Saskaņā ar pasaules galvenās ūdens uzskaites organizācijas, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas struktūrvienības Aquastat, datiem 97,5% no visa Zemes ūdens ir sālsūdens jūrās un okeānos, kamēr saldūdens daļa ir tikai 2,5%, turklāt lielākā daļa no tā pieejama tikai ļoti teorētiski. Vairākums saldūdens (aptuveni 69%) atrodas ledājos, bet vēl aptuveni 30% ir dziļi gruntsūdeņi. Pieejamais saldūdens (upes, ezeri, seklie gruntsūdeņi), ko mēs izmantojam ikdienā, ir mazāk nekā 1% (0,77%) no visa pasaules saldūdens.
Turklāt būtiski, ka, lai arī minētie 0,77% skaitliski joprojām izskatās iespaidīgi – tie ir 10,6 miljoni kubikkilometru –, reāli izmantojama ir tikai šo resursu atjaunīgā daļa, kas tiek lēsta 42–45 tūkstoši kubikkilometru gadā jeb nedaudz vairāk par 0,4% no visiem izmantojamā saldūdens krājumiem. Jeb, citiem vārdiem, tas ir tas ūdens daudzums, kas katru gadu cirkulē hidroloģiskajā ciklā. Pasaules gada patēriņš šobrīd ir ap 4,5 tūkstošiem kubikkilometru saldūdens. Tas nozīmē, ka it kā izmantoti tiek vien 10% no visiem atjaunīgā saldūdens krājumiem, taču fundamentāla problēma ir tajā, ka šie resursi globālā mērogā ir sadalīti nevienmērīgi. Piemēram, Latvijas pieejamie saldūdens krājumi, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir 18–19 tūkstoši kubikmetru gadā, kamēr Kuveitā šis rādītājs ir tikai 4–6 kubikmetri (!) gadā (dažādos avotos skaitļi nedaudz atšķiras).
VIENĪGAIS RISINĀJUMS
Gan jau minētajai Kuveitai, gan citām Persijas līča valstīm vienīgais pieejamais risinājums situācijas mainīšanai ir ūdens atsāļošanas rūpnīcas. Tādēļ nav brīnums, ka Kuveitā 1951. gadā arī tika uzbūvēta pirmā šāda rūpnīca pasaulē.
Par robežu, zem kuras atrodoties sākas tā saucamais ūdens bads, tiek uzskatīti 500 kubikmetri saldūdens uz vienu iedzīvotāju gadā. Ja nebūtu atsāļošanas iekārtu, tad zem šīs robežas atrastos visas Persijas līča arābu monarhijas. Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE) pieejamais atjaunīgo ūdens resursu apjoms ir 15–20 m3 , Katarā – 25–30 m3 , Bahreinā – 70–80 m3 , bet Saūda Arābijā – 70–90 m3 uz vienu iedzīvotāju gadā. (Apmēram līdzīgs, jāpiebilst, ir stāvoklis arī Izraēlā, kur pieejamie saldūdens apjomi tiek lēsti 80–90 m3 gadā uz vienu iedzīvotāju.) Mazliet labāka, taču arī zem ūdens bada robežas situācija ir vienīgi Omānā, kur nedaudz atšķirīgu ģeogrāfisko apstākļu dēļ šis rādītājs ir 300–400 m3 gadā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 2.-9. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!