Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Skrastiņš: Jūtos pilnvērtīgi, ja smadzenes gurkst

Kad tu strādā pustukšā zālē un zini, ka izrādi drīz noņems, spēlēt kļūst interesanti, jo tu savā lomā meklē jaunus dziļumus un ejas, – aktiera pieredzē dalās Artūrs Skrastiņš (1974). Pašlaik droši vien populārāko Dailes teātra aktieri spēlējam pustukšā zālē ir pagrūti iedomāties, un pat tām izrādēm, kuras gan kritiķi, gan skatītāji vērtē kā neveiksmīgas, netrūkst atsauksmju "Skrastiņš, kā parasti, izcils" vai "Izrādi glābj Skrastiņš ".

Šogad aprit 20 gadu, kopš Skrastiņš ir Dailē, kur uzreiz arī saņēma balvu par labāko debiju. Šajos gados viņš ir ieguvis gan gada labākā aktiera balvas, gan saņēmis _Lielo Kristapu _par Beisika lomu Jāņa Streiča filmā Likteņdzirnas, gan – atšķirībā no daža cita aktiera – spējis izvairīties no sevis asociēšanas ar UgunsGrēkā divus gadus spēlēto Rihardu. 29. janvārī Skrastiņš sāks spēlēt galveno vīriešu lomu Kārļa Lāča, Jāņa Elsberga, Evitas Mamajas un Dž. Dž. Džilindžera mūziklā Žanna d’Arka, kurā 1431. gadā sārtā sadedzināto Orleānas jaunavu tēlos Ieva Segliņa un Artūra sieva Ilze Ķuzule-Skrastiņa.

Kā aktieriem izpaužas radošās mokas? Par rakstniekiem it kā būtu skaidrs: apsēdies pie baltas lapas un sajūti savu stulbumu. Vai aktieriem tādas mokas vispār ir?

Godīgi sakot, es jūtos pilnvērtīgi tikai tad, ja man gurkst smadzenes. Ja nav radošo moku, kļūstu nemierīgs. Esmu secinājis, ka tās mokas diemžēl ir mans dabiskais stāvoklis. Šobrīd, kad mēģinām Žannu un esam jau uzkāpuši uz lielās skatuves, tā arī ir.

Kā tās smadzenes gurkst – priecīgā stresā vai bailēs?

Neziņā un gaidās.

Tas jau nav pārāk nepatīkams stāvoklis.

Kā kuru brīdi. Mokas ir tad, kad tēls šķiļas, līp kopā un tu vēl nezini, kas tas būs. Jebkura piedzimšana ir sāpīga.

Vai tā tev ir ar visām izrādēm?

Tas atkarīgs no materiāla, bet tā priekšdzemdību stadija ir diezgan līdzīga. Šodien ar Žannas lomas atveidotājām Ilzi Ķuzuli un Ievu Segliņu runājām, ka vienā brīdī tā jaunā Žanna sāk tevī dzīvot – tad viņu vajag ielaist tajā emocijā un pēc tam atkal atstāt mierā, jo vēl ir laiks. Šodien mēģinājumā gluži fiziski redzēju, kā dzimst Žanna. Turklāt tika mēģināta ļoti grūta vieta, kur viņa ir ievainota, ar bultu plecā. Es viņām teicu: jūs jau tam tēlam pieskārāties, bet tagad tā uzmanīgi. Jo tajā tēlā var diezgan tālu aiziet.

Kā tu to "aiziešanu tālu" domā?

Man ir bijusi pilnīgi fiziska sajūta, ka manī ir cits cilvēks. Protams, daudz spēlējot, esi spiests lietot tehniku un aktiera meistarību, un gandrīz katrā izrādē ir tādas vietas un veiksmes brīži, kad tu aizmirsti, ka esi uz skatuves, ka ir skatītājs, un tu pa īstam dzīvo. Tas ir tas... bet man ir bijis tā, ka bail paliek, jo jūti, ka tas neesi tu vairs.

Bail tādā nozīmē, ka tu varētu sajukt prātā, netikt ārā no tēla?

Nē. Man pietiek novilkt kostīmu un uzvilkt savu mētelīti, un jau esmu ārā. Es pārģērbjos minūtes laikā, varu iziet no teātra ātrāk par skatītājiem.

Uz tevi neattiecas tie stāsti par aktieriem, kas pēc izrādes ilgi nevar iziet no lomas?

Nē. Dabiski, kaut kādas domas jau paliek. Tas cits cilvēks manī parādās izrādes brīdī.

Viņš pats tad tevī ienāk?

Es, ja tā varētu teikt, atļauju viņam ieiet.

Un pats kaifo?

Kaifa tur maz. Kaifs ir par to, ka tu tajā brīdī noķer to aktiera īstumu, to, ko nozīmē aktieris. Teātris ir ticības lieta no skatītāja viedokļa. Ja es uznāku zaķīša kostīmā, tu noticēsi un turpmākās divas stundas skatīsies uz mani kā uz zaķīti. Tā ir tā teātra burvība, ka skatītājs ļaujas apmānīties, jo viņam vajag piedzīvojumu, viņam ir interesanti skatīties, kā zaķītis tiks laukā no dažādām kutelīgām situācijām.

To cita cilvēka ienākšanu tevī tu gaidi?

Tas ir garāks stāsts, jo saistīts ar visu aktiera mehāniku un fizioloģiju. Tu vari ar tehnikas palīdzību dabūt emociju pat tad, ja tev tās tajā brīdī nav.

Notēlot emociju?

Nē. Emocija rodas pa īstam, bet man nav jāatceras mirusī vecmāmiņa, lai to dabūtu, jo es kaut kā noticu tai izrādes situācijai tik ļoti, ka man liekas, tas notiek pa īstam.

Tātad tā cita cilvēka ienākšana aktierim nedraud ar nojukšanu? Tādi gadījumi taču ir bijuši arī Latvijā.

Ir bijuši un notiek joprojām. Jautājums, ko tu liec pretī otrā svaru kausā. Man tā ir ģimene un bērni.

Ja tev tās nebūtu, tu būtu nelīdzsvarotāks?

Tad es droši vien sev daudz vairāk atļautu... vājumus.

Kāda kolēģe mani lūdza tev pajautāt, kāpēc pēdējā laikā tev ir daudz tādu pustraku cilvēku lomu.

Tiešām?

Runājot ne tikai par tevi, man pašam gribas jautāt par dažas labas lugas izvēles pamatotību. Konkrēti Eqqus, kas režisorei Laurai Grozai-Ķiberei ir izdevusies visnotaļ skatāma izrāde, tomēr, manuprāt, tā luga ar mākslas līdzekļiem mēģina risināt to, kas patiesībā jārisina psihiatram.

Arī par Dzeguzes ligzdu tev tā liekas?

Nē, jo tajā tavs Makmērfijs man neliek noticēt, ka viņš ir neglābjami traks. Vai vari būt Eqqus autora Pītera Šefera advokāts?

Kā lai to tā lakoniski formulē... Mākslai jau vispār ir apriori jāpārkāpj robežas. Lai to izdarītu, reizēm varonim ir jābūt pārkāpušam prāta un neprāta robežu... Eqqus gadījumā man likās, ka tas ir par daudz izkāpināts no Lauras puses, bet varonis ir jānoliek aiz kaut kādas robežas.

Bet vai varonim aiz tās trakuma robežas ir jāatrodas visu laiku?

Mēs jau stāsta gaitā uzzinām, kāpēc viņš tur atrodas. Lugas uzbūve mums ļauj pamazām uzzināt, kāpēc viņš ir tajā klīnikā. Dzeguzes ligzdā notiek citādi. Tu saki, ka Makmērfijs nav traks, bet viņam ir vesela lapa ar diagnozēm... Jautājums ir, vai Hamlets pa īstam sajūk prātā vai tēlo? Jeb sākumā tēlo un tā aiztēlojas, ka jau vairs netēlo?

Hamleta gadījumā šis jautājums visu laiku ir, savukārt Eqqus man tas neradās.

Man galvā ir atbilde, bet es uzreiz nevaru noformulēt... Bet interesanti ir tas, ka mums teātrī vienā sezonā parādījušies trīs darbi par līdzīgu tēmu – Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, Eqqus un Ziloņa dziesma, kurā arī darbība notiek «psihenē », un izrādes gaitā atklājas, kāpēc varonis tur ir.

Vai tāda lugu izvēle ir sagadīšanās?

Domāju, tas liecina, ka ar sabiedrību viss nav tā, kā gribētos. Iesim pie tās atbildes no otras puses – kāpēc Dzeguzes ligzda, kas 80. gados bija hits Valmieras teātrī, ir jātaisa šodien? 80. gados bija skaidrs, par kādu režīmu ir runa, un Makmērfijs bija brīvdomātājs disidents, bet – kas viņš ir šodien un kas tā ir par sabiedrību, kurā viņš nokļūst?

Kāda sabiedrība tad tā ir?

Sabiedrība, kurā drīkst smēķēt tikai desmit metru no ieejas, un tā tālāk.

Tātad tu piekrīti režisoriem, ka ar sabiedrību šodien viss nav kārtībā?

Vēl vairāk – ir sajūta, ka viss jau brakšķ pa vīlēm! Ne tikai Tuvajos Austrumos un Ukrainā, bet arī Eiropā. Ir sākusies tautu staigāšana. Teātris ir indikators: kādas teātrī izrādes, tāda arī sabiedrība. Radošie cilvēki jūt ar pirkstu galiem, ka ir sūdi. Šovu laiks ir beidzies, teātris atgriežas pie aktiera un pie stāsta: paga, paga, apsēžamies, nomierināmies un mēģinām saprast, kur mēs esam.

Vai skatītājs ir ar mieru apsēsties līdz ar aktieri un mēģināt saprast?

Skatītājs ir pieradis pie komiksa, piespiest viņu klausīties un runāt par nopietnām tēmām ir ļoti grūti.

Varbūt cilvēki mūsdienās vienkārši vairs nespēj ilgi koncentrēt uzmanību uz kaut ko vienu? Vai aktieri, kam jāmācās garš lomas teksts no galvas, nav palikuši kā relikti no iepriekšējā laikmeta, kad cilvēkiem bija labāka atmiņa?

No vienas puses, mēs esam relikti, no otras puses, vienmēr esmu uzskatījis, ka esam privileģētā stāvoklī, jo varam darīt un runāt to, ko gribam.

Vai tad nav otrādi, ka aktieris neko nevar atļauties, jo viņam jārunā tas, ko liek luga un režisors?

Jā, bet režisora izvēle sakrīt ar manu izvēli!

Tu tā vari izvēlēties, ko spēlēt? Es varu. Runa ir par pēdējiem četriem pieciem gadiem. Dailes teātris jau arī ir mainījies. Esmu te piedzīvojis dažādus periodus.

Kāds periods Dailē ir tagad?

Ļoti pozitīvi radošs – runāju par māksliniecisko pusi. Mums ir ļoti spēcīga trupa, iestudē ļoti labi režisori. Man ar to pietiek, lai redzētu motivāciju. Mēs atļaujamies runāt par nopietnām lietām, parādīt sabiedrību tādu, kāda tā ir, diezgan ekstremālā veidā – tāpēc ir šis Eqqus varonis, kurš ir aiz tās robežas

Visu Egīla Zirņa sarunu ar aktieri Artūru Skrastiņu lasiet 22. janvāra žurnālā SestDiena

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Vīzija par ienākumiem visiem(28)

Koronavīrusa pandēmijas izraisītā globālās ekonomikas lejupslīde atkal ir aktualizējusi jautājumu par universālā jeb beznosacījuma pamata ienākuma iespējamo ieviešanu. Sabiedrības vairākumam ideja...

SestDienas receptes: Pikniks visām gaumēm

Šomēnes pēc lielās mājās sēdēšanas, šķiet, visi sapratuši, ka laukā tomēr ir labāk, tāpēc dodamies pārgājienos, izbraucienos, makšķerēt, sportot, atpūsties un darīt visu ko citu. Ņemam līdzi bērnus...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata