik liels tehnoloģisks varoņdarbs toreiz bija šīs četras naivi samaketētās lapas. Brīnišķīgi, sakarīgi un gaiši jaunieši. Nu neaprīs tā tumsa saujiņu gaismas!

2015. gada 4. septembris, Krustpils iela 15

Šodien jāmēģina saraut darbus un jāpaspēj uz Pūķa melanholiju. Kaut kur ellē ratā. Protams, zinu, ka tā izrunāties ir bīstami, lai neturētu aizdomās, ka esi atpakaļrāpulis, kurš ilgojas tikai pēc kroķēta samta priekškara drošā attālumā no mājām. Tā it kā nav, bet reizēm tomēr ceļu uz pamestajiem rūpnīcu korpusiem vēlētos dāsnāk iezīmētu. Filips Kens (Parīze), kurš ir festivāla viesis ne pirmo reizi, ar savu 2003. gadā dibināto teatrālās jaunrades laboratoriju Vivarium Studio ieved neatvairāmā sapņojumā. Smagā metāla grupa, tās vecais sunītis un ne mazāk vecais Citroen ar piekabi iesprūst nekurienē. Puiši apātiski krāmē izdzertās bundžiņas rindā uz jumta un šļūkā pa mašīnas radiostacijām. Kad jau šķiet, ka nekas cits arī nenotiks, ar riteni pa porolonsniegu pie viņiem atbrauc neiedomājami zinātkāra un pasaulei atvērta kundzīte. Rokeri atdzīvojas un maigi kā jēri, mazliet palēninātām un patizlām kustībām sāk savai gara radiniecei izrādīt savas saimniecības "brīnumus". Krietnu daļu izrādes laika visi noņemas ar brīnumu – milzu elpojošu spilvenu –, viens no rokeriem, izpelnoties publikas aplausus, uz maigas blokflautiņas jauniegūtajai draudzenei nodūdo hitu no Scorpions repertuāra, iedāvā viņai T kreklu ar Brēgela ziemas ainavu, kas viņu gandrīz saplūdina ar esošo.

Nākamajā dienā savukārt skatītāji maigi kā jēri bijušajā tekstilfabrikā Boļševička atdodas Filipa Kena skatītāju performancei Bivaks, kuru viņš ar savu fotogrāfu īsteno dažādās neparastās vidēs, pēc tam tiek izdots buklets. Nēsājam pa tukšo rūpnīcu piepūšamās laivas, darām visu, ko liek. Kādā brīdī, kad trīs kritiķes sēžam laivā rūpnīcas pagalmā, piešķiļas zināms "veselais saprāts", un pasmejamies – diez vai mēs tā ļautos citam režisoram? Šķiet, Kena saulainā, taču mērķtiecīgā cilvēciskā labdabība ir būtiska viņa talanta daļa. Ļoti žēl, ka šajā laikā rūpnīcā nebiju apskatīt Voldemāra Johansona instalāciju Slāpes, kuru daudzi izcēla festivāla programmā, kurā netrūka arī izrāžu – skiču. Braucu citu dienu vēlreiz – 24. autobuss, izrādās, tur vairs nepietur. Plkst. 17 jau cita izrāde. Vairāk braukt nav laika. Šī ir decentralizācijas blakne, kura darba cilvēkiem bieži izrādās liktenīga un par kuru rīkotājiem vajadzētu vairāk padomāt.

2015. gada 6. septembris, Briāna iela 13

Sasodītais rudens klepus! Jau pirmajās minūtēs nākas pamest Benjamina Verdonka (Antverpene) miniatūro izrādi – kastīti Vēl viena lieta. Paspēju novērtēt – man tā būtu patikusi, jau pirmajās sekundēs iegremdēja skatītāju tajā patīkamajā uzmanīga vērojuma dziļumā, ko nemaz tik bieži vairs teātri nepiedāvā. Jāsamierinās. Ja 15 minūšu garā "mēmajā izrādē" kāds sāk rīstīties, vakaru var norakstīt visi.

2015. gada 8. septembris, Briāna iela 13

Labu laiku pirms festivāla sociālajos tīklos idejas autore Krista Burāne un režisors Mārtiņš Eihe meklēja dažādu paaudžu cilvēkus, kas būtu ar mieru dalīties ar savām dienasgrāmatām. Rezultāts Lasītava ir tiešām interesants. Skatītāja iesaistīšana darbībā šeit ir novesta līdz galējai konsekvencei – skatītājs tiek atcelts kā tāds. Laikam pirmais gadījums, kas sašķobīja manu skepsi attiecībā uz skatītāju iesaistīšanu. Jāatzīst, kaut ko šī "tuvība pēc gonga" manī sakustināja, varbūt pat mainīja. Un tas jau nekad nav viegli vai patīkami. Vai es vēlētos šādu "teātri" skatīties katru vakaru? Noteikti ne. Varbūt pat vajadzētu programmiņā, līdzīgi kā "Izrādē smēķē", rakstīt arī: "Skatītājus iesaista darbībā"? Izrādes būtība – katrs skatītājs saņem lapiņu ar numuru rindu. Katrs "cipars" izrādās cilvēks, pie kura galdiņa aci pret aci apsēžas skatītājs. Pēc gonga kādu minūti klusumā jāskatās acīs svešiniekam (kā Marinas Abramovičas performancē). Tu viņam vari arī neiepatikties, un tad tev dienasgrāmatu nelasa. Man gandrīz tā gadījās, kad Nr.1 – jauns puisis – paziņoja, ka apsvēris iespēju man nelasīt. Atskurbinoši. Zināju, ka no manis nenāk Mātes Terēzes miers un atvērtība, bet – ka tik traki… Atkal pēc gonga trīs minūtes laika aprunāties. Pēc pirmās graujošās pieredzes jāsaņemas, lai dotos tālāk. Saņemos. Un labi, ka tā. Pārējie cilvēki man priekšā lasīja labprāt. Paldies viņiem! Satiku pat jauno režisoru Dmitriju Petrenko, kādai meitenei spontāni palūdzu nokrāsot sev mazā pirkstiņa nagu (katram uz galda līdz ar lampu un ūdensglāzi stāvēja sevi raksturojoši priekšmeti – saulespuķu sēkliņas, nagu lakas pudelītes, lācītis u. c.) un pašās beigās klausījos brīnišķīgas kundzes melodeklamācijā par maizes kukulīša vērtību un dzīvu pieredzēto Smiļģi. Viņa patīkamā cita laikmeta cilvēka brīvībā ignorēja visus gongus. Paaudžu atšķirība dienasgrāmatu dramaturģijā bija tas, kā mazliet pietrūka. Tie, kas vēlējās, uz sienām varēja uzrakstīt savas pārdomas. Tobrīd neko nerakstīju, bet jūtu, ka pieraksti par Lasītavu šad tad manī turpinās. Uz manas personīgās "sienas". Tāda taču drīkst būt, vai ne?

*Datumi ir tikai aptuveni 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja