Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Ar zelta atslēgu

Jūgendstils nav baroks, kam patīk žilbināt ar zeltītiem rotājumiem, taču šī stila pērle Liepājā pie zelta ir tikusi. Nē, to nevar ne nokasīt, ne nosvērt, bet ar to var atvērt Liepājas 1. ģimnāzijas durvis – tā ir zelta atslēga no pagātnes uz nākotni. Izcilas paraugs tapšanas laikā un restaurācijas veiksmes stāsts šodien – 32 kārtās.

Skolas direktors Helvijs Valcis nestaigā ar milzīgu atslēgu saišķi, taču visas durvis atdara veikli. "Man ir zelta atslēdziņa," viņš nosmej. Direktora saimniecība ir liela. Tajā ietilpst ne tikai mācību process, skolēni un skolotāji, bet tostarp šī brīnišķā ēka – mantojums, kas ir dzīvības pilns arī šobrīd – vairāk nekā simt gadu pēc uzcelšanas. 
 

Cariskais jūgends 

Liepājā ir vairāk nekā 70 jūgendstila ēku. Vairākumu projektējis ilggadējais pilsētas galvenais arhitekts Pauls Makss Berči (1840–1911), kas atbildīgo posteni ieņēma no 1871. līdz 1902. gadam, taču viņš pelnītajā slavas panteonā nav vienīgais. Izcils viņa laikabiedrs ir Ludvigs Melvils, kura radošais rokraksts izceļas ar sarežģītību un dekoru daudzveidību. Pazīstamākie un biežāk minētie viņa darbi ir Pētertirgus un Liepājas Valsts 1. ģimnāzija.

Ēka Ausekļa ielā 9 tapa kā cariskās impērijas vēriena zīme. Tās mērķis no paša sākuma bija izglītība – tā tika būvēta kā meiteņu ģimnāzija. Ēkas projekts apstiprināts Kurzemes guberņas valdes būvniecības nodaļā 1907. gada decembrī. Melvila projekta tāme bija 171 297 rubļi – tā bija liela nauda, kuras savākšanai pagāja divi ar pusi gadu. Tas bija nozīmīgs un prestižs projekts, tāpēc pamatakmens likšanā svinīgi piedalījās visaugstākās amatpersonas, tostarp Kurzemes gubernators Leonīds Kņazevs. Tas notika 1910. gada 25. maijā.

Monumentālo un grezno ēku, kas atrodas neregulārā zemes gabalā, uzcēla nepilnos divos gados. Par to liecina arī gadskaitlis 1912 ēkas pret Ausekļa ielu izvirzītajā fasādes spārnā. Sākotnējais uzraksts "Женская гимназия" bagātīgi rotātā frontona augšpusē tagad aizstāts ar lakonisko "Liepājas ģimnāzija", citādi viss bijušais greznums ir nosargāts un turēts godā. Arhitektūras vēsturnieki atzīst, ka ielas fasādes apdare ir neparasti bagāta un Latvijas skolu ēku arhitektūrā tai līdzvērtīgu nav. Var tikai minēt, vai tik grezna skola ir kāda īpaša labvēlības zīme Liepājas meitenēm, vai imperators cerēja tādas būvēt vēl un vēl, bet par šo skolu viņš zināja personiski.

Skola esot gatavojusies imperatora vizītei, un esot pat izraudzīta vieta piemiņas postamentam, lai gan tā palikusi tukša – viņa ceļš aizvedis citur. Tomēr pats galvenais ir izdarīts: projekts realizēts pilnībā! Pieticības un šaurības – nekādas, viss tikai labākais.

Priecājoties par dekoriem, bieži paslīd garām jūgendstila racionalitāte plānojumā. Par skolas telpu loģisko izvietojumu direktors sajūsminās vēl šodien, un viņa zelta atslēdziņa to pierāda. Skolēnu un skolotāju ieejas, elegantas gaiteņu un kabinetu proporcijas, pareiza dienasgaisma dažādos kabinetos, racionāls un elegants veids, kā apvienot svinīgo aktu un sporta zāli (tāda bija meiteņu ģimnāzijā!), labierīcības, kurām ir vairākas plašas priekštelpas, baseins pirmā stāva līmenī, milzīgs, eleganti izplānots dzīvoklis skolas direktorei ar atsevišķu ieeju, buduāru, pieņemamo zāli, darba kabinetiem, blakus virējas, apkopējas un sarga mitekļi, cokolstāvs ar garderobes un ēdamzāles funkcijām, plašas kāpnes… Arhitekts vienlīdz domājis gan par skolotāju, gan skolēnu ērtībām, par prestižu un ikdienu.

