Quantcast
Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Vairākas figūras istabā

Māsas Laura un Madara Dišleres iestudējumā Intervija ar Frānsisu Bēkonu pievēršas cilvēka nemiera stāvoklim

Ar kritiķu un skatītāju atzinību guvušo audiovizuālo kustību iestudējumu Intervija ar Frānsisu Bēkonu svētdienā, 22. martā, Hanzas peronā bija paredzēts atklāt laikmetīgo izrāžu epizožu ciklu Pārmija. Tagad šis iestudējums ir ticis pārcelts uz maiju vai jūniju (kopā ar igauņu horeogrāfa Marta Kangro darbu Pirmspagātne). Jau tuvākajā laikā sekos informācija par precīziem pasākuma norises datumiem, bet tikmēr iepazīstinām ar šo izrādi.

Intervijas ar Frānsisu Bēkonu idejas un scenogrāfijas autore ir Laura Dišlere, kura strādā par kino mākslinieci un kuras pazīstamākais darbs ir režisora Jura Kursieša drāma Oļegs (2019). Intervija ar Frānsisu Bēkonu ir veidota kā Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra programmas diplomdarbs scenogrāfijā, kas līdz šim ir ticis izrādīts tikai vienu reizi. Jau stājoties Latvijas Mākslas akadēmijā, Laurai Dišlerei ir bijusi doma par scenogrāfiju no cilvēku ķermeņiem.

"Tā bija kā no zila gaisa radusies ideja, no kuras es neatkāpos abus studiju gadus, lai gan ilgi nevarēju izdomāt, kā to apaudzēt ar jēgpilnību, līdz nejauši pamanīju uz sava dzīvokļa plakanajiem radiatoriem gulošo grāmatu par Frānsisu Bēkonu," atminas autore un piebilst, ka viņa ar šo izcilo īru izcelsmes britu gleznotāju izjūtot prātam neaptveramu saikni un neko tamlīdzīgu nav piedzīvojusi saistībā ne ar vienu citu mūsdienu mākslinieku.

Lauras Dišleres pirmā sastapšanās ar Frānsisu Bēkonu ir notikusi tieši kino. Tā ir bijusi itāļu režisora Bernardo Bertoluči drāma Pēdējais tango Parīzē (1972). Jau filmas sākumkadros ir redzami divi gleznotāja darbi, kas Laurā Dišlerē izraisījuši rezonansi un ļāvuši saskatīt mākslinieka daiļrades ietekmi uz šīs filmas vizuālo valodu, tēliem un stāstu.

Jau pēc tam māksliniece ir sapratusi, ka vēlas veidot savu diplomdarbu kā stāstu par cilvēku nemiera stāvoklī, ko Frānsiss Bēkons nes cauri visai savai daiļradei un kas eksistē dažādās mākslas formās, un šī nemiera stāvokļa izvēršanu uz āru, tādā veidā nonākot līdz buto dejas valodas izmantošanai un pretnostatīšanai laikmetīgās dejas valodai. "Šis stāsts ir balstīts Frānsisa Bēkona sniegtajās intervijās, kuru fragmenti ir saistmateriāls visā izrādē. Tā ir mūsu interpretācija par viņa personību, daiļradi un par to, kā rodas māksla, ne tikai glezniecība. Iestudējuma pamatā ir ideja par radīšanu, iznīcību un piedzimšanu no jauna," ieskicē Intervijas ar Frānsisu Bēkonu režisore Madara Dišlere, kura, tāpat kā viņas māsa, strādā kino un kurai šī ir pirmā pieredze teātrī.

Kopā ar viņām šo stāstu palīdz izstāstīt horeogrāfes Simona Orinska un Liene Grava, kā arī komponists Mārcis Auziņš, kurš ir radījis oriģinālmūziku. "Neatkarīgi no tā, vai skatītāji zina, kas ir Frānsiss Bēkons, vai nezina, vai viņi zina, kas ir buto, vai nezina, mēs ceram, ka šis audiovizuālais ceļojums radīs viņos spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu līdzīgi kā britu gleznotāja darbi," saka Laura Dišlere un atsaucas uz paša mākslinieka teikto, ka viņš nav vēlējies stāstīt stāstus, bet ir vēlējies, lai gleznas radītu tūlītēju efektu un izprovocētu sajūtas. Izrādes veidošanas procesā māsas ir noskatījušās vairākas Frānsisa Bēkona intervijas ar viņa pārdomām, no kurām ir bijis grūti atlasīt tikai dažas, uzsver Madara Dišlere.

Izrādes veidotāju radītajā Frānsisa Bēkona pasaules interpretācijā skatītāji iekļūs caur viņa darbnīcas rekonstrukciju (tās oriģināls ir aplūkojams Dublinas galerijā The Hugh Lane – I. A.). Tā ir bijusi piebāzta ar veciem laikrakstiem, žurnāliem, grāmatām, fotogrāfijām, mākslas darbu reprodukcijām, zīmējumiem un glezniecībai nepieciešamiem materiāliem. "Haoss rada tēlus," teicis gleznotājs. "Es šo mūsu rekonstruēto darbnīcu saliku kastēs, jo nojautu, ka tā vēl kādu reizi būs nepieciešama," atklāj Laura Dišlere. Pirmo reizi tā ir bijusi nepieciešama pagājušā gada izskaņā Izcilības balvas kultūrā pasniegšanas ceremonijā kā scenogrāfijas elements, un otrā reize būs tagad – kā izrādes sastāvdaļa, caur kuru nonākt Frānsisa Bēkona galvā. Apgleznoti dejotāju ķermeņi tajā veidos gleznu kompozīcijas, kurās būs nolasāma mākslinieka interese par cilvēka ķermeni un kustību.

Kompozīcijās būs redzama Frānsisa Bēkona daiļradei raksturīgā koloristika un atsaukšanās uz četriem triptihiem – Trīs figūras istabā (1964), Krustā sišana (1965), Cilvēka ķermeņa studijas (1970) un Augusts (1972) –, kas pamazām nolobīsies no dejotāju ķermeņiem, vēlreiz apliecinot teātra mākslas gaistošumu iepretim glezniecībai un tam pašam kino, kad daudzu īsu dublu vietā ir viens ilgs dubls, ko sauc par izrādi, norāda Madara Dišlere. "Es iemīlēju teātri par to, ka kino ir maksimāli jāpietuvinās realitātei, bet te var maksimāli attālināties no tās. Man patīk izjust un izprast šīs divas atšķirīgās pasaules," domās dalās Laura Dišlere.

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja