Lidijas Doroņinas-Lasmanes, 1925. gada 28. jūlijā dzimušās sirdsapziņas cietumnieces, simtgadei veltīto, Okupācijas muzeja un domubiedru grupas rīkoto sarīkojumu cikla Lidijas vasara ietvaros 17. jūnijā kinoteātrī Splendid Palace notika kinorežisora Zigurda Vidiņa 1987. gadā uzņemtās dokumentālās filmas Daži stāsti bez epiloga seanss. Tā ir pirmā dokumentālā filma par Latvijas neatkarības kustības dalībniekiem – sirdsapziņas cietumniekiem. Filmā savas liecības sniedz četri cilvēki, kuri līdz tam publiski nedrīkstēja to darīt: 1941. gada 14. jūnijā izsūtītā skolotāja Elza Rūķīte, 1987. gadā jau atbrīvotie politieslodzītie Jānis Rožkalns un Lidija Doroņina-Lasmane un pretestības kustības dalībniece Broņislava Martuževa. Pirmoreiz filma tika publiski demonstrēta žurnālistiem Preses namā 1988. gadā, šogad – pirmoreiz uz lielā ekrāna. Viena no šokējošākajām atklāsmēm filmā bija Broņislavas Martuževas sacītais, ka "tie asie" un tautā jau populāri kļuvušie dzejoļi (ieskaitot Sibīrijā, Taišetas trasē, 1952. gada 18. novembrī sarakstīto dzejoli Brīvības piemineklis) ir nevis Evas Mārtužas, bet viņas dzejoļi.
Pirms 30 gadiem maijā notika citas Zigurda Vidiņa dokumentālās filmas pirmizrāde, un 1995. gada 8. jūlija SestDienas intervijā ar režisoru Kam skan Kurzemes zvans? tika noskaidroti vairāki Latvijas vēsturei būtiski apstākļi. Vidiņš pats filmu Kurzemes zvans sauca par pirmo piemiņas zīmi Kurzemes katlam, viņaprāt, latviešu vislielākajai traģēdijai visā XX gadsimtā, jo Kurzemes frontē karoja brālis pret brāli, un abi sauca: "Par
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 8. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00