Skolas pirmā mācību valoda, protams, tobrīd bijusi krievu, bet tajā mācījušās arī latviešu meitenes. 1915. gadā to absolvēja izcilā latviešu rakstniece un filozofe Zenta Mauriņa – pa platajām kāpnēm viņas ratiņkrēslu palīdzējis uznest personāls. Tālāk skola piedzīvojusi visas politiskās pārmaiņas, kam līdzi mainījies arī iestādes nosaukums. Par Liepājas ģimnāziju tā kļuva 1919. gadā, bet pēc tam piedzīvojusi vēl astoņas nosaukumu maiņas. Izņemot kara laikā iekārtoto lazareti, izglītības funkcija te palikusi nemainīga, bet – kur skolēni, tur arī direktors!

Pirmais šajā postenī 1919. gadā nokļuva Arnolds Spekke, vēsturnieks un vēlākais Latvijas valsts diplomāts Itālijā, Bulgārijā un Grieķijā, bet četrpadsmitais kopš 1995. gada ir Helvijs Valcis – matemātikas skolotājs ar zelta atslēdziņu, kuram, pateicoties skolas renovācijas procesa vadīšanai, par šo ēku nu zināms it viss.
 

Ar dzeltenu lineālu

"Direktoram statuss bija cara laikā, vesels spārns dzīvoklim, gandrīz 300 kvadrātmetru, bet man šāda karjera nebija ne prātā," smaidot atzīst jauneklīgais skolas direktors ar platu smaidu sejā. Visapkārt ir rosība pirms mācību gada atklāšanas, gaisotne piepacelta un iedvesmojoša – tik skaistā vidē citādi pat nevarētu būt. Nē, plašais direktores dzīvoklis nav atjaunots pat vēsturiskās patiesības vārdā, dodot vietu nelielam muzejam, bibliotēkai, skolotāju un skolēnu pašpārvaldes telpām, bet direktoram par to sirds nesāp – visa skola viņam ir kā mājas!

"Atzīstos – negribēju dienēt Padomju armijā. Tieši tad bija Afganistānas krīze. Pedagoģija man visu laiku bija blakus, vecāki bija skolotāji, māte direktore, es it kā netiecos pie šīs profesijas, bet nonācu tajā loģiski. Iestājos Liepājas Pedagoģiskā institūta matemātikas fakultātē. 1983. gadā šeit, toreizējā Liepājas 1. vidusskolā, nonācu praksē pie mazajām klasītēm. Sapratu, ka man patīk viss: gan process, gan šī ēka, gan kolektīvs. Te bija, ir un būs īpaša aura. Vēsturiska. Neatdarināma. Iedvesmojoša. Mazliet noslēpumaina… Tas viss ievilka. 1984. gadā sāku strādāt, pēc desmit gadiem kļuvu par direktoru. Paralēli turpināju mācīt matemātiku, bet, kad 2013. gadā sākās ēkas renovācija, tad gan stundu vadīšanu nācās pārtraukt. Piecus gadus staigāju, neizlaižot no rokām dzelteno skolotāja lineālu, ar kuru iepriekš biju stāvējis pie tāfeles. Tikai tagad biju kļuvis par būvdarbu uzraugu un nemitīgi sekoju visam līdzi. Tas process bija ļoti interesants, tomēr sarežģīts," atzīst direktors un nosmej, ka literatūras skolotājam būtu grūtāk. Viņam tomēr cipari un eksaktā domāšana…

"Auru nevar izmērīt pat ar lineālu, taču ar to vien dzīvot nevar. Lai cik mīļa un cienīta, skola tomēr bija nolietojusies. Varbūt tas pat labi, ka tā kopš piecdesmitajiem gadiem nebija piedzīvojusi remontu, jo nav zināms, ko tas sabojātu. Varbūt parketa vietā būtu linolejs, dekori nodauzīti kā lieka greznība, bet svinību zālē izbūvētas starpsienas… Nē, barbarisku pārveidojumu nebija, tikai foajē bija sadalīts ar tādu visai briesmīgu Liepājas metalurgā ražotu režģi, kam vienā pusē skolēni, bet otrā dežurante ar atslēgām… Taču laiks darīja savu. Izlaidumā no griestiem bira apmetums, bet no balkona uz ielas krita pat atsevišķi gabali. Ar to arī 2013. gadā sākām – ietinām balkonu, lai nekrīt cilvēkiem uz galvas," stāsta skolotājs ar dzelteno lineālu, kam izrādījusies simboliska nozīme. Vispirms tas bijis uzticams pavadonis renovācijas procesā, bet vēlāk kļuvis par rekvizītu filmā.

Kaspars Znotiņš, skolotājs Kurcums, to eleganti virpināja rokās Annas Vidulejas filmā Homo novus, bet visa filmēšanas grupa par lokācijas vietu bijusi sajūsmā: te taču nekas nav jādara! Viss, kā autentiskā brīvvalsts ģimnāzijā pienākas!
 

No traumām uz saprašanos

Pirms lielās 2013.–2018. gada renovācijas bija darītas tikai pamata lietas – apkure, jumts, logi –, taču atsevišķas epizodes šajā jomā izrādījās ļoti pamācošas.

"Traumatisks brīdis bija gadsimtu mijā. Dome centās skolu iedabūt siltināšanas programmā, bet nebija metodikas, kā vecajiem mūriem aprēķināt pareizo siltuma zudumu koeficientu. Logu maiņai bija Pasaules Bankas līdzfinansējums, to nedrīkstēja laist garām. Atnāca naudas devēji un, tiklīdz saprata, ka ēka ir vietējas, nevis valsts nozīmes piemineklis, tā uzreiz pateica: tur būs plastmasas logi! Aizstāvēju Ausekļa ielas fasādi, tur logi restaurēti, bet uz pagalma pusi neizdevās. Nevarējām panākt, lai maina uz koka logiem, bija naudas devēju ultimāts, ka citādi finansējumu atņems. Atnācu pēc operācijas un ieraudzīju šos logus ārā no logailēm – kaudzē, sētā, ar visiem jūgendstila izliekumiem. Sapratu, ka esmu bezspēcīgs," sūro mācību naudas un mantojuma attiecībās atceras Valcis un atzīst, ka pieredze ceļā uz renovāciju krāta desmit gadu, soli pa solītim.

"Bija Eiropas Reģionālās attīstības fonda nauda dabaszinību kabinetu modernizācijai. Arī mēs to saņēmām un likām lietā. Toreiz – kas uzvar konkursā, tas strādā. Es kā nespeciālists pašķirstu projektu un paļaujos. Neesmu eksperts, nevaru visu vizualizēt un saprast. Tad uzkāpju trešajā stāvā un nesaprotu: kāpēc grīdas izlauztas? Man saka: tas nav moderni! Kāds koks? Linoleju vajag… Man atkal trauma," atceras direktors, kurš par skolu rūpējies pēc būtības, ne formāli, līdz ar uzkrāto pieredzi laiks pienācis arī lielajam renovācijas projektam.

"Pilsētas mēra Ulda Seska uzstādījums bija: uzreiz tik daudz naudas nav, bet ejam pa kārtām. Tās sanāca trīsdesmit divas – milzīgs apjoms administrēšanai, finansēšanai, konkursu, iepirkumu rīkošanai… Ļoti dzīvoju un pārdzīvoju līdzi visam procesam. Atceroties iepriekšējās traumas, sapratu – neko nedarīsim, kamēr ēka nebūs arhitektūras piemineklis. Arhitekte Gunta Šnipke teica: vajag AMI (arhitektoniski mākslinieciskā izpēte). Iepriekš mums bija tikai tehniskā. AMI veica prominentie speciālisti Juris Zviedrāns un Kristīne Veinberga, pēc viņu izpētes un atzinuma ēka 2013. gada maijā bez iebildēm tika atzīta par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli. Es visu mācījos līdzi. Viss salikās no pareiziem solīšiem," veiksmīgi noieto ceļu tagad rezumē Valcis. "Projekts tapa rekordīsā laikā – pusgadā. Tam vajadzēja iepirkumu ar zemāko cenu. Man sirds sitās un rokas trīcēja, verot aploksnes vaļā, – kas būs uzvarētājs, kā sastrādāsimies? Viss bija veiksmīgi. Uzvarēja brīnišķīga projektētāju brigāde Ilzes Mekšas vadībā, visi jauni, empātiski, uzmanīgi… Pieminekļa statuss bija īsti laikā. Tas uzliek pienākumus un rāmjus, bet pasargā no neapdomīgas rīcības. Mums veidojās veiksmes stāsts, jo arhitekti un būvnieks UPTK ne tikai ļoti labi sapratās paši un cienīja autentiskās detaļas, bet arī respektēja skolas vajadzības un manu dzelteno lineālu. Projekta arhitektūras daļa bija mana darba mape. Staigāju un visam sekoju līdzi. Elektrības rozetes arī – projektā viss shematiski, bet es ar lineālu mērīju un uz vietas atzīmēju, kur tās likt. Vēlos īpaši paslavēt UPTK direktoru Zigurdu Kirhneru. Kad atnāca viņa darbinieki, uzreiz centās noskaidrot: kas tieši ir tas, ko gribat, kādi ir jūsu uzstādījumi? Ļoti cienīja, ka sekoju līdzi. Zigurds visos objektos izceļas ar īpašu pietāti pret vēsturi, respektē autentisko substanci. Ar visiem tā nav. Bija apakšuzņēmēji, kuriem nācās savu darbu pārtaisīt, piemēram – ugunsdrošās sienas. Biju pieredzējis, ka vēsturiskie objekti celtniekus bieži vien apgrūtina, bet te viņi paši priecājās par rezultātu."


