Pirms nepilna mēneša pārliecinošs vairākums analītiķu un politiķu nešaubījās, ka komunistisko Kubu gaida neizbēgama varas maiņa un atgriešanās ASV paspārnē. ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas noteiktā enerģētiskā blokāde un citas sankcijas bija novedušas pie vispārējas enerģētiskās krīzes salā un iedzīvotāju protestiem, turklāt tika uzskatīts, ka tas bija tikai ASV sāktās politikas – maksimālā spiediena pret Kubu – radīto problēmu sākums. Šobrīd situācija jau vairs nešķiet tik viennozīmīga.
MONRO DOKTRĪNA 2.0
Jau kopš šā gada janvāra ASV pret Kubu izdara ekonomisko un politisko spiedienu, un patlaban Vašingtona izvirzījusi Havanai piecas galvenās prasības kā priekšnoteikumus spiediena mazināšanai un jebkādu attiecību uzlabošanai.
Pirmā no tām ir pilnīga militāro un izlūkošanas sakaru pārtraukšana ar Ķīnu un Krieviju – jebkādas šo valstu izlūkošanas infrastruktūras demontāža salas teritorijā, visu militāro instruktoru izraidīšana, atteikšanās no kopīgām militārām mācībām, ieroču piegādēm utt.
Cita būtiska prasība ir Kubas pilnīga aiziešana no Venecuēlas iekšpolitikas, kura nav mainījusies arī pēc Venecuēlas prezidenta Nikolasa Maduro apcietināšanas (vai nolaupīšanas – kā kuram labāk tīk to saukt) šā gada janvārī. Trampa administrācija uzskata, ka, par spīti Maduro prombūtnei, Kubas drošības dienestiem joprojām ir būtiska ietekme uz notikumiem Venecuēlā, tostarp tie kontrolē Venecuēlas armijas virsniekus un nodrošina, ka vara nevis pāriet opozīcijas (piemēram, Marijas Korinas Mačado) rokās, bet paliek bijušo čavistu kontrolē. Cik šis pieņēmums ir pamatots, gan nav skaidrs, jo ASV pašas risina sarunas ar Venecuēlas jauno vadītāju Delsiju Rodrigesu un nepieprasa viņas nomaiņu ar kaut vai pieminēto Mačado, tomēr tas nemaina faktu, ka minētā prasība joprojām tiek uzturēta spēkā.
Tālāk šajā sarakstā seko prasība Kubai izmaksāt kompensācijas ASV pilsoņiem un uzņēmumiem, kuru īpašumi (cukura fabrikas, ostas, viesnīcas) tika nacionalizēti pēc 1959. gada revolūcijas (Helmsa-Bērtona akts), prasība atbrīvot visus politieslodzītos un atļaut daudzpartiju sistēmu (tajā skaitā prasība noteikt datumu starptautiski novērotām vēlēšanām), kā arī prasība Kubai nodrošināt, ka tā likvidē savu terorisma atbalstītājas valsts statusu, kādu Havanai ir noteikušas pašas ASV. Pēc būtības aiz šī formulējuma slēpjas prasība izdot atsevišķus ārvalstu, tajā skaitā Kolumbijas, kreisos nemierniekus, kurus ASV uzskata par teroristiem un kuri atrodas Kubā jau kopš pagājušā gadsimta pēdējām desmitgadēm.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 27. marta - 1. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!