2001. gada pavasarī pasaules plašsaziņas līdzekļos valdīja zināms satraukums, atgādina History.com. Krievija bija pavēstījusi, ka 1986. gadā ierīkotās Mir resurss ir pilnībā izsmelts (pēc plāna tam bija jānotiek jau kādus desmit gadus iepriekš), tādēļ stacija tiks pakāpeniski novirzīta no planētas orbītas un galu galā iegāzīsies Klusajā okeānā – tālu no apdzīvotajām vietām, uz kurieni jau kopš 1971. gada pieņemts novirzīt visdažādākās cilvēku radītās un kosmosā pabijušās ierīces. Šī reģiona centrā atrodas tā dēvētais Nemo punkts jeb vieta, kas pasaules okeānos ir visvairāk attālināta no sauszemes, arī kuģi vai lidmašīnas tur tikpat kā neparādās.
Tomēr, zinot par juku laikiem, kas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados bija pārņēmuši Krieviju, un atceroties iepriekšējās ar Mir saistītās problēmas, pastāvēja zināmas bažas, ka Krievijas kosmosa aģentūra (Rosaviokosmos) var ar savu uzdevumu netikt galā. Paniku uzturēja ne tikai dzeltenā prese, bet arī tolaik visnotaļ objektīvi un uzticami mediji, kuru aicinātie eksperti teju vai vienā balsī sludināja, ka krievu kosmosa stacija var nogāzties jebkurā vietā uz planētas, ieskaitot kādas lielpilsētas centru, raksta All About History. Šķiet, visvairāk pārbijušies bija kanādieši, taču viņiem bija savs iemesls – 1978. gadā šajā valstī jau bija nogāzies padomju satelīts Kosmos 954, kura kodoldzinēju radīto radioaktīvo piesārņojumu vēl ilgi nācās vākt. Bet par plašsaziņas līdzekļiem un ekspertiem runājot – lielākā daļa bija tie paši, kuri pirms 2000. gada 1. janvāra prognozēja, ka visi datori uzkārsies un pienāks pasaules gals, bet nu bija atraduši jaunu jājamzirdziņu.
Ar Mir likvidēšanu nekādu problēmu nebija, un 2001. gada 23. martā tas, kas bija palicis pāri no stacijas pēc nonākšanas Zemes atmosfērā un tai sekojošās degšanas, iegāzās Klusajā okeānā pietiekami tuvu izraudzītajam mērķim.
ATBILDE AMERIKĀŅIEM
Aukstā kara kulminācijas laikos pagājušā gadsimta 60. un 70. gados sāncensība starp PSRS un ASV uzliesmoja arī kosmosa apgūšanas jomā, atgādina BBC History Magazine. Īsti racionālu priekšnoteikumu šādai konkurencei nebija, taču runa bija par prestižu. Kādu laiku PSRS varēja lepoties ar līdera godu – tieši šajā valstī bija izgatavots pirmais Zemes mākslīgais pavadonis, apmācīts un orbītā devies pirmais pasaules kosmonauts Jurijs Gagarins. Taču sešdesmito gadu nogalē amerikāņi spilgti revanšējās, pirmo reizi nosūtot cilvēkus uz Mēness.
Maskavā jau arī bija kalti līdzīgi plāni, taču, kas nokavēts, tas nokavēts. Tādēļ padomju kosmosa industrija ātri pārorientējās uz citu plānu – Zemes orbītā aptuveni 350–400 kilometru attālumā no planētas nogādāt orbitālo staciju, kurā kosmonauti varētu pavadīt ilgāku laiku un veikt pētījumus, kas nav iespējami uz mūsu planētas, raksta All About History. Sākotnēji ar tiem pētījumiem gan bija, kā bija – primārais mērķis cilvēkam, kas nokļuvis tik neparastos apstākļos, tomēr ir izdzīvot, un ar tehnisku problēmu risināšanu lielākoties nācās nodarboties gan visu Saļut (pirmā startēja 1971. gada aprīlī un gada laikā uzņēma divas kosmonautu komandas) misijās, gan arī amerikāņu mēģinājumā 1973. gadā uz padomju izaicinājumu atbildēt ar savas Skylab nogādāšanu planētas orbītā. Oficiāli gan tika uzsvērti būtiski atklājumi zinātniskās pētniecības jomā, taču domājams, ka tam ar ļaužu atrašanos pāris simtus kilometru virs Zemes tolaik bija ļoti maza saistība. Cita lieta, ka nedz PSRS, nedz ASV naudu kosmosa tehnoloģiju attīstībai nežēloja un šo to no izgudrotā vēlāk varēja pielāgot arī civilām vajadzībām.
MIR JĀCEĻAS SPĀRNOS
Saļut bija diezgan niecīga izmēra un īsu laiku kalpojošas stacijas, taču Kremļa plānos bija kas iespaidīgāks, raksta Space. com. 1976. gada februārī Maskavas visaugstākajos varas gaiteņos tika pieņemts lēmums dot zaļo gaismu vērienīgas kosmosa stacijas izveidei. Jau pēc diviem gadiem bija izstrādāts projekts, kas paredzēja, ka apkalpes uz orbītā esošo staciju nogādās kosmosa kuģi Sojuz, bet par kravu piegādi rūpēsies Progres. Sākotnēji bija domāts, ka Mir orbītā tiks nogādāta vienā paņēmienā, taču jau drīz vien kļuva skaidrs, ka tas neizdosies, jo PSRS rīcībā nebija pietiekami jaudīgu nesējraķešu, tādēļ nācās pāriet uz moduļu sistēmu.
Taču tas nebija viss. Daļa kosmosa pārvaldei ieplānoto līdzekļu tika pārvirzīti uz Buran programmu, jo PSRS jutās aizkaitināta par to, ka amerikāņiem ir «šatli» (atspoles tipa kosmosa kuģi, kas pēc misijas spēj nosēsties uz zemes un tiek izmantoti atkārtoti), bet padomju valstij tādu nav. Buran plāns gan galu galā izgāzās, taču pie tā nav vainojami inženieri vai citi speciālisti, jo vienu bezpilota orbitālo lidojumu tas tomēr veica 1988. gadā, bet tolaik jau Padomju Savienība bruka pa visām vīlēm un šuvēm un naudas šī projekta attīstīšanai vairs nebija.
Sava daļa finansējuma atlēca arī Mir projektam, it sevišķi pēc tam, kad padomju vara paģērēja – panākumi jāparāda vēl pirms Komunistiskās partijas (PSKP) 27. kongresa sākšanās 1986. gada pavasarī. Tad nu gan visiem, kuri negribēja zaudēt savu labi atalgoto darbu, nācās ar vēl lielāku aizrautību ķerties pie lietas.
PROBLĒMAS UN FINIŠS
PSRS vienīgās partijas un valdības rīkojumu dēļ Mir programmu nācās pamatīgi sasteigt, kas vēlāk radīja lielas problēmas tās iemītniekiem, raksta Space.com. Pirmais jautājums ir, kādēļ tik vērienīgs un milzīgus finansiālos līdzekļus izmaksājošs projekts tika paredzēts tikai uz pieciem līdz septiņiem gadiem? Otrais – kāpēc bija jāsteidzas ar pirmā moduļa nogādāšanu kosmosā, lai arī bija skaidrs, ka nāksies šo to pielabot, jo kosmonautiem šī vide nav droša.
Uz otro jautājumu atbilde ir pavisam vienkārša. Ja reiz augstas amatpersonas Kremlī paziņoja, ka Mir pirmajam modulim planētas orbītā jānonāk 1986. gada 19. februārī, tad tā tam būs būt!
Stacijas būvniecība turpinājās vēl desmit gadus, pamazām pievienojot tai jaunus un jaunus moduļus, raksta The Guardian. PSRS un vēlāk arī Krievijai viens no svarīgākajiem mērķiem nez kāpēc bija pārbaudīt cilvēku izturību, lepojoties ar to, cik ilgu laiku viņi pavadījuši Zemes orbītā. Discovery atgādina, ka rekordists ir Valerijs Poļakovs, kurš 1995. gadā uz planētas atgriezās pēc 437 dienām 17 stundām un 38 minūtēm, kas bija pavadītas, riņķojot ap Zemi. Un tas, neskaitot pacelšanās un nolaišanās laiku.
Kopš 1994. gada krievu staciju sāka izmantot arī amerikāņu astronauti, kuri nokļūšanai līdz tai vēlāk izmantoja savus šatlus. Viņu pieredze gan bijusi diezgan briesmīga, vēsta All About History. Ar pārtiku nekādu lielu problēmu nav bijis, taču sajūta bijusi tāda, ka lido trauslā konservu bundžā, kas ik brīdi var atsprāgt vaļā. Mir šo slikto reputāciju apstiprināja gan ar galvenā datora izslēgšanos, gan skābekļa padeves problēmām, gan gadījumu, kad piegādes kosmosa kuģis ietriecās stacijas saules baterijās.