Laika ziņas
Šodien
Migla

Par kokiem paralēlajās realitātēs

Skat, cik interesanti, skaisti, īsti! Daži iespaidi pēc 14. Starptautiskā Jaunā teātra festivāla Homo Novus

Festivāli nav izrāžu apkopojumi. Festivāls pats ir izrāde. Reizēm skaļāk, reizēm maigāk paustais vienojošais vēstījums atklājas pamazām. It kā jau pat no reklāmas plakāta ir skaidrs, ka šogad Homo Novus ir par kokiem – par kokiem mākslā un mākslu kokos. Tomēr tajā pašā bildē redzams, ka mežs ir dziļš. Redzētās izrādes savijās vienotā stāstā par mūsdienu pasaules ekosistēmu. Uz bukleta stūra esmu pierakstījusi: "Pret vaukultūru un fizkultūru! Bail no cirka un lunaparka. Eskeipisms vai pulcēšanās tajā pusē. Paralēlā realitāte un tās attīstības scenāriji." Laikam te iedvesma ne tikai Homo Novus, bet lai nu būtu. "Par ko ir izrāde?" ir visloģiskākais un visstulbākais jautājums. Man šoreiz viss ir par kokiem.

Koki ir satraukušies

Festivāla atklāšanas notikums – komponistes Annas Ķirses, dramaturga Andra Kalnozola, mākslinieka Andra Eglīša un arhitekta Austra Mailīša Koku opera. Pilsēta notiek zem kokiem, starp kokiem un kokos Zeļļu ielā 25, LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes mežā.

Koki izskatās uztraukušies. Esmu gatava, ka uzstāsies tikai koki vien. Tomēr šur tur nodevīgi vīd bungas, tātad, iespējams, vēl kāds cits arī muzicēs. 15 minūtēs viss ir kā operā, ieskaitot celšanos augstumos un nāvi. Arī pilsētas salūts tālumā, kas sveic festivāla sākumu un ķeršanos pie koku tēmas. Koki paliek savās vietās, jūtas mazliet glaimoti, mazliet sabijušies, mazliet apžilbuši starmešu gaismās. Koki mazliet smīn par to, kā cilvēki iztēlojas viņu balsis, koki zina, ka 15 minūtes sanāca tāpēc, ka intervāli starp skaņām un notikumiem koku pasaulē ir daudz garāki. Ja notis attālinātu kaut vai tikai koku ātrrunāšanas attālumā, jau tad sanāktu Nībelunga gredzens.

Koki pārvēršas

Elīnas Lutces, Rosas Omarsdotiras un Miras Kauto Pārtapšanas telpas Eduarda Smiļģa Teātra muzeja dažādās telpās sākas un beidzas ar burkāniem, kuri pēc formas un būtības ir tie paši koki. Visas trīs ar tādu klusinātu, bet briestošu feministisku piesitienu ved skatītāju uz savām paralēlajām pasaulēm.

Pirmajā solo Rosa sēž piesolītajā femīnajā pozā uz kreisās dibena puses ar ceļos viegli saliektām kājām. Tā viņa sēž starp dažādiem istabas augiem, kas neierasti vienmērīgi izvietoti pa visu telpu. Telpa, kurā aug sūnas. Rosas statisko apsūnojošo pareizās sievišķības pozu precizē lellīgi mehāniskā acu plakšķināšana, kas rada sajūtu par viņu kā objektu. Pati tikmēr plakšķināja acis, kamēr gals jau klāt, un samts jāklāj pāri ķermenim, pirms tas uz mūžiem paiet zem sūnām.

Mira arī dejo par kokiem. Pustumsā, kad tikai blāvs mēness izspīd virs biezas mākoņkants sienas. Spocīgas stērbeles ir tie nakts koki, arī zeme sastumta čupā. Bet viņai tas ir nieks, viņai tas ir prieks! Mira spīdīgos legingos izdejo savu spēka un pašapliecināšanās deju. Aizmirstiet par iespēju ieskatīties sejā. Kad sieviete dejo, seja guļ mājās ar glītu smaidu, korektu meikapu un bez jebkādas siekaliņas uz vaiga. Varētu uzgaudot mēnesim arī, bet jau pusnakts.

Elīna kokus redz burkānos – saknēs ir spēks un pārmaiņu potenciāls. Šņakt! – nost vēl atlikušos zaļos liekos dekorus. Sulas spiede sakārto lietas – jēgu pa labi, pelavas pa kreisi. Spēks ielīst miesā, spēks šļācas pāri lūpām un tek gar krūtīm. Pa ceļam ūsas arī uzzīmē, lai top skaidrāks, ka te būs viltīga spriedze starp vēstījumu un ideālo manikīru. Līdzīgi kā Rosa zem sūnām un Mira tumsā, arī Elīna savu iekšējo deju, par spīti gaismas pielietajai telpai, slēpj – sāk un beidz zem galda un dejo ar aizvērtām acīm. Apakštelpā un iekštelpā, tur, kur kokiem saknes, tur, kur spēks.

Žurkas nav koki

Par dabu pilsētā un pilsētas dabu Daugavas filiālbibliotēkā un ap to tik stipri stāstīja Noktirne, ka pēc divām trešdaļām es muku, jo citādi lauku žurkas sirds pilsētā neizturētu. Režisore Krista Burāne, britu režisors un publicists Endijs Fīlds, scenogrāfe Ieva Kauliņa, zviedru horeogrāfs Ēriks Ēriksons un dejotāji Eva Kronberga, Eva Krūmiņa, Agnese Bordjukova, Ieva Gaurilčikaite, Santa Grīnfelde, Rūdolfs Gediņš, Krišjānis Sants, Artūrs Čukurs, Ivars Broničs, Ģirts Bisenieks man sarūpēja satricinošu iespaidu.

Goda vārds, tikai pēc izrādes izlasīju, ka tā piedāvā iespēju paskatīties uz pilsētu ar dzīvnieka acīm. Jau pirmajās desmit gājiena minūtēs nonācu pilsētas vēl tramīgā, bet vairāk zinošā un vērīgā dzīvnieciņa lomā. Viņš pazīst luksofora gaismas, pagaidīs, kad cits kāds pārslēgs. Vai nu arī – skatīšanās uz pasauli ar mākslinieka acīm ir tā pati skatīšanās ar dzīvnieka acīm. Un uz tiem māksliniekiem arī skatās kā uz dzīvniekiem. Diemžēl ne kā uz mazajiem mīļajiem kāmīšiem un jaukajiem mini zoo briedīšiem, drīzāk kā uz vārnām un žurkām, un kaijām, un citiem pilsētas zvēriem, kas nesmuki dzied un rakājas miskastēs, izvelk visus s… ārā un liek uz tiem skatīties.

Nevar neko noslēpt – mākslinieks liek ieraudzīt, kas ir samests miskastē. Mākslinieks kā vārna Bastejkalnā lepni stāv izrakātā zirgu mēslu kaudzē un dzied – skat, cik interesanti, skat, cik skaisti, skat, cik īsti. Tāda tā paralēlā pasaule ar zvēru acīm un mākslinieku acīm. Sirds sitas no karuseļu trokšņa un upes kuģīša diskotēkas trokšņa, sirds sitas, iekārojot trekno kaķi uz palodzes un sabīstoties no suņa aiz sētas. Bāz, cik tālu skapī gribi izbāzņus un vecos mobilos telefonus, vienalga atradīs, skatīsies uz mani, baidīs un liks kaut ko darīt.

Koka mēbeles

Māras Gaņģes un Kates Krolles darbā Liekā sekunde bijušajā Preses namā koki pārtaisīti par mēbelēm un paslēpti zem pufīgām miesām. Sēžam lietotos dīvāniņos, kuri maksā 80 un 600 eiro, un vērojam, kā vīri nes mēbeles un meistari labo pulksteņus. Arī sieviete ir meistare. Turpat arī koka kailums zem klavieru skaņotāja instrumentiem. Pucē skaņu, pucē laiku, mēs sēžam. Ja labi un laikus sapucēs, būs trīs minūtes savai lietošanai.

Skaists tas Preses nama iekšpagalmiņš, par kuru nebija ne jausmas. Zīriņi ar savu paralēlo daili uz vecajiem stikliem satriepuši ekspresīvus vēzienus. Paralēlajā pasaulē promejot visi varētu paņemt līdzi pulksteņus, ko uzlika uz rokas meistari. Iekšpagalmā ieauguši koki, bet tiem nebūs tik daudz gaismas, spēka un laika, lai taptu par mēbelēm. Labi arī, ka nebūs, jo kāds gan prieks tapt paslēptam zem mīkstumiem, kas ātri pieņem aizgājušā laika smaku. Koks vēl ilgi varētu būt koks ar koka smaržu.

Par kokiem!

Igauņu dramaturgs Ēro Epners, horeogrāfs Marts Kangro un aktieris Juhans Ulfsaks RISEBA Arhitektūras un mediju centrā H2O darbojas izrādē Darbnīca.

Veči sanāca, domāja un runāja par vertikāli stāvošām cietām lietām. Vispirms par laternu un elektrības stabiem klasiķu gleznās kā zīmi progresa klātbūtnei, tad zāģēja un skrūvēja 5 x 5 cm latas gabalus un būvēja noderīgu stabu, kas stāv taisni gaisā. Ko tik viņi nezina un neprot izstāstīt tā, ka mute paliek vaļā, – sekvoju uz aci var izmērīt, līķi māk apstrādāt, dzemdēt tīrais nieks, kamēr nepamēģina, pastaigāt un parunāt prot, sengrieķu ēdienu nosaukumus zina, rēķināšanas trikus māca un atzīstas, ka vectēvs sievietei galvu nozāģējis. Daudz praktiski noderīgu lietu. Par dzimšanu, nāvi, cilvēka niecīgumu un lielumu, mērīšanu un mērīšanos. Beigās skaists perfekti taisni sazāģētu latu mežs stāv bez stutēm un dejo relativitātes ēnu deju. Sapulcēsimies tajā pusē, ņemsim relatīvi mazus kokus un nevienam nesitīsim.

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Kura partija tiks pie premjera posteņa un iespējas sastādīt valdību?

Kopā nobalsojuši: 394

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja