Žilbinoši zilas debesis un jūra – kas gan var būt labāks par šo? Taču rīts, kad dodamies uz Palermo, ir dzestrs. Pirmie iespaidi nav paši labākie, jo dienvidnieciskā nekārtība mijas ar ne īpaši glītiem murāļiem, elektrības vadu murskuļiem un noskretušām mājām, kuru fasādes prasījās pēc remonta jau īpašnieku vecvecāku bērnībā. Un tas viss ir vēl izteiksmīgāks Ballaro tirgū, ko uzskata par pilsētas sirdi.
Pulsējoša un skaļa tā ir noteikti, un kāda kundze, aicinot nobaudīt sengrieķu vecuma eļļā peldinātas jūras veltes un kartupeļus, bļauj pilnā rīklē. Astoņkāja taustekļi ir sīksti, tāpat kalmāri uz Michelin nepretendē, taču pamēģinājuši esam un – paldies, vairāk ne. Toties kārdinošās kannoli sagataves gan aicina – mīklas caurulītes, kas pildītas ar rikotas un maskarpones masu, brīdina gan par daudzām kalorijām, gan krēmīgu garšas baudījumu, savukārt estēti var priecāties par zaļo pistāciju drupatiņu un citrona miziņu saskaņu. Vēl kāda sukāde kontrastam, un Sicīlijas garša ir atrasta!
Tās buķetes dažādību labi novērtēt arī Svētās Katrīnas klosterī, kur izsenis ar gardumu radīšanu nodarbojušās mūķenes. Iespaidīgā rinda liecina par tā popularitāti pilsētas viesu vidū, cenas apsteidz iepriekš redzēto, uz papīra šķīvja kārtojas kannoli, pupiņkūkas jeb Minne di Sant’Agata, kūciņas no mandeļu miltiem, bet brioša ar saldējuma bumbu paliek Taormīnai. Un tā ir patiešām milzīga – kā puse baltmaizes kukuļa, turklāt pildīta ar vismaz glāzi saldējuma, tādējādi briesmām pakļaujot vakariņas, jo, neapdomīgi notiesāta pēcpusdienā, sāta sajūtu noturēs līdz pat nākamajām brokastīm.
GULTA AR KORIDORU
Jau pirms laba laika esam iegādājušies biļetes, lai apmeklētu grāfa Federiko palazzo, kas ierindojas pie Palermo vecākajām un prestižākajām ēkām un ir ejamā attālumā gan no Normaņu pils, gan katedrāles. Esam laikus, bet pamazām jau sarodas arī citi apmeklētāji. Katru dienu, izņemot trešdienas, ir divas pils pašreizējo īpašnieku vadītas tūres – viena angļu, otra itāļu valodā, tādējādi ļaujot ieskatīties ne tikai ģimenes, bet arī pilsētas vēsturē. Tā kā imperatora Federiko II pēcteči tur dzīvo jau sešpadsmitajā paaudzē, stāstu ir daudz. Tāpat kā detaļu, kas citādi varētu paslīdēt garām. Piemēram, griestu gleznojumos iekļautā brīvmūrnieku acs norāda uz ģimenes piederību pavisam augstām aprindām un vienlaikus arī izskaidro Garibaldi uzvaras gājiena iemeslu.
Taču pašā centrā ir vecs tornis, kas būvēts XII gadsimtā, kad pār Sicīliju valdīja arābi un normaņi. Reiz tas kalpoja citiem mērķiem – aizsardzībai –, un tā daudzie līdzinieki tika nojaukti vēstures griežos, taču XVII gadsimtā vienu no torņiem iegādājās grāfa Federiko ģimene un lika ap to uzbūvēt māju, kurā tā dzīvo vēl šodien. Sākotnējais pirkums ir arī iemesls, kāpēc māja ir asimetriska – telpas izkārtojušās apkārt tornim.
Ziņkārīgo acīm paveras gan ekskursijas vadītāja mātes, reiz operdziedātājas, kabinets, kurā laiski izgūlies melnbaltais murrātājs Karūzo, gan tēva, reiz sacīkšu braucēja, iespaidīgā kausu kolekcija. Bet stāstījumā par palazzo vēsturi iekļautas gan Palermo teritoriālo robežu maiņas, gan virtuves ainiņas, kur griesti nav aiztikti vairākus simtus gadu un to stratēģiskais izvietojums vistiešākā mērā saistīts ar klimatu un mājinieku un viesu komfortu. Proti, mielastu negatavoja pirmajā stāvā, bet augšstāvā virs galvenās viesistabas, lai garaiņi un tvaiki, un kārdinošās smaržas nebojātu sanākušo sarunas. Dažādi katli un kastroļi izskatās labi kalpojuši ne vienu vien gadu desmitu, taču tagad virtuvē ir vieta arī mūsdienu pasaules risinājumam – mikroviļņu krāsnij, tāpat kā mājā uz palikšanu iegūlušas mazas krāsniņas – komforts prasa savu.
Palermo vēsture atklājas pa slāņiem – atsegumos pie torņa un šaurajās kāpnēs, kas ved starp stāviem. Tur ir vieta gan pārnēsājamai kastei, kuru savā ikdienā izmantoja bagātie, lai dubļos nenomītu savas glaunās kurpes, gan palielai gultai, kas, ievietota nišā, tomēr sasniedzama pa īsu un šauru gaitenīti, kas vienlaikus kalpo arī kā ģērbistaba. Un privātā palazzo tā ir ne mazāk iespaidīga kā varenajā Normaņu pilī.
VECĀKĀ REZIDENCE EIROPĀ
Grandiozā Normaņu pils ir viens no labākajiem piemēriem, kā Sicīlijas ainavā iegūlusi vēstures elpa, precīzāk – arābunormaņu mantojums, kas izvietojies ap Palermo un iekļauj arī Čefalu un Monreāles pieminekļus. Kā mēmi liecinieki laikam, kad Sicīlijā bija Normaņu karaliste – tas bija XII gadsimtā –, tie ierakstīti arī UNESCO sarakstā. Pavisam šīs organizācijas aizstāvība Sicīlijā ir septiņiem objektiem.
Sicīlijas karaļu vajadzībām būvētā pils īsi pēc Otrā pasaules kara kļuva par mājvietu mūsdienu likumu pieņēmējiem, bet reiz tur dienas vadīja Sicīlijas karaļi – Palermo pils ir visvecākā karaliskā rezidence Eiropā. Īpaši grezna ir Palatīnas kapela, kas nupat zaudējusi arī laika gaitā gūto putekļu kārtu – 2024. gada beigās izsludināto restaurācijas darbu galvenais uzdevums ir pēc iespējas saudzīgāk saglabāt XII gadsimtā izveidotās bizantiešu mozaīkas, kas mirdz zeltā un, protams, attēlo mirkļus no svēto dzīvēm. Trīsdimensionālie griestu grebumi jeb muqarnas un tēlnieku meistarība, apstrādājot marmoru, ir apbrīnojama, pat ja viņu veikums zaudējis laika nežēlastībai – kāda vista, piemēram, palikusi bez galvas.
Grandiozs iespaids paliek pēc karaļa Rudžero telpu apskates – mozaīku bagātībā ir gan smukuma elementi, gan dzīvnieku un dažādu mistisku būtņu atveidi (dažu izpildījums gan līdzinās bērnudārznieka centieniem), radot vīziju par paradīzes dārzu ikdienu. Aiz pils mūriem ir arī veltījums ķīniešu kultūrai, pagrabstāvs slēpj vēl senāku vēsturi – pilsētas mūru paliekas no V gadsimta, bet veldzi piedāvā karaliskais dārzs, kas bijis karaļu lepnums kopš XVI gadsimta.
VĒSTURES RŪKOŅA
Diemžēl Palermo katedrāles apskatīšana izpaliek, jo tajā notiek kāds pasākums, kas nav paredzēts svešām acīm, taču uz jumta gan varam tikt. Pa šaurītiņām kāpnītēm lēnām virzāmies augšup, vietumis piebremzējot, lai noregulētu satiksmi augšup un lejup, izvairoties no nopietniem sastrēgumiem, bet klāt esam. Daudzu, daudzu gadu gaitā būvētais komplekss ļauj nolasīt dažādus arhitektūras stilus, bet skati, kas paveras no tā jumta, aptvert Palermo labirintus, kas pazūd aiz kārtējā dakstiņiem klātā mājas jumta. Pilsētu ieskaujošie kalni, šķiet, nolēmuši apturēt lietus mākoņus, kas savilkušies pavisam draudīgi. Lai arī no bezmaksas dušas neizmūkam, tā, par laimi, nav tik iespaidīga, kā sola tumšzilā padebess.
Krietni citāds izvēršas dziedošo strūklaku šovs, kas katru vakaru risinās Palermo krastmalā. Dodamies turp, taču apsarga formā esošs vīrs rāda, ka tālāka kustība ar auto nav iespējama. Nu labi, atrodam stāvvietu netālu, taču mulsinošs troksnis liek saausīties vienreiz, otrreiz... Kā drīz atklāsies, teritorija jau laikus rezervēta autosacīkšu dalībniekiem, kuri piedalās autosportista Vinčenco Florio vārdā nodēvētajā pasākumā. Tas pulcē automīļus, kuri tajā pārvietojas ar spēkratiem, kas radīti pirms 1977. gada, vai superkāriem, un stāvvietā izkārtotie autiņi ļauj saskaitīt Ferrari desmitus. Parasti šīs sacensības risinās oktobrī, un vēl nākamajās dienās salas ziemeļos dzirdam sportisku rūkoņu.
MILZĪGIE LIECINIEKI
Interesanti, ka Senās Grieķijas laikā celtie tempļi ļoti labi saglabājušies tieši... Sicīlijā. Kā pirmais mūsu plānā ir Sedžesta. Pa labi vīd jūra, priekšā lokās šoseja, kalni, bet no tempļa – ne miņas, līdz sīciņas kolonnas tomēr pavīd pie apvāršņa.
Izlīkumojuši līdz stāvvietai, nostājamies blakus vienam no autosacīkšu dalībniekiem un dodamies paši izzināt to, kas tik maz zināms par šo nomaļajā vietā esošo celtni, kas tā arī nekad nav pabeigta.
Skaidrs ir tas, ka īsti nekas nav skaidrs, bet templis stāv, kā stāvējis jau gandrīz divus ar pusi tūkstošus gadu. Masīvās, apaļās kolonnas sniedzas tieši debesīs – gluži tāpat kā ziedošie sukulenti –, un var tikai filozofēt, kāds bija iemesls gan tā celšanai, gan nepabeigšanai. Vēsturnieki gan izpētījuši, ka būvdarbus noslēdza karš, kas izcēlās starp Sedžestu un Selinunti, un, lai būtu, kā būdams, tai paveicās izsprukt no kartāgiešu postījumiem.
Krietnas pastaigas attālumā, ko saule nedara tīkamu, ir Barbāro paugurs, kas izslējies 305 metrus virs jūras līmeņa un paslēpis senās pilsētas drupas, kā arī amfiteātris, kas saglabājies tik labi, ka vēl joprojām tiek izmantots dažādiem pasākumiem, piedāvājot ne tikai kulturālu, bet arī estētisku baudījumu. Arī Sedžestas senās pilsētas drupas par tās pirmsākumiem nav sniegušas daudzas atbildes uz arheologu jautājumiem, taču zināms, ka savulaik tur atradusies visai liela musulmaņu kopiena un tās nekropole atrodas blakus Normaņu pilij. Mošeju savulaik iznīcināja kristieši, un jau no XIII gadsimta beigām tā nav apdzīvota.
TEMPĻU IELEJA
Daudz, daudz iespaidīgāks par Sedžestu ir Agridžento komplekss, kas atrodas salas dienvidos, un no turienes var izmest līkumiņu arī līdz Turku kāpnēm. Šis dabas veidojums popularitāti Itālijā guvis, pateicoties seriālam par komisāra Montalbāno dažādajiem piedzīvojumiem, bet acis priecē ar dabas arhitektu vēja, lietus un jūras sniegumu, gadsimtu gaitā klinti pārvēršot par īstu meistardarbu. Kad automašīna novietota – ceļa malā vai stāvvietā, atkarībā, kur ir brīvs –, jāizvēlas viens no diviem gājēju ceļiem: pa diezgan stāvām kāpnēm uzreiz augšup vai lēzenāk, bet arī ilgāk. Jāatceras gan, ka vienalga, kurš ceļš izvēlēts, tas atdursies pret improvizētu sētu, pie kuras stāv divi policisti. Proti, lai tiktu tālāk, jāsamaksā, bet, tā kā nekādu būdiņu, kur norēķināties ar skaidru naudu, salā, kur mafijai ir tik dziļas saknes, neviens nav uzbūvējis, jāizmanto interneta iespējas, ko gan apgrūtina knapā zona. Galu galā šķiramies no mazliet vairāk nekā pieciem eiro par pieaugušo – bērniem Turku kāpņu apmeklējums ir par velti – un aiz muguras pametam kādu vīru, kurš, ūdenī līdz dibenam iebridis, vakariņām jau noķēris vienu astoņkāji, bet laikam dzīres būs daudzgalvainākas, tāpēc viņš turpina medības.
Vakara gaismā Tempļu ieleja izskatās iespaidīgi, taču apmeklētājiem vārtus vērs no rīta, un viņi, lielākos vai mazākos pulkos iedami, mīs tos pašus akmeņus, ko pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu mina Senās Grieķijas iedzīvotāji, kuri bija atkuģojuši līdz Sicīlijai un tur radījuši vienu no iespaidīgākajiem senās pasaules kompleksiem visā Vidusjūras reģionā – tā platība ir 1300 hektāru. Tos par savām mājām pamatoti uzskata arī lērums ķirzaciņu – atpakaļceļā uz mašīnu vien sastapām vairāk nekā 50 mazo rāpotāju. Taču, protams, ne jau šīs radībiņas ir iemesls, lai dotos uz Agridžento. Laikazobam vismazāk zaudējis ir Konkordijas templis, ko sargā poļu skulptora Igora Mitoraja no bronzas veidotais kritušais Ikars. Un metāla spozme skaidri norāda, kuru tā ķermeņa daļu tūristi nobraucījuši visčaklāk.
ASPRĀTĪGĀS KONTRABANDISTES
Netālu no Trapāni atrodas Sāls muzejs (Salina Calcara), ko savukārt ieskauj sāls lauki turpat jūras malā. Ļoti gleznaini un fotogēniski tie kontrastē ar pāris klaiņojošiem krančiem, kā arī to nebūt ne dzidrāko «peļķi», kurā, garām braucot, redzējām flamingu pulciņu, kas uzņēma dienišķās kalorijas. Kā zināms, to spalvu krāsa atkarīga no ēdmaņas, un, kā izrādās, tas pats attiecināms arī uz dabīgā ceļā iegūta sāls krāsojumu, par kura niansēm klausāmies gandrīz privātā tūrē. Pulksten 10 no rīta sicīliešiem droši vien ir par agru, mazliet nokavē arī pats saimnieks, kura vizuālais tēls neliecina, ka bizness ienes miljonus, un esam tikai mēs un divi čehi.
Sāls vēsture Sicīlijas rietumos ir ar bārdu. Jau pirms trim tūkstošiem gadu ar tā ieguvi nodarbojās feniķieši, un, protams, laika gaitā attīstījās ne viena vien darbība, lai saudzētu cilvēku spēkus. Tomēr, lai gan rūpnieciskā ražošana krietni atvieglo smago darbu, procesā izpaliek nianses, ko savukārt piedāvā mazo sāls ražotavu produkcija, kas burciņās un citos iepakojumos saglabājusi ne tikai šīs garšvielas vēsturi, bet arī vēju, dažādās aļģes un augusta svelmi, kad risinās rakšanas darbi. Tie savulaik noēda jēlas rokas un kājas, bet žilbinošais baltums atņēma acu gaismu, lai dārgo produktu, kura zudumi likuši liet asaras ne vienai vien saimniecei, varētu sabērt lielās kaudzēs, tālāko jau uzticot dakstiņu plāksnēm, vējam un apkārtējiem aromātiem.
Nav noslēpums, ka jau Senajā Romā algu maksāja sālī, un no tā arī radies algas angliskais nosaukums salary. Tāpat nav noslēpums, ka vārdu savienojumiem par sāli dažādās valodās ir vienāda nozīme, bet īpaši pikants ir stāstījums par sicīliešu kontrabandu, lai sāli nogādātu uz kontinentu – Itālijas zābaka papēdi. Proti, pirms simt un mazliet vairāk gadiem ar fizisku loģistiku nodarbojās tikai sievietes, jo sabiedrības normas nepieļāva, ka kāds vīrs piedurtu pirkstu svešai sievai. Tad nu viņas, ar sāls maisiem apšņorējušās, kāpa laivās, lai dotos uz Itāliju. Ja nu kādam likumsargam radās šaubas par vājā dzimuma patiesajiem nodomiem, kontrabandistes ar visiem lietiskajiem pierādījumiem... metās ūdenī, un lieta bija darīta.
VĒJŠ UN BIZBIZMĀRĪTES
Sicīlijai pāri gājusi ne viena vien vētra, par zemestrīcēm un Etnas izvirdumiem nemaz nerunājot, taču labu darbiņu reiz izdarīja zemes nogruvums, apberot Kazāles romiešu villu, kas atrodas pie ceļa, kurš savieno Agridžento un Katāniju. Sākot ar mūsu ēras IV gadsimtu būvētā romiešu villa iekļauta UNESCO mantojumā, bet par tās īpašniekiem vēsture klusē. Gandrīz septiņus gadsimtus sagulējusi zem biezas zemes kārtas, šī būve tikai XIX gadsimtā pamazām atklāja savus dārgumus, kas saglabājušies ideālā stāvoklī. Un drīz jau klāt bija arheologi, lai kārtu pa kārtai atkal saules gaismu uzspīdinātu tik dažādajām mozaīkām, kas rotā gan villas grīdu, gan pagalmu un kam nav līdzinieču visā pasaulē. Karavīri, kuģotāji un mednieki, «bikini» meitenes, ikdienas dzīve, giganti un grieķu dievi, un tik daudz dažādu dzīvnieku, ka pietiktu vairākiem zoodārziem – arī tādiem, kas piedāvā zinātniskajai fantastikai piestāvīgas būtnes. Zem tās jumta ir arī bazilika, ko ieskauj divas no Ēģiptes vesta marmora – savulaik visprestižākā materiāla – kolonnas.
Bet tas tomēr nav nekas salīdzinājumā ar Sicīlijas lepnumu un postu vienlaikus – Etnu, kas pļāvusi dzīvības un pilsētas gadsimtiem ilgi, bet vēl joprojām stalti noskatās pār apkārtējām ainavām. Rīts gan ir ļoti aizdomīgs, un, tuvojoties vulkānam, dūša sašļūk papēžos, jo jau tā vien vietumis zilās debesis pārklājas ar pelēki neizteiksmīgiem mākoņiem un komplektā ar tiem nāk vējš, kas, tā teikt, gāž nost no kājām.
Par tā spēku pārliecināmies, kad esam uzbraukuši līdz Rifugio Sapienza un krietni satuntulējušies. Dzirdētie stāsti, ka katru gadu ne viens vien neapdomīgs Etnas apskatītājs krāteru malas izbauda gluži kā slīdkalniņu, nevairo drosmi, un tā gandrīz līdz nulles līmenim noplok, kad esam atraduši kantori, no kurienes bija plānots mūsu vulkāna iekarojums. Vēja brāzmu spēks ir tik dusmīgs, ka vulkāna virsotnē atcelti izbraucieni ar 4 x 4 mašīnām, taču mēs saņemsim atmaksu un varam augšup doties ar funikulieri pēc pašdomāta plāna.
Mūsu līdzbraucēji ir kāds vācu pāris, kas jau vairākus gadus dzīvo uz jahtas un tā apceļo pasauli. Abi sasmejas, kad, kārtējo reizi labi iešūpoti, nodziedam pirmo Pūt, vējiņi rindiņu. Nekādas laiviņas gan nav, bet tās vietā tūkstošiem bizbizmārīšu, kuras vulkāniskajā zemē atrod vien sev zināmu labumu, pamatīga cīņa ar līdzsvaru, jo keramzītam līdzīgās raupjās smiltis krietni apgrūtina kustības, mākoņi, kas apņēmuši Etnas cepuri, un fantastiski, fantastiski skati, ko rada no krāteriem izmestais pelēkums! Taču pamazām skaidrojas debesis, tālumā pavīd jūras strēle, un jau zinām, ka nākamā pietura būs pludmalē, kur temperatūra būs vismaz 20 grādu siltāka un krastā augošās palmas ziņos par dīkām dienām dienvidos.