Pagājušā gadsimta 70. gados Latvijā aizsākās kāda tradīcija, kas daļai publikas bija ne mazāk svarīga par Dziesmu svētkiem vai pat īsts svētceļojums – Imantdienas. Savu 50 gadu jubileju tās svinēs nākamgad, 2026. gadā, bet šovasar aprit 30 gadu kopš Imantdienu atjaunošanas.
1995. gada 1. jūlija SestDiena Imantdienām veltīja lielu rakstu. "Jau no pirmās reizes Imanta diena kļuva par svētceļotāju Meku visiem Imanta Kalniņa mūzikas mīļotājiem. Pārpildītos vilcienos, uz ceļa nobalsotās mašīnās, autobusos "savējie" brauca uz Vecpiebalgu," rakstīja Inese Kalveite. Jāpaskaidro, ka 70. gados Latvijā vispopulārākie ar krietnu atrāvienu no pārējiem bija divi komponisti – Raimonds Pauls un Imants Kalniņš – un pastāvēja diezgan skaidrs dalījums "paulistos" un "kalniņiešos": vieniem, gados vecākiem, vairāk patika Paula dziesmas, citi, nosacīti hipijiskākie, lielu daļu Paula dziesmu atrada par šlāgeriskām un dievināja Imantu Kalniņu. Tiem tad nu Imantdienas tiešām bija Meka, Šambala un Pokaiņi reizē, un pat stiprs lietus, kāds ne reizi vien Imantdienās gadījās, nespēja viņus aizbaidīt.
Inese Kalveite izstāstīja, kā tradīcija sākusies. "1976. gadā Imants Kalniņš sāka dzīvot Piebalgā, nopirka Vecpaulānu māju, rakstīja mūziku, tur tapa abas viņa operas. Tad nāca Jaunpiebalgas Jāņaskolas ļaužu un Menueta vadītāja Jāņa Blūma priekšlikums – ja nu reiz
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 1. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00