Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -2 °C
Skaidrs
Svētdiena, 5. aprīlis
Vidaga, Aivija, Vija

Pārāk perfekts, lai būtu cilvēks. Izrādes Bītlu jaunais albums recenzija

Konfrontējot cilvēku pasauli ar mākslīgo intelektu, Jaunā Rīgas teātra aktieru kursa studenti izrādē Bītlu jaunais albums azartiski izspēlē stāstu, apejot didaktikas riskus.

Diskutēt par nākotnes cilvēku noteikti nav tik stilīgi kā XIX gadsimta beigās, kad, jauno gadu simteni gaidot, intelektuālās autoritātes ņēmās spriest, kādam šim cilvēkam vajadzētu būt. Toties, pateicoties mākslīgā intelekta izpētes attīstībai, varam sākt izvirzīt sazvērestības teorijas, ka agri vai vēlu roboti pārņems pasauli, bet, kamēr tas vēl nav noticis, ir iespējams reflektēt, kādu mēs gribētu redzēt robotu sev līdzās un ar ko šāds eksperiments varētu beigties.

Tieši ar šādu refleksiju trīs stundas un desmit minūtes garā izrādē Bītlu jaunais albums nodarbojas Alvis Hermanis un viņa vadītā Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa studenti. Tādējādi režisors ar vienu šāvienu nošauj vismaz divus zaķus – vēlreiz runā par sev tuvo mūsdienu sabiedrības krīzi, tikai no atšķirīga skatpunkta, kā arī ļauj vingrināties studentiem un vienam no viņiem sagādā lomu, par ko ir vērts runāt kategorijā "vai tu jau redzēji?". Nākotne, kas parādīta izrādē, ir samērā tuva, gads tiek nosaukts, un vienīgā radikālā atšķirība, salīdzinot ar mūsdienām, ir jauno, cilvēkiem līdzīgo robotu partijas saražošana. Viena eksemplāra liktenis ir izrādes notikumu pamatā.

 

Ko viņi ieprogrammēja

Lugai, ko par tādu pilnīgi noteikti var saukt, nav norādīts autors, minēts vien, ka izrādes pamatā ir "studentu improvizācijas, iedvesmojoties no zinātniskās fantastikas tekstiem (Rejs Kurcveils, Ians Makjuans, Andrejs Kurpatovs, interneta dzīles) un jaunākajiem pieejamiem pētījumiem biorobotikas industrijā". Tomēr vēstījumam piemīt Alvja Hermaņa pēdējo gadu darbiem raksturīgā tematika par Eiropas (šajā gadījumā civilizācijas kopumā) norietu, ko labi atceramies no izrādes Pakļaušanās, tāpat režisors jau reflektējis par zinātnes pretrunīgo ietekmi uz cilvēku (Hektora Berlioza Fausta pazudināšanas iestudējums Parīzes operā, kur Fausts tika padarīts par Stīvena Hokinga līdzinieku). Vērojot izrādi, atsevišķos režijas paņēmienos jaušamas arī vieglas paralēles ar izrādi Klusuma skaņas (kurā režisors, šķiet, aprobējis konkrētu muzikālu iestarpinājumu ietekmi uz skatītāja uztveri), bet modelī ar jaunu pāri un "vēl kādu" atbalsojas Brīvais kritiens. Taču tas nav pārmetums, bet drīzāk radošā rokraksta apliecinājums.

Lakonisks Alvis Hermanis ir kā scenogrāfs, iekārtojot spēles laukumu ar baltu sienu, divām durvīm, skatuves malās izvietotām virtuves mēbelēm, pa vidu gulta, dīvāns un krēsli. Bezpersoniska dzīves telpa gan puisim, gan meitenei, kas vēlāk kļūst par pāri un kopā ar robotu Ādamu faktiski par savdabīgu mīlas trijstūri. Izsaiņojot pirkumu un sākot to "apgūt", galvenais varonis Alekss ar savu kaimiņieni Sofiju nolemj ieprogrammēt tam īpašības, kas abiem liekas svarīgas, bet neatklāt, kas ir ieprogrammēts. Tādējādi tiek veidota persona ar raksturu, kas iziet ārpus kontroles un sāk pieņemt patstāvīgus lēmumus. Nepiepildās arī sākotnējais mērķis Ādamu izmantot sīku saimniecisko darbu veikšanai – traukus viņš mazgā viduvēji, toties ir spožs intelektuālis. Viena no zīmīgākajām ainām ir tā, kurā dzīvokļa īpašnieks grīdu mazgā pats, bet elegantā uzvalkā tērptais robots izpalīdzīgi paceļ kājas augšup. Faktiski cilvēki, veidojot robota raksturu, rīkojas pēc labākajiem nodomiem, taču līdz ar to rada situāciju, ka mākslīgā intelekta izvēles ir pretrunā ar pašu vēlmēm.

Vērot izrādes autoru fantāziju par neparasto situāciju ir aizraujoši arī tāpēc, ka tā sevī slēpj alternatīvu sižetu aizmetņus – stāsts varētu pavērsties arī kādā citā virzienā, tomēr tas nenotiek. Piemēram, Ģirta Krūmiņa atveidotais, pēc reakcijas un runasveida robotam aizdomīgi līdzīgais cilvēks (?), kurš sakās savu Ādamu izjaucis detaļās, teorētiski varētu spēlēt lielāku lomu arī galveno varoņu nākotnē. Brīdī, kad robotmeitene ir ieradusies veikt Ādamam tehnisko apkopi un Alekss nosauc PIN kodu, rodas aizdomas, ka viņš izpļāpā noslēpumu, kas vēlāk var viņu iegāzt, taču arī šajā virzienā luga neiet. Neatminēts paliek jautājums, kāpēc jauna sieviete reproduktīvajā vecumā tik ļoti vēlas adoptēt bērnu, nevis dzemdēt savējo. Bez attīstības paliek sižeta līnija par pārējo robotu pašnāvību, kā arī citā sižeta versijā dramatiskāk varētu izvērsties Ādama paziņojums Aleksam, ka Sofija viņam melo.

 

Mācību skatuve

Izrāde Bītlu jaunais albums ir JRT mācību skatuves darbs, kas turpina Alvja Hermaņa jau pērn sākto kursu jauniešus pieradināt pie skatuves un skatītājiem, kuriem šāds eksperiments ir patīkams, – biļetes ir izpārdotas gan uz šo, gan nākamo iestudējumu Svaigās asinis, kura pirmizrāde notiks 18. decembrī. Kā zināms, jauniešiem netiek ļauts sniegt intervijas un programmiņā nosaukts viss kurss, kaut ne visi ir uz skatuves.

Lomas netiek minētas, un tas izraisa diskusijas sociālajos tīklos, jo puisi, kurš atveido Ādamu, nevar nepamanīt un neizcelt, pat ja tas liktos nepedagoģiski, jo tas vienkārši ir labi izstrādāts aktierdarbs. Emīls Ralfs pārliecina tieši ar detaļām – sākot no robota izsaiņošanas, iedarbināšanas un pakāpeniskas "cilvēciskošanās", topošais aktieris ne mirkli neizkrīt no tēla. Tas, ka robots ir simpātisks, runā patīkami zemā tembrā un, pateicoties ieprogrammētajām īpašībām, ir gudrs, zinātkārs, sacer dzejoļus, ir spējīgs mīlēt un izjūt dzimumtieksmi, paceļ viņu pāri parastam cilvēkam, un, kā redzam ainā ar Ģirta Krūmiņa atveidoto ekscentrisko Sofijas tēvu, var likties, ka robotam vajadzētu būt primitīvākam, taču mazāk izglītots un saskarsmē neveiklāks izrādās tieši dzīvais puisis.

Paņēmiens, kad galveno jauniešu pāri spēlē vairāki studenti, ik pa ainai mainoties, savukārt robota atveidotājs paliek tas pats, ļauj gan darbībā iesaistīt vairāk studentu, gan tomēr saglabāt fokusu uz centrālo tēlu – citādo, neparasto. Tiesa, topošo aktieru meistarības līmenis pašlaik ir nevienmērīgs, tāpēc izrāde mazliet lūst fragmentos, un neizbēgami katra nākamā aina nav pieaugošā intensitātē pret iepriekšējo, jo jaunieši spēlē atšķirīgi. Piemēram, vienā no svarīgākajām ainām pie meitenes tēva jaunieši šobrīd vēl nesasniedz to aktierisko precizitāti partnerībā ar pieredzējušo kolēģi Ģirtu Krūmiņu, kādu gribētos redzēt. Toties ir citas ainas, kurās jauno aktieru sniegums pārliecina un iepriecina.

Bītlu jaunais albums, kas minēts nosaukumā, ir simbolisks tēls, kas pašā izrādē "piedalās" tikai ar "veco" Bītlu mūziku, kura tiek atskaņota ainu starplaikos. Fantāzija par mirušu ģēniju mākslīgu reinkarnāciju ir vēl viena iespēja kāda cita sižeta risināšanai. Konkrētais stāsts ir par kaut ko citu – sastopot kaut ko zināmā mērā ideālu, cilvēki sajūt diskomfortu, jo neizbēgami zaudē mākslīgi radītai perfekcijai. Ir prieks, ka šis stāsts nepārvēršas didaktikā, bet ļauj sekot notikumiem ar patiesu aizrautību.

 

Bītlu jaunais albums

JRT Mazajā zālē

20.XII plkst. 19, 21.XII plkst. 18, 25., 26.I plkst. 18, 31.I plkst. 19, 1., 2., 11., 12.II plkst. 18

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Skatuves karalienei Lidijai Freimanei - 100(2)

Šodien, 4. aprīlī, Latvijas Nacionālā teātra aktrise un ilggadīgā Latvijas Teātru darbinieku savienības priekšsēdētāja Lidija Freimane svinētu 100 gadu jubileju.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja