Kad Apvienoto Nāciju Organizācija pirms 80 gadiem, 1945. gada vasarā, tika nodibināta, trijām Baltijas valstīm tur vieta neatradās, tāpēc brīnīties par jelkādu ANO dīvainu pozīciju, kā tas pēdējā laikā bieži tiek darīts, nebūt nevajadzētu; šī organizācija, kuras Drošības padomē ar veto tiesībām sēž Būhenvaldi uzvarējušais gulags, jau no sākta gala ir bijusi ciniskas reālpolitikas bērns. 1995. gadā, kad ANO, nu jau ar tajā uzņemtajām Baltijas valstīm, gatavojās svinēt 50 gadu jubileju, SestDiena jau 4. februāra numurā veltīja šai tēmai divus lielus rakstus, ievadā citējot ANO Latvijas asociācijas viceprezidentu, akadēmiķi Jāni Stradiņu (1933–2019), ka uz ANO mums jāskatās divējādi: "No vienas puses, kā uz lielu, visu pasauli vienojošu faktoru, kas aizstāv cilvēktiesības un nāciju tiesības. (..) No otras puses, nodevība pret Baltijas valstīm, kas tika pieļauta 1945. gadā, veidojoties ANO un tai pārņemot Tautu savienības funkcijas un īpašumus. Šajā jubilejas gadā ANO kaut kādā veidā būtu jāatvainojas Baltijas valstīm arī par paņemto īpašumu un par to, ka tā nav pietiekami konsekventi aizstāvējusi šo tautu tiesības."
Ainārs Dimants (1966– 2024) intervijā Vai "Jaltas kārtība" beigusies? izvaicāja Jāni Stradiņu, sākdams ar jautājumu, vai Jaltas konference izšķīra Baltijas nāciju likteni. "Tā ir taisnība tikai tajā ziņā, ka 1945. gadā Jaltā no 4. līdz 12. februārim Baltijas valstu
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 4. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €0.60