Ar post factum nepietiek

"Kopējā noskaņa bija, ka ne visu var un vajag saglabāt, jāatrod zelta vidusceļš. Ir obligātās lietas – ventilācija, ugunsdrošās durvis, vides pieejamība u. c. –, kas jāievieto smalki, ne brutāli. Ir autentiskās lietas, kas tomēr mūsdienās neder. Tā, piemēram, AMI atzinums bija, ka sienas sākotnēji bija krāsotas ar krīta krāsu. Mēs godprātīgi izmēģinājām, bet sapratu, ka tā atstāt nevar. Dižciltīgās jaunkundzes varbūt neberzās gar sienām, bet mūsdienu jaunieši jūtas brīvi. Cepuri nost uzņēmēja priekšā, visu pārkrāsojām! Tāpat arhitekte atviegloti nopūtās, kad kopīgi izlēmām neatjaunot sākotnējo baseinu, kas mūsdienām ir pārāk mazs un neracionāls. Ierīkojām tur mazo sporta zāli," atceras skolas direktors. Viņš tiešām pārzina katru projekta detaļu, un tā arī ir viņa galvenā atziņa: jāiedziļinās visu laiku, ar post factum nepietiek.

Kā galvenos veiksmes faktorus direktors nosauc trīs neordināras lietas: pakāpenība (piecu gadu periods), pareizie cilvēki (radoši, konstruktīvi, ieinteresēti) un "glābiņš, ka nebija Eiropas naudas". Līdz ar to visu varēja darīt ar apdomu, balstoties uz izpēti un pārbaudot risinājumus dabā. "Viss salikās augšā!" ir pārliecināts skolas direktors, kurš nespēj nejusties laimīgs par paveikto. "Pēc renovācijas ir pacēlums un lepnums, absolventi saka, ka gribētu mācīties vēlreiz, man skolai nav jāmeklē ne skolēni, ne skolotāji."

Kā jau matemātikas skolotājs, Valcis savelk bilanci: renovācija izmaksājusi nedaudz pāri trim miljoniem eiro. To finansēja pilsēta, kas ņēmusi aizņēmumu Valsts kasē – tajos gados procenti bijuši ļoti zemi. Pēdējās kārtas finansējusi valsts, kad nauda bija iedota tieši ģimnāzijām.

Taujāts par atklāšanas pasākumu, direktors atzīst, ka svētki ir pats rezultāts – paveiktais darbs. "Nesanāca laika svinēt. 32 kārtas – tas nav joks. Vienmēr redzu, ka kāds darbs vēl priekšā. Lentīti negriezām pat pēc pēdējās kārtas pabeigšanas," darbu bez pompa un publicitātes aizstāv Valcis. Smalkas pieņemšanas vietā skola rīkojusi Spekkes lasījumus – konferenci, kas veltīta pirmā direktora personībai un viņa iedibinātajām zināšanu alkām. Arī te izvijies cilvēcisks stāsts.

"Protams, respektēju Spekkes personību. Zināju, ka viņa meita Vija da Sako ir gleznotāja, gribēju sameklēt, bet tolaik likās: skola tik briesmīga, ka kauns sazināties. Taču viņa raduraksti caur Edvartu Virzu un Elzu Stērsti nonāca līdz Annai Žīgurei, kas procesu paātrināja. Da Sako kundze jau bija aizgājusi mūžībā, bet viņas radinieku rīcībā bija Spekkes meitas gleznu kolekcija. Tas bija pārsteigums, kad viņi mums to uzticēja. Tad paralēli konferencei sarīkojām viņas gleznu izstādi, un tas bija simbolisks visa procesa noslēgums," atklāj direktors un turpina, ka skolas jubilejai par godu 2019. gadā sarīkota izstāde ar Melvila rasējumiem – tā izrādīta cieņa skolas arhitektam. Skolēni savukārt viņa radīto elementu tēmu bija attīstījuši estētiski augstvērtīgās un dziļdomīgās fotogrāfijās, tādējādi izrādot pateicību gan gadsimtu senajai būvkultūrai, gan tās mūsdienu versijai.
 

Medaļas un Brigadere

"Pirmie sajūsminātie fani uzradās jau tad, kad restaurējām tikai fasādi. Arhitekte Šnipke ieteica to izvirzīt Būvniecības balvai, kuru dabūjām pat divas reizes – gan par fasādi, gan restaurācijas projektu kopumā. Ēka patīk gan pieminekļu sargiem, gan arhitektiem un būvniekiem, gan kino ļaudīm un žurnālistiem, bet pats galvenais, ka tajā labi jūtas skolēni. Man pašam vide ir ļoti svarīga," atzīst Valcis un pārmet tiltu uz pagātni, kad skolu remontiem nebija ne miljonu, ne kārtīgu būvmateriālu.

"Mana mamma padomju laikos bija Mazirbes skolas direktore. Viņa tur sāka strādāt 1971. gadā, kad es sāku iet pirmajā klasē. Tā bija skola, kas celta Ulmaņa laikā kā valsts augšupejas un nākotnes simbols, bet padomju laikā tur bija ierīkota skola garīgi atpalikušiem bērniem. Mana māte šajā jomā bija saņēmusi izcilu izglītību, beigusi augstskolu Ļeņingradā un bija augstas raudzes speciāliste. Skolas ēka bija ļoti nemīlīga – kurš gan taisīs remontu garīgi atpalikušo labsajūtai! Mamma tā nedomāja, uzskatīja, ka vide ļoti ietekmē personības izaugsmi. Nekā nebija – ne naudas, ne iespēju, viss bija jāizdomā. Viņa sadarbojās ar Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem, kas brauca uz Mazirbi zaļajās praksēs. Viss notika pamazām. Kāds interjera students uztaisīja skolas muzeju vecajā stallī. Citi studenti izdaiļoja skolu. No nekā uztaisīja smuki. Tapa vitrāžas par Sprīdīša tēmu, skolā nonāca deponējumi no Mākslas akadēmijas fondiem. Centrālā bija divarpus metru augsta Brigaderes skulptūra, kuru sauca par Anniņu un pie kuras notika visi centrālie notikumi. Pat garīgi atpalikušos mamma orientēja uz Brigaderes sludināto trīsvienību: Dievs. Daba. Darbs. Bērniņi pētīja dabas materiālus, kaut ko veidoja, centās, lai ir smuki. Esmu ar to uzaudzis, man ir iekšēja nepieciešamība, lai vide cilvēkam palīdz. Un otrādi," atmiņās aizklejo direktors Valcis un atzīst, ka Liepājas un Mazirbes skolu mērogi nav salīdzināmi, bet impulss ir bijis līdzīgs: radīt harmonisku vidi. Tas arī izdarīts godam – ar maksimālu respektu pret pagātni un tikai vienu renovācijas procesā nojauktu sienu.


Šis ir viens no objektiem, kuriem Eiropas kultūras mantojuma dienās aicinām pievērst īpašu uzmanību. VaIrāk informācijas par šo un citiem objektiem atradīsiet šeit: https://mantojums.lv/lv/EKMD/

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Visdabīgākais nacionālais

Latvijas Dabas muzejs glabā dabaszinātniskas liecības par Latviju no divus miljardus gadu senas pagātnes līdz mūsdienām. Kopš šāgada septembra – nacionālā muzeja statusā.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata