Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -1 °C
Skaidrs
Otrdiena, 5. marts
Aurora, Austra

Lilita Ozoliņa: uz skatuves esmu visatklātākā

Pirms dažām nedēļām Sanktpēterburgā saņēmusi prēmiju Baltijas zvaigzne, Lilita Ozoliņa savā Dailes teātrī 8.novembra vakarā spēlēs jauniestudējuma M.Butterfly pirmizrādē. Uz skatuves viņa būs visatklātākā; ārpus mākslas Ozoliņa par savu iekšējo pasauli stāsta, maigi izsakoties, nelabprāt. Atšķirībā no daudziem citiem māksliniekiem, kuri bez acīmredzamas pretestības sabiedrībai izklāsta visus dvēseles pārdzīvojumus, pārdomas, sapņus un sāpes, Lilita Ozoliņa paliek aizvērta.

Viņai šķiet, ka interese par aktrises privāto dzīvi ir pārāk virspusēja, tādēļ Ozoliņa bieži saglabā savas tiesības plašākās sarunās neielaisties. Ja uzskata par vajadzīgu, pat kā ar pātagas cirtienu atbildēt uz jautājumu vienā vai pāris vārdos. Vieni saka: tāds raksturs, citi: Lilita vienkārši ir ļoti paškritiska, tāpēc neko lieku par sevi nepateiks.

Lai kāda būtu viņas privātā patiesība, skatītāju tūkstoši Lilitu Ozoliņu ciena un mīl – jau kopš laikiem, kad viņa Rīgas Kinostudijas daudzsēriju filmā Ilgais ceļš kāpās nospēlēja Martas lomu. To varētu dēvēt par aktrises radošā mūža zenītu, kas atstājis pēdas tālākajā karjerā. Lilita Ozoliņa joprojām ir pieprasīta un teātrī pietiekami nodarbināta. 

Fragments no intervijas:

Vai Starptautiskās prēmijas par humanitāru saišu attīstīšanu un nostiprināšanu Baltijas reģiona valstīs Baltijas zvaigzne piešķiršana jums pašai bija pārsteigums? 

Protams! Un stipri negaidīts. Desmit gados, kopš prēmiju piešķir, līdz šim to saņēmuši tikai trīs latvieši: Vija Artmane, Raimonds Pauls, Andrejs Žagars. Šogad to saņēma mākslinieki no Krievijas - Maija Pļisecka, Rodions Ščedrins, Valērijs Gergijevs un citi. Viņi ir pasaulslaveni cilvēki ar daudz plašāku darbības lauku salīdzinājumā ar mani, kura strādā Latvijā un bijušajā Padomju Savienībā. Esmu pateicīga Dailes teātrim, jo bez tā mani vispār neviens nebūtu ievērojis.

Vai jūs kāds vēl jauši vai nejauši uzrunā par Martu?

Ļoti bieži, sevišķi Krievijā. 

Lilita Bērziņa teica Mirdzai Martinsonei, ka ar gadiem kāpt uz skatuves kļūst arvien grūtāk, jo personīgā latiņa ceļas arvien augstāk. Vai jums arī rodas šādas pārdomas?

Es sevi nevaru salīdzināt ar Lilitu Bērziņu. Un ko Lilita Bērziņa teikusi Mirdzai Martinsonei, lai viņa pati par to atbild. Es to neesmu dzirdējusi, tāpēc man grūti komentēt. Vienkārši no paša sākuma es savējiem pēc izrādes nodošanas vai pirmizrādes vienmēr jautāju: "Tev nebija kauns par mani?"

Kādēļ šāds jautājums?

Kad auga mans bērns, es uzskatīju, ka man jādara viss, lai viņai nebūtu kauns par mani. Ir tāda skaista japāņu formula: kad ģimenē piedzimst bērns, pirmo trīs gadus viņš ir kungs, nākošos trīs – kalps, un pēc tam visi kļūst draugi. 

Es labi saprotu, ka lomas nav jāidentificē ar paša aktiera personību, un tomēr – vai kādreiz esat uz skatuves jutusies kaila?

Nu, tad, kad man jāizģērbjas, es jūtos kaila.

Interesanti! Un kā ar to kailumu, kas rodas, kad tēls sakrīt ar cilvēka iekšējo dvēseles stāvokli tiktāl, ka viņš it kā vairs nespēlē tēlu, bet sevi pašu. 

Arnolds Liniņš teica, ka aktiera atbilstība lomai par septiņdesmit procentiem nosaka veiksmi. Tātad tie atlikušie trīsdesmit procenti ir jāveido. Spēlēt sevi... Mans pedagogs Jānis Zariņš teica, ka tēlu veido uzrakstītā loma plus aktiera personība. Aktieris nevar izveidot lomu, viņš daļu no sevis atdod. Protams! Es uzskatu, ka skatuve ir tā vieta, kur man jābūt vis... Nevis jābūt, bet pēc visiem profesijā nostrādātiem gadiem varu teikt, ka uz skatuves un kameras priekšā, esmu visīstākā, visatklātākā, atdodu to svētumu, ko glabāju sevī. Ikdienā to netērēju. 

Vai jums ir mazvērtības kompleksi? 

Nezinu. Manuprāt, tas nav mazvērtības komplekss. Tie ir jautājumi visas dzīves garumā, jo teātris arvien mainās, un man ir svarīgi saprast, vai pietiekami to izjūtu, saprotu un spēju mainīties līdzi laikam. Kā teica Džemma Skulme – jaunajiem vienmēr ir taisnība tikai tāpēc, ka viņi ir jauni! 

Kultūra balstās uz tradīcijām, bet mūsdienās valda lakonisms, funkcionālisms, nevis krāšana. Cilvēki met ārā mēbeles un pērk jaunas, atmet vecos tikumus un kļūst lietišķi robusti. Kā mums saglabāt to kultūru?

Es pati gribēju izsviest ārā vecas mēbeles un nopirkt jaunas, kas man būtu vieglāk, taču viens izcils mēbeļu meistars teica: "Lilita, tādu kļūdu nedariet! Es jums tās visas restaurēšu." Tagad es viņam paklanos līdz zemei un saku paldies. Tā mūsu ģimenes īpašumā palika arī krēsls ar ģerboni.

Ko jūs gribētu laikus sarūpēt, lai atstātu mantojumā – morāli un materiāli? Apzinos, ka aktrisei viņas darba dēļ tas ir sensitīvs jautājums, tomēr arī aktrise ir cilvēks ar savām privilēģijām un pienākumiem...

Man ir sava mēraukla – kamēr pavasarī savā otrā stāva Rīgas dzīvoklī varu pati nomazgāt logus, par mantojumu nedomāju. Šogad es to spēju izdarīt pati savām rociņām, tāpēc šo jautājumu man uzdodiet, lūdzu, pēc gada. Kad logus pati vairs nevarēšu notīrīt, sākšu jums atbildēt par mantojumiem.

Visu interviju ar Lilitu Ozoliņu lasiet 8.novembra žurnālā Sestdiena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata